1905.gada revolūcijas simtgadei veltītajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē Kara muzejā 11.janvārī:
Ekselences, dāmas un kungi!
Šī vēsturiskā konference pievēršas unikālam notikumam Latvijas
vēsturē, kas aizsāk pagājušā gadsimta vēsturiskos notikumus, kuri
ir vēlušies pāri Latvijas zemei un ir aizsākuši ļoti daudzas no
tām pamatiezīmēm, kuru zīmē ritēs šis viss mums tik ļoti dažādais
gadsimts, prasot no latviešu tautas milzīgus upurus. 1905.gadā
pirmoreiz tādā apjomā tiek izteikta plašākas tautas masas griba
pēc savām tiesībām. Tauta saskaras ar patvaldības autoritāras,
centralizētas varas ļoti stingrām un nelokāmām struktūrām, ar
dažādu sociālo slāņu pretestību, un rezultāts izvēršas asiņainos
konfliktos un vardarbībā, kas ilgst visa 1905.gada garumā un
iesniedzās arī nākamajā gadā.
Es vēlētos pateikties tiem visiem, kas ir piedalījušies šīs
konferences organizēšanā, jo 1905.gada vēsturiskie notikumi ir
tik ļoti koncentrēti, tik bagāti savā notikumu virknē un tik ļoti
prasa interpretācijas un formulējumus, ka šeit vēl daudzām
vēsturnieku paaudzēm būs ko pētīt, vākt pamatmateriālus,
faktoloģiskos materiālus, ar kuriem, šķiet, daudz kas vēl ir
darāms.
1905.gads ir notikumiem bagāts, bet tas nenotika izolēti, tas
bija viens gads laika plūsmā, un šogad atkal Piektajā gadā, simt
gadus vēlāk, atskatoties no šīs distances, no šī attāluma, mēs
varam redzēt, kāds ceļš ir noiets, kādos līkločos tas latviešu
tautu ir vedis, ko tas mūsu tautai ir maksājis, un arī to, kur
esam nonākuši. Man šķiet, ka pirmais, ko mēs varam kā tauta
konstatēt, ir tas, ka pēdējie simt gadi tomēr mūs ir noveduši
pavisam citā kalna virsotnē nekā tā, ko sasniedza 1905.gads. Mūsu
tiesības, mūsu brīvības, mūsu iespēja pašiem savu likteni lemt un
savu nākotni spriest ir nesalīdzināmi lielākas nekā pirms simt
gadiem.
Simt gadu un vairāk pirms 1905.gada notika jau pirmie sacelšanās
mēģinājumi Latvijā. Vidzemē 18.gs. beigās bijuši zemnieku
nemieri, savā būtībā tie nebija tik fundamentāli atšķirīgi no tā,
ko daudzās vietās Latvijā pārtrauca ar zemnieku nemieriem
1905.gadā un 1906.gada sākumā. Kauguru nemiernieki arīdzan
prasīja savas tiesības, protestēja pret līdz absurdam nonākušu
netaisnību un darīja to brīvības un ideju vārdā. Arī līdz viņiem
tālajā Vidzemes nostūrī bija nonākusi atbalss no franču
revolūcijas un tās prasībām pēc brīvības, vienlīdzības un
brālības. 1905.gada ideoloģiskās vēsmas bija citas. Te nāca
“Jaunā strāva”, te nāca Vācijas sociālistu idejas, te nāca jau
organizēta un pirmoreiz arī politizēta sociāldemokrātu kustība,
arī sociālistu kustība. Pirmo reizi jau 19.gs. beigās tautas
prasības neaprobežojās vairs tikai ar domām par idejām, ar
cerībām, ar biedrošanos. Tas, ko mēs tagad sauktu par
nevalstiskajām organizācijām, iezīmēja jau tās kontūras, kas
varētu pretendēt uz neatkarīgas valsts struktūrām, politisku
partiju veidošanos un politisku prasību izvirzīšanu tādā
formā.
Viens no jautājumiem, ko vēsturniekiem, manuprāt, būtu
interesanti izvērtēt ir: kas ir tie faktori, kas atļauj vienot
tautas sacelšanos, sagraut esošo struktūru un novest pie pilnīgi
jaunas, veidot sekmīgu revolucionāru kustību, un kas ir tie
faktori, kas neļauj to darīt, kas atļauj to apslāpēt, un kā
1905.gada revolūcijas gadījumā šie centieni ļoti asiņaini un
bargi apslāpēti?
