Citi latvieši

Pastāv teorija, ka Latvija tomēr nav lielākā valsts pasaulē un uz zemeslodes virsmas aizņem proporcionāli visai nelielu laukumu. Bet, kā mūs jau sen informējis krietnais kareivis Šveiks, šī zemeslode jau nav vienīgā. Tās iekšpuse ir doba, un tajā ir vēl viena zemeslode, turklāt daudzkārt lielāka par apkārt esošo un mūsu mīdīto. Profesors Raitis Vilciņš šo atklājumu skaidroja kā brīnišķīgu kultūras aprakstu – pasaules iekšpusē cita, daudzkārt lielāka pasaule.

Latvijas Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas audzēkņi gleznotāja Jāņa Anmaņa vadībā ekspreskonkursa veidā īstenoja ideju – kāds varētu būt latvietis ārzemnieku skatījumā. Viktors Obrascovs (9 gadi). Latvietis Anglijas skatījumā

Kādu teritoriju Latvija nosedz uz šīs iekšējās, lielākās zemeslodes, proti, pasaules kultūras? Arī šeit sacensība nav īsti godīga, jo, lai kā mums gribētos ticēt, ka gara dzīve ir brīva no fiziskās, šajā gadījumā esam ar mieru atzīt, ka apstākļi uz ārējās, mazās zemeslodes ietekmē teritorijas apgūšanu arī lielajā pasaulē. Kaut vai tāpēc, ka mums ir skaitliski mazāk kolonizatoru – rakstnieku, mākslinieku u.tml. Tāpēc varētu ņemt palīgā citus. Galu galā mantojums ir ne tikai paša sūrā darbā krātais, bet arī ārzemju tantes negaidīti novēlētais.
Respektīvi, es vēlētos nedaudz aplūkot tos gadījumus, kad Latvija vai latvieši tiek pieminēti kāda ārzemju autora (vislabāk klasiķa) darbā (vislabāk klasiskā), kas nav apzināti veltīts mums, t.i., latviešu parādīšanos ārpus tūrisma gidu un ekonomikas pētījumu sfēras. Fantazēt, ko citplanētieši uzzinās par tādu zemi Latviju, kad atradīs dažas biežāk iespiestās grāmatas un atšifrēs kādu no zemiešu plašāk lietotajām valodām. Pieņemt, ka paliks tikai uzrakstītais, tikai izdomātais, meklēt nevis to, kādas augstas ēkas vai lielas revolūcijas radīšanā latvieši piedalījušies fiziskajā realitātē, bet gan to, kā esam uzvedušies tēlu pasaulē – ārzemju mākslā (lielākoties literatūrā).
Gājis visādi. Dižais Voltērs gan piemin Rīgu tikai kā jautru vietu: “Es šķērsoju visu Krieviju, ilgi biju kabarē kalpotāja Rīgā (..)” (“Kandids”). Bet citi gan rāda pazīstamāku ainu: “(..) mana māsa drīzāk ies strādāt kā nēģeris pie plantatora vai kā latvietis pie Baltijas vācieša nekā apgānīs savu dvēseli” (Fjodors Dostojevskis “Noziegums un sods”). Iespējams, ka rakstnieka humānisms ir nodeva tolaik Krievijā populārajai pretvācu kampaņai, bet apraksts ir diagnosticējošs. Līdzīgi Žils Verns savā romānā “Drāma Livonijā” (1904), kura darbība risinās 1876.gadā Igaunijā un Latvijā, raksta: “Latvieši, kas gandrīz visi ir zemkopji, neslēpj nacionālas antipātijas pret saviem kungiem.” Mums mazliet glaimojošā kompetencē Ž.Verns piemin Rīgas Maskavas priekšpilsētas koka apbūvi, Melngalvju namu, Mītavu, un ar smīnu varam lasīt par Latvijas stepēm un to, ka “pakļauti privileģētajām klasēm, veģetē šie zemnieki, šie laukkopji – ne mazāk par miljonu – kas veido īsto pamatpopulāciju, šie latvieši, kas runā savā senajā slāvu izloksnē”. Pavisam negaidīti parādāmies “Džungļu grāmatas” un “Blēņu stāstu” autora Radjarda Kiplinga dzejolī “Jeruzalemes nasta”: “Nav zināms mums/Kas ir tas Dievs/Kurš tautu nīsto/Ik zemē līksmo/Un savus augļus/Ievāc tie/No Jeruzalemes līdz Rīgai.” Vēl interesantāki esam Žorža Simenona pirmajā Megrē romānā “Pēteris Latvietis”: “Pēteris Latvietis dodas virzienā Amsterdama-Brisele. (..) 