1990.gada 18.septembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Raimondam Krūmiņam.

R.Krūmiņš: Pirmkārt, es gribētu mazliet konsultēties par pretējās frakcijas vadītāja Dīmaņa kunga teikto ne tikai šodien, bet arī iepriekšējās reizēs. Daudzos jautājumos es arī piekrītu viņa teiktajam. Arī es pats jau pirms atvaļinājuma par šo likumprojektu biju iesniedzis daudzus labojumus, taču diemžēl tie ne mazākajā mērā nav ņemti vērā. Bet tajā pašā laikā es neuzskatu par iespējamu iebilst pret šo jautājumu risināšanu. Protams, tā ir būtiska problēma. Tajā pašā laikā, manuprāt, te ir terminoloģiskas dabas jautājumi, par kuriem mēs daudzkārt nevaram vienoties. Arī Dīmaņa kungs teica un ļoti plaši pielietoja šo terminu “atvalstiskošana”. Ko mēs ar to saprotam? Atvalstiskošana – tas nepavisam nav sinonīms terminam “denacionalizācija” un vēl jo mazāk terminam “privatizācija”. Dīmaņa kungs arī kādreiz teica, ka pasaules praksē pastāv valsts īpašuma formas. Pareizāk sakot, šīs valsts īpašuma valstiskošanas formas, ko pēc būtības raksturo cieši administratīvi žņaugi ap šo īpašumu, ap tā pārvaldi. Un no tāda viedokļa ar atvalstiskošanu var saprast arī valsts administratīvo spaidu atvieglošanu, paplašinot uzņēmumu patstāvību, bet faktiski nemainot īpašuma formu. Un no šī slēdziena, no šī piemēra izriet arī tas, ka mēs ar mūsu pašreizējo izpratnes līmeni par ekonomiskām problēmām bezgalīgi varam strīdēties par dažādu terminoloģiju. Ļoti uzskatāms piemērs ir tas, ka Ekonomikas komisija un Likumdošanas jautājumu komisija tomēr nevar šinī ziņā atrast kompromisu, tāpēc mums faktiski nākas šeit izskatīt projektu tādā gatavībā, kad projekts tomēr vēl satur dažādas loģiskas pretrunas.
Bet tajā pašā laikā mums jāizšķiras, kas šobrīd ir galvenais – vai nu šī dokumenta juridiskā un ekonomiskā sterilitāte, vai principiāls atbalsts tajā ietvertajām atziņām un idejām. Manuprāt, var būt tikai viens jautājums: vai nu mēs projektu pieņemam, vai arī mēs faktiski pārtraucam šāda veida darbu un ķeramies pie konkrētu likumu izstrādāšanas, neraugoties uz LPSR Konstitūciju, kura faktiski, pieņemot 4.maija Deklarāciju, jau ir atcelta. Un pat mūsu tagadējā cīņa ap šo dokumentu ir tāda sterilitātes metode un ne vairāk.
Šajā sakarā mani pārsteidz dažu Tautas frontes frakcijas deputātu nostāja šajos jautājumos, kad ļoti bieži kaut kādu sīku ambīciju jeb personisku apsvērumu vārdā vai nu balso pret, vai vienkārši uzskata par iespējamu neierasties sēdē un tādējādi traucē panākt kaut kādu virzību uz priekšu. Un es uzskatu, ka šis dokuments ir jāpieņem, neraugoties uz to, ka tas pēc savas būtības vēl ir nesagatavots, bet tā katrā ziņā būs virzība uz priekšu. Mums šinī brīdī tas ir pats galvenais, jo nupat tuvojas paši pēdējie termiņi, kad jāķeras pie budžeta veidošanas, ir jāpieņem nodokļu sistēma. Ja mēs vēl arvien cīnīsimies par kaut kādām platoniskām lietām, tad pie rezultāta mēs nenonāksim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi, deputāti! Manī izbrīnu izraisa tieši 14.panta otrās rindkopas kategoriskie noraidījumi. Bez šaubām, tiem, kas Latviju redz kā Savienības provinci, šādi ierobežojumi liekas absurdi, jo aiz muguras vēl ir lieli plašumi. Taču Latvijas nākotnei zemes jautājums, es domāju, ir ļoti būtisks. Un tas nav salīdzināms arī ar Amerikas plašajām prērijām. Uzskatu, ka Latvijas zemei šodien jābūt ļoti strikti aizsargātai kā no iebraucēju ekspansijas, tā arī no naudīgo kooperatīvu un lieluzņēmumu rijības. Bez šaubām, šeit var runāt par to, kāpēc patlaban kolhozam un padomju saimniecībai nenodod īpašumā zemi, bet, ja jūs atceraties, tad arī iepriekšējās reizēs par šo jautājumu es teicu, ka daudzi no esošajiem lauksaimniecības uzņēmumiem tādā veidā, kādā viņi ir, nespēj eksistēt. Lai savilktu savu maksājuma bilanci, tie ir gatavi šo zemi patiešām izpārdot. Un, jāsaka atklāti, tad netiek šķirots, vai tas ir Savienības kooperatīvs “Antejs” vai arī pat Rīgas apkārtnes Savienības uzņēmums. Uzskatu, ka šāda jautājuma izvirzīšana pret 14.panta otro rindkopu ir klaja demagoģija, kas vērsta pret mūsu tautu kopumā. Un tāpēc lūdzu balsošanas rezultātus par 14.panta otro rindkopu atļaut publicēt presē.