Kauguros bija brīdis, kad zemnieki jau gandrīz būtu panākuši,
bet, protams, savās sarunās ar varu tika piemānīti, viņu kustība
tika iznīcināta, un vainīgie bargi sodīti. 1905.gada kustība bija
stipri plašāka, tā skāra visu tautu, gan saimniekus, gan
lauciniekus, muižu kalpus un pilsētas strādniekus, inteliģenci un
rakstniekus, turīgos un mazturīgos. Tā bija visas tautas kustība,
bet tajā brīdī tai bija ļoti ierobežoti rezultāti. Zināmas
pārmaiņas bija Pēterburgā, vispārējā likumdošanā visumā relatīvi
ierobežotas. Bija jāgaida līdz 1917.gadam, lai tā sistēma, būtībā
pateicoties kara notikumiem, beigās sabruktu.
Šobrīd pasaulē mēs daudzviet redzam līdzīgas kustības, kad kādas
esošās varas tiek mainītas, tādēļ ka tautas saceļas un saka:
pietiek! Tā nav gatava tā dzīvot tālāk, bet tas neizdodas. Tas,
man šķiet, ir viens no jautājumiem, ko vēsturniekiem būtu
interesanti pētīt – kādos apstākļos šīs kustības noved pie
rezultātiem un kādos ne. Man kā psiholoģei šķiet, ka viens no
apsvērumiem ir tas, par kādu cenu un ar kādiem līdzekļiem tiek
prasīts izvirzīt savas prasības.
Starp latviešu revolucionāriem bija daudzi, kas mūža vēlākajos
gados nožēloja savu jaunības pārsteidzību, piemēram, vēsturnieks
Arveds Švābe, ka bija piedalījies muižu un piļu dedzināšanā.
Saprata, ka A.Bīlenšteina manuskriptu un bibliotēkas zudums bija
zudums ne tikai vācu muižniecībai, tas bija zudums arī latviešu
tautai, tas bija zudums šī reģiona kultūrai vispār, tie bija
zaudējumi, kurus nevar vairs atvietot. Unikālas vērtības šajā
revolucionārā kustībā gāja bojā, un, protams, gāja bojā bezgala
daudz nevainīgu cilvēku.
Dāmas un kungi!
Jūs, vēsturnieki, zināt, cik grūti ir veidot vēsturi, vēsturi
traktē no marksisma viedokļa, kustības, un Piektais gads tajā
ziņā iederas ļoti labi, var vēsturi traktēt no nacionālisma
idejām, un arī tur Piektais gads iederas ļoti labi. Mēs varam
teikt, ka vienā gadā norisinās revolūcija un sekas 1917.gadam ir
neatkarīga Latvija, un tā būs patiesība. Mēs varam uz to
raudzīties kā uz sociālo kustību, ekonomisku faktoru rezultātu,
un arī tas ir tipiski, un tā arī viss bija. Sieviešu tiesību
elements arī bija tur klāt, vēl daudz kas, kas šodien vēl nav
izpētīts. Brīvā demokrātiskā iekārtā priekšrocība ir tā, ka
principā nevienam vēsturniekam neviens neuzdod par pienākumu
nonākt pie jau iepriekš zināmiem vajadzīgiem secinājumiem. Tā ir
tā milzīgā starpība, kas ir šodien, 2005.gadā, ar pagājušo
gadsimtu salīdzinot. Es aicinu jūs visus apdomāt un atgriezties
pie šī bagātā pētījumu lauka, pie šīs interesantās tematikas, man
šķiet, ka, apgūstot savu vēsturi, mums ir vēl ļoti daudz ko
darīt. Katrs pienesums, katrs izvērtējums nāk ar savu vērtību, es
ļoti priecātos redzēt arī citu valstu pētnieku pienesumu šai
situācijā.
Dāmas un kungi! Es novēlu jums visiem jaunas atziņas, un es
pateicos visiem tiem, kuri to ir atbalstījuši. Bija vērts to
darīt. Paldies.