32 gadi, augums 169, gaiši blondi mati (..) kolosālu blēdību speciālists (..). Ārkārtīgi veikls un bīstams indivīds (..) tekoši runā krieviski, franciski, angliski un vāciski.” Glaimojošāk izsakās kāds tuvāks kaimiņš Nikolajs Gogolis savā lugā “Revidents”: “Hļestakovs. Labs cigāriņš. Laikam no Pēterburgas (pūš dūmus)/Gibners. Nē... no... Rīgas./ Hļestakovs. No Rīgas? Jā, tā arī domāju.”
Moderno laiku ārzemnieki mēdz pievērsties Latvijai kā politiskai vienībai: “Maorietis sēž...uz tukšas vācu munīcijas kastes. (..) Viņš mēģina izlasīt, kas rakstīts laikraksta lapā, kuru viņš noķēra, kad rīta vējiņš to saullēktā nesa cauri ielejai (..). Tā ir lapa no kāda antisemītiska nedēļas laikraksta, kas izdots Rīgā, Latvijā, laikā, kad šo mazo valsti bija okupējuši vācieši. Tā ir sešus mēnešus veca un sniedz padomus dārzkopībā un augļu konservēšanā” (Kurts Vonnegūts “Zilbārdis”). Krietni šai ziņā izvērsies britu bestselleru autors Lens Deitons. Viņa 1966.gada trillera “Biljons dolāru smadzenes” sižets ir apmēram tāds – Teksasas miljardieris Midvests iegulda miljardu superdatorā, kas izstrādā plānu pretpadomju revolūcijai Latvijā ar mērķi sagraut Padomju Savienību. Šo darbu 1967.gadā ekranizējis Kens Rasels, un filmā darbojas arī daži latvieši – vietējie gangsteri.
Ja jau sākām par filmām, mūs garām nav laidis arī tāds milzis kā Alfrēds Hičkoks. 1940.gada nokaitētajā gaisotnē tapušās filmas “Ārzemju korespondents” sižeta politiskajā afērā labi iekļaujas nolaupīts latviešu diplomāts. Filmā skan arī latviešu valoda, diemžēl neatpazīstama. Oskarotajā “Atvadas no Lasvegasas” darbojas latviešu cilmes suteners, krievu jaunajā kulta grāvējā “Bembis” galvenā varoņa automašīnai ir Latvijas numurs, krievu detektīvseriāla “Sasisto lukturu iela” varonis Toļans skumst pēc Rīgas.
Šajā rakstā nav mēģināts apkopot ne tuvu visus un nebūt ne svarīgākos Latvijas pieminējumus ārzemju garadarbos. Meklējumu motivācija ir aptuveni līdzīga tai, kas radīja “Aldara” reklāmas klipus “Par lielu Latviju!” – mēģinājums tikai labvēlīgi pašironizēt par mūsu mazvērtības kompleksiem. Un var aplūkot, kāda ir tā “ārzemju Latvija” – tur klājas grūti, bet no turienes nāk šādas tādas kvalitatīvas lietas un interesanti ļaudis. Un varbūt pastāv miljardu vērts ārzemju aizbildnis, kas domā mūsu vietā.
Tad nu gluži trāpīgi cerīgs ir jaunāko laiku varoņa Umberto Eko romānā “Iepriekšējās dienas sala” atrodamais Livonijas kā “miroņu augšāmcelšanās” zemes pieminējums. No tā un visa cita iepriekšminētā varam brīvi interpretēt, ka gluži miruši gan neesam, bet uz ārzemnieku mantojumu paļauties arī nevar.

Jānis Joņevs, publicists