Un, visbeidzot, es gribu lūgt šo lietu neuzskatīt kā spiedienu uz deputātu tiesībām, bet gan kā būtisku jautājumu pārdomām.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: */Kolēģi, šī jautājuma apspriešanas laikā uz tribīni nāku, man liekas, jau trešo reizi, tieši tik, cik reizes mēs to apspriežam – pirmajā, otrajā un trešajā lasījumā. Un, par nožēlošanu, nepieciešamība uzstāties nav mazinājusies, kaut dokuments, likumprojekts, atkārtoju, iziet jau trešo lasījumu, tam pēc idejas jābūt izstrādātam un gatavam pieņemšanai. Taču tas tomēr izsauc nopietnus iebildumus, šaubas, ja gribat, ir avots pārdomām vismaz par diviem pantiem. 13.panta otrā rindkopa un 14.panta tāpat otrā rindkopa. Lūk, par šo nosaukto pantu divām rindkopām arī gribu izteikt savu viedokli.
Kas attiecas uz 13.panta otro rindkopu, tad es pilnīgi piekrītu deputātu Gavrilova un Dīmaņa viedoklim, un ne tikai tāpēc, ka viņi, tāpat kā es, ir frakcijā “Līdztiesība”, bet arī tāpēc, ka man ir personīgais viedoklis, un ir labi, ka tas neatšķiras no viņu pozīcijas. Es uzskatu, ka 13.panta otrā rindkopa tādā formulējumā, kādā tā dota, nav pieņemama un, lūk, kāpēc. Lieta tā, ka šeit viss ļoti skaisti skan. Latvijas Republikas īpašums ir viss un tā tālāk. Es neatkārtošu visu to, ko teica deputāts Gavrilovs, taču nevaru neizteikt piebildi, vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms manis uzstājās cienījamais premjerministrs un mums bija adresēta replika, ka mēs šeit nevaram atsvabināties no žēluma par sabrūkošo savienoto valsti, aizmirstam par republikas interesēm. Nevajag mūs tā apvainot, es domāju, laiks izbeigt frakcijai “Līdztiesība” kraut virsū visus, atvainojiet, sprāgušos kaķus, jo arī mēs ne mazāk uztraucamies par republikas ekonomisko patstāvību. Lūk, par šo otro rindkopu cienījamais premjerministrs teica, ka kas gan cits, ja ne valsts, par to rūpēsies. Jā, bet valsts mums nav amorfs jēdziens, valsts ar savu ekonomiku balstās uz noteiktiem orgāniem, caur ministrijām tajā skaitā. Tā, lūk, es aizeju pie idejas. Vai šeit nav noslēpta diktāta saglabāšanas ideja, republikāniskās birokrātijas diktāta saglabāšanas ideja, tā paša diktāta, tikai zemākā līmenī, republikāniskajam diktātam nomainot Savienības ministriju diktātu. Es domāju, ka šī ideja te noslēpta, un tikai tāpēc 13.panta otrajai rindkopai jāpieiet ļoti uzmanīgi.
Kas attiecas uz 14.panta otro rindkopu, tad man šeit ir divi momenti. Divi momenti. Pirmais moments. Neapstrīdami, man nav nekas pret vārdu “Latvijas Republikas pilsonis”. Un droši vien ne man vienam, bet lieta tā, ka ierakstīt to likumprojektā, kad vēl nav izlemta likumdošana, ko ietver sevī jēdziens “Latvijas Republikas pilsonis”, kamēr nav pieņemts likums par pilsonību, nozīmē jūgt zirgu aiz ratiem. Un šeit tas biedrs, kas piedāvāja likumprojektu no šīs tribīnes, es domāju, teica ļoti labu frāzi, tiesa, viņš to sacīja ar jautājuma zīmi. Tā ka, iespējams, mēs vispār apturēsim savu darbību likumdošanā, kur sadursimies ar pilsonības jautājumu. Jā, domāju, tas ir saprātīgs priekšlikums, ko var atbalstīt. Tur, kur mēs atduramies uz likumprojektu par pilsonību, kura vēl nav, kas nav apspriests, nav pieņēmis likuma spēku, mums nav tiesību tagad ielikt likumprojektā to, par ko nezinām. Es domāju, ka šie tomēr ir likumi, tiem jāpieiet uzmanīgi un, pats galvenais, ar cieņu. Savas likumdošanas darbības nedaudzos mēnešos ar pārsteidzīgiem soļiem mēs jau esam smīdinājuši savus vēlētājus, un diezin vai vērts šādus soļus vairot. Tas ir pirmais moments.
Kas attiecas uz 14.panta otro rindkopu, tad šeit ir vēl otrais moments. Ne gadījuma pēc es likumprojekta autoriem uzdevu jautājumu. Gribējām mēs to vai negribējām, otrajā rindkopā jau ielikta mūsu griba, mūsu diktāts tiem, kas šodien apstrādā zemi. Es uzskatu, ka attiecībā uz tiem, kas šodien kopj zemi, nav jālemj ne parlamentā, ne vietējā padomē, ne pilsētas padomē, ne Augstākajā padomē. Zemes apsaimniekotāji paši izlems, kādu zemes izmantošanas formu izvēlēties, kādu īpašuma formu pieņemt un kādu atraidīt. Jo tik daudzus gadus mēs jau diktējam lauksaimniecībai, viens šeit jau uzstājās, runāja, ka mēs norādām, ko sēt, kad sēt, kādā veidā, kvadrātligzdās, gareniski vai šķērsām pa diagonāli. Bet tas, ko mēs darām šajā likumprojektā, ir tā pati ideja. Es domāju, ka šim pantam redakcija jāmaina vai tas vispār jāsvītro, un tikai pēc tam, es domāju, šim likumprojektam pieiesim nopietni, pārdomāti, tad vismaz nebūs jāsarkst, to pieņemot. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Vaivadam.

J.Vaivads: Cienījamie deputāti! Lai arī es uzskatu, ka mēs te tagad cīnāmies uz šīs tribīnes, labi apzinoties, ka tam visam nav rezultātu, tomēr es nevaru atturēties, lai neizteiktu savu, varētu pat teikt, izbrīnu par to, cik viegli un bezprincipiāli darbojas mūsu kolēģi no mazākuma frakcijas. Attiecībā uz jautājumu par to, ka tika izvirzīta nepieciešamība labot Konstitūciju kvoruma jautājumos, Tautas frontes frakcijai tika pārmesta pragmatiska pieeja Konstitūcijai, tas ir, ka atkarībā no izveidojušās situācijas šeit parlamentā, no sēžu apmeklētības pakāpes, mēs uzreiz ķeramies klāt Konstitūcijai un ātri to tādā veidā labojam. Taču, ja mēs pavērojam, ko liek priekšā mazākuma frakcija, runājot tagad par Konstitūcijas labojumiem īpašuma jomā, tad, konkrēti runājot par 14.panta otro rindkopu, mums izvirza šādu tēzi: “atkarībā no tā, kāds būs šis pilsonības likums, mēs tad lemsim, vai to iekļaut Konstitūcijā vai neiekļaut”. Te, manuprāt, izpaužas burtiski tāds pats pragmatisms, t.i., ja daļai iedzīvotāju šis pilsonības likums patiks, tādā gadījumā mums nav nekādu iebildumu, ja šāds pants būs Konstitūcijā. Ja daļai iedzīvotāju šis likums nepatiks, tad Konstitūcijā attiecīgais pants nekādā gadījumā nedrīkst būt. Es domāju, ka tas ļoti labi raksturo principialitāti, ar kādu Konstitūcijai pieiet mazākuma frakcija. Salīdzinoši to varētu teikt tā, ka atkarībā no tā, vai satiksmes noteikumi patiks visiem transporta līdzekļu vadītājiem, mūs aicina par tiem vai nu balsot, vai arī nebalsot, vai arī pieņemt lēmumu, vai satiksmes noteikumi vispār ir vajadzīgi. Lūk, tāda ir šī principialitāte, un es pret to kategoriski gribētu iebilst. Protams, uzskatu, tikai tik daudz, ka, ja jau tāda balsošana notiks, tad arī šo Konstitūcijas panta sadaļu nekādā ziņā grozīt nedrīkst, jo visā pasaulē zeme un resursi tomēr tiek deklarēti pamatā kā tās valsts īpašums, pilsoņu īpašuma tiesības, un nekādā gadījumā nekur es nezinu tādu precedentu, ka tiktu ļauts izrīkoties ar savas valsts zemi un savas valsts dabas bagātībām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas tautas deputāti! Man šķiet, ka, ja mēs pagājušās sesijas noslēgumā vairākkārt runājām par krīzi, tad toreiz vēl nebija tik daudz pamata to konstatēt kā šodien. Šodien pēc kārtas mēs redzam, ka veidojas tāda situācija, ka likumprojekti, kas ir vairākkārt pārstrādāti, saskaņoti un kuros ir ņemti vērā lielā mērā diametrāli pretēji viedokļi, – ka šie likumprojekti šodien ar vieglu roku tiek atsviesti atpakaļ. Es tagad gribētu uzdot vispārēju jautājumu: kas no mums ir gatavs atbildēt par tālāko ekonomiskās situācijas pasliktināšanos? Es šodien saņēmu vairākas vēstules, tajā skaitā arī no Rīgas un Jelgavas. Cilvēki ir neapmierināti, cilvēki ir sašutuši, cilvēki gaida, ka mēs kaut ko efektīvu darīsim. Tagad mēģināsim analizēt to nostāju, kāda ir parlamentā konkrētos jautājumos. Man jāsaka, ka frakcija “Līdztiesība”, visu cieņu, vairākkārt ir uzstājusies par to, ka nedrīkst ignorēt tādas lietas kā pārtika, apģērbs un tā tālāk. Tad šodien, godājamie kolēģi, būsim konsekventi: ja jums rūp šie jautājumi un jūs vēlaties vismaz kaut kādā veidā sekmēt situācijas stabilizāciju, tad jums ir jābalso par šo likumprojektu. Ja jūs par šo likumprojektu nebalsojat, tas nozīmē, ka vārdi nesaskan ar darbiem, ka jūs, aicinot parlamentu strādāt republikas iedzīvotāju labā, darbos gribat pašreizējo situāciju, es gribētu teikt, zināmā mērā iesaldēt, viņu saasināt, gaidot, ka kaut kur nākamā gada sākumā republikā veidosies kritiska situācija.
Tālāk, runājot par konkrētām normām, kuras šodien no dažādām pozīcijām atkal tika vērtētas, kritizētas, noraidītas, labotas un tā tālāk, es gribētu šeit mums visiem atgādināt, ka tomēr tas ir kompromiss, labs vai slikts, bet kompromiss. Un, salīdzinot ar daudziem likumprojektiem, kurus mēs esam pasaulē palaiduši, šis ir viens no visvairāk sabalansētajiem. Tagad, runājot par konkrētiem priekšlikumiem un konkrētiem iebildumiem, es gribētu tomēr aizstāvēt šajā situācijā, es teiktu, kritiskajā situācijā, Likumdošanas jautājumu komisijas viedokli un aicināt mūs izlemt, vai mēs esam gatavi strādāt vai gribam darbu beigt, jo šodien jautājums tā stāv.
Tātad – runājot par 12.pantu. Šeit bija iebildumi, ka otrā un trešā norma ir pretrunā. Palasiet tās uzmanīgi! Ja otrajā normā ir runa par patvarīgu īpašuma atsavināšanu, tas ir, par tādu atsavināšanu, kāda pie mums ir praktizēta 40.gados, tad trešā norma runā nevis par patvarīgu, bet par piespiedu atsavināšanu. Tie ir pilnīgi dažādi jēdzieni, un nekādu pretrunu starp otro un trešo normu elementāra filoloģiska analīze mums neparāda. Tātad pretrunas šeit nav.
Tālāk, runājot par 13.pantu. Man jājautā atkal, vai mēs gribam atjaunot Latvijas Republiku kā patstāvīgu valsti vai ne. Šodien varētu teikt, ka situācija starptautiskajā līmenī ir ievērojami mainījusies. Es atsaukšos tikai uz “Washington Post” 12.septembra rakstiņu “Listening to Yeltsin”. Šajā rakstiņā jau tiek izteikta doma, ka tuvākajā laikā Baltijas republikas varētu atzīt par valstīm, tātad vismaz de iure. De facto varbūt otrajā posmā. Tātad gaisotnē kaut kas mainās, bet, ja mēs vēlamies šīs valstis kā tādas veidot, tad mums neizbēgami ir jārada ekonomiskā bāze. Un no šī viedokļa atteikšanās no 13.panta un ierosinājums, lai Latvijas Republika atsakās no sava īpašuma, nozīmē ieteikt šo republiku kā tādu likvidēt. Nav iespējama republika, kurai nebūs nekāda ekonomiskā pamata. No šī viedokļa nekādu normu no minētā panta nedrīkst tīrīt ārā. Ja mēs gribam tīrīt, tad pateiksim skaidri un gaiši: atsakāmies, turpmāk dzīvosim tāpat, kā dzīvojām.
Runājot par 14.pantu, pirmām kārtām es gribētu jūs aicināt atbalstīt to ierobežojumu, ka īpašumtiesību objektu skaits nevar būt absolūts. Mēs par to esam runājuši līdz apnikumam. Šobrīd šī formula ir ļoti mīksta. Tā parāda to, ka ar likumu šos objektus var ierobežot, un tas ir korekti, nekādu pretrunu nav.
Runājot par Latvijas Republikas pilsoņa institūtu, mēs šodien varam pateikt, ka vispār atteiksimies no tiem vai citiem institūtiem, no viņu pieminēšanas likumprojektos, ja nav attiecīga likuma. Jā, mums nav likuma par Latvijas Republikas pilsonību, bet tas nenozīmē, ka rīt viņš nebūs. Tātad mēs varam lietot šo terminu, jo šodien mēs nevienam vēl zemi īpašumā neatdodam. Tad kas mūs uztrauc? Mūs šajā sakarībā nedrīkst uztraukt nekas, jo šeit ir paredzēts institūts saistībā ar tiem likumiem, kas dzims rītdien.
Un beidzot pats pēdējais. Ja mēs runājam par nepieciešamību veidot jauna tipa ekonomiku, tad mums jāsāk ar to, ka ir jānodibina valsts kontrole pār visu, kas atrodas republikas teritorijā. Pagājušās sesijas pēdējā dienā Ekonomikas komisijai mēs nodevām lēmumprojektu par visu ražotņu inventarizāciju. Es ceru, ka šis projektiņš no komisijas ar to vai citu viedokli tomēr atnāks atpakaļ Augstākajā padomē. Šajā sakarībā, ja mēs vēlamies praktiski kaut ko darīt, mums vajadzīgs konstitucionāls pamats. Šis projekts to dod. Tāpēc es aicinu aizmirst domstarpības, atcerēties, ka mēs pašreiz jau esam vienā no viszemākajiem krīzes punktiem, un mēģināt risināt jautājumus, parādot, ka parlaments apjēdzis savu atbildību par stāvokli valstī.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputāts Endziņš vēlas runāt? Paldies. Lūdzu, reģistrēsimies. Kā, lūdzu? Kamēr zvana un kamēr daži kolēģi vēl nāk, es tomēr gribētu lūgt izteikt viedokli deputātam Endziņam un deputātam Kehrim par tiem ierosinājumiem, kuri šeit izskanēja. Vai mēs varam balsot atsevišķi par 5.pantu, par 13.panta redakciju un par 14.panta redakciju, proti, ka šajos pantos – 13.panta redakcijā svītrot otro rindkopu un 14.panta redakcijā svītrot otro rindkopu. Mēs, protams, varētu iet arī tādu ceļu, kas neizslēdz, un faktiski man... vienu sekundīti... nāciet tribīnē... es izteikšu savu viedokli. Acīmredzot man kā sēdes vadītājam jāizlemj, jo tomēr tie ir konceptuālas dabas jautājumi. Ja mēs uzskatām, ka tas ir zināms panta grozījums, tad mēs vispirms varētu nobalsot šos abus grozījumus un pēc tam balsot kopumā, bet tas tikai tādā veidā, ja tas nav konceptuāls ierosinājums, bet ir tikai grozījums. Izsakiet varbūt savu viedokli.

A.Endziņš: Mans viedoklis jautājumā par 13.panta otro rindkopu. Ja mēs skatāmies no juridiskā viedokļa, tad 3.pantā ir proklamēts, ka valstī ir īpašums, valsts īpašums, vienīgi mēs neuzskaitām konkrēti, kāds. Tajā pašā laikā manī kā juristā rada šaubas sekojošs apstāklis, par kuru es jau esmu runājis gan pirmā, gan otrā lasījuma apspriešanas gaitā, kad mums izcēlās diskusija. Runa ir par to, ka pašreiz spēkā esošās LPSR Konstitūcijas 11.pantā ir norādīts, ka mums ir republikas īpašums rūpniecībā un tā tālāk un tā joprojām. Ja mēs tagad izņemam kaut ko tamlīdzīgu ārā, tad gadījumā, kad rodas juridisks strīds un kad ir jābūt jau kādam normatīvam pamatam, tad to var traktēt arī tā: kādas jūs ceļat pretenzijas, ja jau jūs paši atsakāties no sava īpašuma. No cita viedokļa šo daļu varētu izņemt ārā.
Tas pats attiecas arī uz 6.punkta 14.panta redakciju. Jā, mēs varam izņemt ārā otro nodaļu un paturēt prātā to, ka pirmajā daļā ir teikts, ka Latvijas Republikā privātīpašumā var būt jebkura manta, ka īpašuma tiesību ierobežošanu nenosaka īpašs likums, un varam reglamentēt šos ierobežojumus ar likumu, nevis ar Konstitūciju. Tātad, kā deputāti lems, tā var darīt.

Priekšsēdētājs: Līdz ar to es sapratu, ka mēs varētu balsot pa pantiem. Jeb es nepareizi sapratu? Man tā šķita, ka mēs varam sākt – pēc mūsu reģistra 1., 2., 3., 4., 5.pantu un 6.pantu nobalsot divās redakcijās. Lūdzu – vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godājamais priekšsēdētāj! Tas ir konceptuāls jautājums. Ja mēs atsakāmies no šīm normām, var veidoties tāda situācija, ka Latvijas zeme būs izpārdota visas pasaules pilsoņiem. Tā ir pamatkoncepcija.

Priekšsēdētājs: Jūs taču ļoti labi saprotat, ka tas jāizsaka ar savu balsošanu. Tas ir viens. Un otrs, kā jūs pats teicāt, nebūs nekas. Nuja. Taču tas tomēr ir skaidrs. Mēs cits citu varam aģitēt, par cik... Es atvainojos, ir vajadzīgas divas minūtes, lai padomātu. Es jūs tā sapratu. Padomājiet, padomājiet tomēr. Es, izprotot deputāta Endziņa paskaidrojumu, sapratu, ka mēs varam balsot pa pantiem un šos divus pantus divās redakcijās. Ja nevaram, tad mēs balsojam kopumā, jo tad sāk kaut kā atsevišķi, tad otru koncepciju veido, ka tas ir konceptuāls jautājums un šeit neko nevar aiztikt. Tad tikai var vai nu par, vai pret. Lūdzu – deputāts Kehris.

O.Kehris: Es domāju, ka mēs varam arī balsot. Protams, es aizstāvētu pirmās šķiras redakcijas. Es aizstāvētu, ka mēs varam arī balsot divās šajās redakcijās, un aicinātu paskatīties, ka 14.panta pirmajā rindkopā ir runa par to, ka īpašuma tiesību ierobežojums, ja to nenosaka īpašs likums, līdz ar to Konstitūcija... noteikti varam to darīt. Es domāju, ka šo Latvijas zemes... (neskaidri) šobrīd nekādā gadījumā nevar sākt.

Priekšsēdētājs: Paldies.

O.Kehris: Savā runā es lūdzu, lai juristi varbūt izkliedē šīs bažas, ka starptautiskie līgumi, kas ir noslēgti līdz 1940.gadam, mums nav bīstami. Kā es saprotu, tad juristi, vismaz Endziņa kungs… tomēr gribētu, lai viņi to pateiktu.

Priekšsēdētājs: Ja viņi klusē, tad laikam viņiem nav bažu.

S.Dīmanis: Es domāju, ka jābalso par katru punktu atsevišķi. Par 5. un 6.punktu, par to divām redakcijām. Šeit nav konceptuālas dabas jautājumu. Latvijas Republika nepaliks bez īpašuma, ja mēs izņemam ārā 5.punkta otro rindkopu, kā arī zeme netiks izpārdota, jo paliek 5.punkta pirmā rindkopa, kur ir precīzi pateikts, ka Latvijas Republikas īpašumā ir zeme. Tāpēc šeit ir runa tikai par redakciju. Es iesaku balsot par katru punktu atsevišķi un par šo divu punktu divām redakcijām.

Priekšsēdētājs: Tātad es jums visiem došu vārdu. Tātad lai visiem būtu skaidrs: ja mēs gadījumā vienojamies tādā veidā balsot, tad 5. un 6.punkts tiks balsots praktiski divās redakcijās, un tiks pieņemta tā redakcija, kura saņems vairāk balsu. Saprotams?
Lūdzu – deputāts Strīķis.

V.Strīķis: Man īpaši gribētos iestāties par 6.punkta 14.pantu un otro iedaļu. Šeit ir runa par Latvijas zemi un par to, kā mēs viņu nodosim. Tāpēc īpaši gribētu lūgt tos, kas šeit apdomājas, apdomāties, kas ir par Latvijas lauksaimniecības nākotni un kas ir pret to. Jo pašreiz kopumā, apspriežot zemes reformas likumprojektu, frakcija “Līdztiesība” ir teikusi, ka viņa ir ar lauksaimniekiem. Bet, ja viņa balsos pret šo rindkopu, tad mēs redzēsim, vai viņa ir ar lauksaimniekiem. Ja mēs runājam, ka pieņemama tā redakcija, kura saņems balsu vairākumu, es domāju, vai tas būs pareizi. Ja būs pietiekošs balsu skaits arī otrai redakcijai, tad nevajadzētu tā – ar vairākumu.

Priekšsēdētājs: Kā tad, kā tad.

V.Strīķis: Ja būs arī otrs variants, kāpēc tad viņu mēs nepieņemtu?

Priekšsēdētājs: Protams, teorētiski tā jūs varat spriest. Bet, kolēģi, ja mēs atklājam debates... lūdzu, mēs varam atklāt debates un turpināt. Tagad ir runa vienīgi par procedūras jautājumu, bet nevajag aģitēt, kas ir ar mums un kas ir pret mums.
Lūdzu – vārds deputātam Bojāram par procedūru.

J.Bojārs: Vispirms tomēr es gribētu nomainīt vienu mazu vārdiņu strīdīgā 5.punkta otrajā rindkopā, t.i., vārdu “jebkura” aizvietot ar vārdu “visa”. Jo vārds “jebkura” ir diezgan neprecīzs.
Attiecībā uz balsošanas motīviem es gribētu teikt sekojošo: šajā kritiskajā sadaļā ir runa par mums nolaupītās mantas atgūšanu. Es gribu pateikt, kā tas bija ar mūsu kuģniecību. 1940.gadā mūs piespieda kuģniecību nacionalizēt, un Savienības ministrija to pārņēma savā īpašumā. Lūk, tā ir veidojusies šī manta, kuru mēs tagad nevaram atgūt atpakaļ. Un pretējā frakcija, kas nostājas pret šo punktu, būtībā nostājas laupītāju pusē. Tas ir mans viedoklis.

Priekšsēdētājs: Es turpmākās debates pārtraucu. Kolēģi Raimond Krūmiņ, jūs šodien tribīnē esat bijis, lūdzu, apsēdieties. Pietiek. Nevar visi zālē...

No zāles: */Man par procedūru./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, bet kas jums deva vārdu? Apsēdieties, apsēdieties!/
Mums ir jānobalso, pirms mēs sākam izteikt dažādus apvainojumus – kas ir ar mums un kas ir pret mums. Mums konceptuāli ir jāizlemj sekojošs jautājums: vai tie ierosinājumi, kuri nāca no frakcijas “Līdztiesība” puses, vai tie ierosinājumi šos punktus konceptuāli groza? Ja viņi groza konceptuāli – un mēs, vairākums, zālē esam tādās domās –, tad jebkuras diskusijas par šo pantu balsošanu divās redakcijās pilnīgi atkrīt, jo man nav tiesību to darīt. Lūdzu, tagad balsosim. Es tūlīt precīzi formulēšu.
Tātad mums ir iesniegti šā panta grozījumi. Tos iesniedz frakcijas “Līdztiesība” deputāti, un tie ir sekojoši: 13.panta redakcijā svītrot otro rindkopu. Godātie kolēģi, tagad man praktiski jums jāprasa: vai šie grozījumi ir konceptuāli vai nav? Bet jūs to apstipriniet ar balsošanu. Es jums uzdodu jautājumu, lai konsultētos, kā man tālāk vadīt sēdi: vai šīs izmaiņas, kuras piedāvā kolēģi no frakcijas “Līdztiesība”, ir konceptuālas vai nav. Šeit izskanēja dažādi viedokļi. Ja tās ir konceptuālas izmaiņas, tad man nav tiesību likt uz balsošanu dažādos šo pantu variantus. Ja es nepareizi spriežu, tad, lūdzu, izsakiet savu viedokli.
Lūdzu – deputāts Kehris.

O.Kehris: Manuprāt, izmaiņas... protams, mēs varam balsot. Bet izmaiņas konsekventi ir konceptuālas. Tas ir pats par sevi skaidrs. Bet, manuprāt, viņas varbūt var likt uz balsošanu, jo mēs vienkārši šīs dažas konceptuālās lietas tādā gadījumā atliekam. Bet mēs varam pieņemt to, ko mēs varam pieņemt. Es šo jautājumu izvirzīju tādā veidā. Bet ja mēs izvirzām jautājumu, vai izmaiņas ir konceptuālas... protams, ka tās maina koncepciju. Bet šis pants var būt loģisks arī bez tām, lai šīs pārējās lietas risinātu citā likumā.

Priekšsēdētājs: Jūs redzat – divi kolēģi jau ir klāt ar reglamentu. Un pirmais pienāca Eglājs.

V.Eglājs: Es atļaušos atgādināt, ka mūsu pieņemtajā lēmumā par likumprojektu izskatīšanas kārtību par trešo lasījumu ir teikts sekojošais: “Likumprojektu trešajā lasījumā apspriež un nobalso tikai tos pantus, par kuriem pēc otrā lasījuma iesniegti grozījumi un papildinājumi, izņemot redakcionālus labojumus, nav atļauti.” Tā ka ir skaidri pateikts, ka neko labot nevar. Bet tie, kas ir grozīti pēc otrā lasījuma, tie panti ir balsojami. Ja trešajā lasījumā netiek akceptēta kāda no tēzēm, to balsojot vai nu izslēdz, vai nodod izskatīšanai komisijām, atliekot likumprojekta izskatīšanu plenārsēdē. Tā ir sacīts, mēs to pieņēmām, un pie tā vajadzētu turēties. Tā ka šeit nav runas par kaut kādiem konceptuāliem... Trešajā lasījumā ir atļauti tikai redakcionāli grozījumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es gribētu papildināt nupat teikto, ka mums uz balsošanu nav jāliek šodien iesniegtie labojumi trešajā lasījumā, jo tos nedrīkstēja iesniegt un par tiem vairs nedrīkstēja balsot. Jābalso mums ir... ir jāpaņem otrā lasījuma variants. Trešā lasījuma variants jāsalīdzina, kuros pantos ir izdarīti grozījumi. Jāsalīdzina to redakcijas un ir jābalso tikai par tiem pantiem. Deputāts Bērzs acīmredzot tos tagad nosauks.

Priekšsēdētājs: Mīļie kolēģi! Es taču arī varu nolasīt šo reglamentu un šeit neko nepieņemt. Vai mums tiešām galvenais tagad skatīties reglamenta burtu vai tomēr domāt: pieņemt kaut ko vai nepieņemt.
Lūdzu – deputāts Bērzs un pēc tam deputāts Gavrilovs.

A.Bērzs: Pēc reglamenta mums tātad ir jābalso par 4., 5., 6., 7., 9., 10., 11. un 12.pantu. Tajos ir izdarītas izmaiņas.

M.Gavrilovs: */Attiecībā uz koncepciju, kolēģi, es gribu atgādināt, ka labojumus 14.panta otrajā rindkopā mēs ienesām ne pirmajā lasījumā. Tas nozīmē, ka mēs to ielikām mākslīgi, jo sākumā, kad notika konceptuālā apspriešana, tad tā nebija. Nav ko apgriezt šo acīmredzamo faktu. Un to pašu var teikt arī par 13.panta otro rindkopu, arī to pārveidoja vairākas reizes, likuma koncepciju tā neietekmē. Un sakarā ar to gribu iebilst par procedūru, lai tieši par šīm divām rindkopām balsotu atsevišķi, bet ne divās redakcijās. Jo citādi ne viena, ne otra redakcija nedabūs balsu vairākumu. Un mēs tiešām šodien varam zaudēt dažus vērtīgus nosacījumus./

Priekšsēdētājs: */Kāpēc? Tā redakcija, kas saņem balsu vairākumu, tiek pieņemta, bet pēc tam tiek balsots kopumā./

M.Gavrilovs: */Nu, nezinu. Man liekas, ka Konstitūcija ir tik svarīgs dokuments, ka viss jāpieņem ar divām trešdaļām./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Cienījamais priekšsēdētāj! Es ļoti atvainojos, es laikam pārkāpju procedūru. Es ļoti atvainojos. Es savā runā aizmirsu pateikt tikai vienu: Krievijas Federācijas Augstākā padome ir pieņēmusi lēmumu par Krievijas valsts suverenitāti uz visiem... Ar tādu nosacījumu, ka tikai ar īpašu lēmumu viņi būs ar mieru atdot daļu uz augšu. Tātad Krievija ir nocirtusi viennozīmīgi kā ar cirvi. Vai mēs vadīsimies pēc tāda principa, ka mēs esam daudz mazāki un tāpēc mēs to vienkārši nevaram atļauties? Tiem, kas piedāvā, ka ir iespējams kaut kādā veidā attīt spoli atpakaļ, tiem es varu triviāli pierādīt, ka, pat ja mēs reducētu tikai uz valūtas jautājumu, ne tikai uz īpašuma jautājumu, – to nevar. Tas ir tāpat, ja mēģinātu it visu atdot atpakaļ tiem, kam te bija īpašums līdz 1940.gadam. To pat fiziski nevar izdarīt.
Cienījamie opozīcijas pārstāvji! Es jūs aicinu tomēr padomāt. Šeit nav nekā revolucionāra, jo virkne republiku to jau ir izdarījusi. Tātad vai mēs to neizdarīsim, kas ir jau noteikts ar Krievijas Augstākās padomes lēmumu, ka viņi atsakās no centrālās valdības suverenitātes un no centrālās valdības īpašuma Krievijā. Un to izdarīs ne tikai Krievija. To pašu izdarīs arī Ukraina, to pašu izdarīs arī Uzbekija. Labi, mēs varam palikt tādā pozā, ka mums šeit nekas nepieder. Es nedomāju, ka tā mēs varam... (neskaidri vārdi). Ja mēs esam pārliecināti, mēs to vienkārši nedrīkstam darīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds Sergejam Dīmanim.

S.Dīmanis: Par balsošanas motīviem. Es nestrīdēšos ar Godmaņa kungu jautājumā par to, kurš vairāk mīl republiku – es vai viņš. Es domāju, ka valdībai nāk virsū grūti laiki un tā ir jāsaudzē. Es tikai pateikšu vienu, – lai jūs atskatītos uz agrāk izdarītajiem soļiem. Ļoti daudzu mūsu deputātu nav. Ne tāpēc, ka viņi vienkārši “basto”, bet tāpēc, ka viņi tagad mēģina ar grūtībām nokomplektēt ražošanu savā uzņēmumā, jo viņi ir rūpniecības uzņēmumu vadītāji. Un šo idiotisko situāciju ekonomikā (uzmanību, ja!) ir nodrošinājis valsts īpašums, kas nepieciešams valsts sociālās, ekonomiskās un kultūras attīstības nodrošināšanai. Vai tiešām mēs atkal iesim to pašu administratīvo ceļu? Lai Krievijā risina jautājumus, kā viņi to prot. Bet es ļoti labi saprotu, ka tur ir runa nevis par administratīvo valsts jurisdikciju, bet valsts ekonomisko jurisdikciju. Runa ir par to, vai pakļaut ražošanu Krievijā izdotajiem ekonomiskajiem likumiem un arī nodokļu jurisdikcijai, bet ne jau administratīvai pārvaldei. Un mūsu frakcija mēģina jums to iestāstīt. Tāpēc lūdzu mūsu priekšlikumu nobalsot atsevišķi. Un, lūdzu, pieņemiet.

Priekšsēdētājs: Es tomēr lūgšu mazu uzmanību. Varbūt 100 procentīga, pat 200 procentīga taisnība ir par labojumiem un grozījumiem, ka trešajā lasījumā neko nevar darīt. Bet mēs jau... stundu jeb divas atpakaļ, uzskatot, ka Konstitūcijas katrs pants ir labojams atsevišķi, balsojām par katru pantu atsevišķi. Un tad nevienam nebija iebildumu. Tāpēc es atļaujos, neapstrīdot deputātu Bērza, Lagzdiņa un Eglāja iebildumus, it nemaz neapstrīdot viņu pareizos iebildumus, es tomēr atļaujos uzdot jautājumu, vai mēs nevarētu nobalsot pašreiz šādu jautājumu: vai drīkstam šo likumprojektu balsot pa pantiem? (Zālē rosība, sarunas, izsaucieni.) Bet es gribu dzirdēt jūsu viedokli, lai es kaut kādā veidā varētu organizēt turpmāko darbu. Kāpēc... Mēs esam piereģistrējušies. Vai kāds pa šo laiku ir ienācis iekšā? Divi kolēģi ir ienākuši, trīs, četri... paldies. Esiet tik laipni, piereģistrējieties. Lūdzu rezultātu. Paldies. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret to, vai mēs varam šo likumprojektu balsot pa pantiem. Rezultāts: par – 147, pret – 8, atturas – 7. Paldies.
Tagad uzmanīgi izskatīsim katru pantu. Ja radīsies domstarpības vai kādi citādi traucēkļi, tad mierīgi, koleģiāli mēģināsim virzīties uz priekšu. Lūdzu, balsosim par 1.pantu un punktu. Deputāts Bojārs lūdz, lai ņemtu vērā viņa balsošanu ar roku, jūs esat par, ja? Rezultāts: par – 160, pret – 0, atturas 2. Lūdzu, balsojam par 2.punktu, tas ir, par 10.panta redakciju. Rezultāts: par – 156, pret – 2, atturas – 0. Paldies. Lūdzu, balsojam par 3.punkta 11.panta redakciju. Rezultāts: rets gadījums, gandrīz būtu nepieciešami aplausi. Paldies. Lūdzu, balsojam par 4.punkta 12.panta redakciju. Rezultāts: 161. Paldies.
Un tagad, kā jau zālē teica, tagad sāksies. Šeit izskanēja vismaz trīs viedokļi, kurus jums pašiem vajadzētu akceptēt. Pirmais moments – vai mēs varam sākt balsošanas procedūras, svītrojot vienu rindkopu. Otrs – kādā veidā mums balsot, ja balso par divām redakcijām? Domājams, ka mēs varam pieņemt redakciju, kurai ir balsu vairākums. Bez tam mums it kā būtu kopumā viss vēlreiz jānobalso, vai, kā te izteicās deputāts Gavrilovs, jebkurai no šīm redakcijām ir jāsaņem attiecīgais kvorums, t.i., 134 balsis. Tagad es citēju deputāta Gavrilova teikto.
Lūdzu – vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Par motīviem un procedūru: mēs varam balsot pa rindkopām. Esošais reglaments nosaka tādu kārtību, ka tagad balsošana par variantiem nav pieļaujama. Mēs varam vienīgi izdarīt redakcionālas dabas labojumus, izdarīt tādus stilistiskus labojumus, bet būtībā labot mēs nevaram. Saskaņā ar esošo reglamentu izslēgt sadaļas var.

Priekšsēdētājs: Vēl kādi viedokļi? Tātad deputāts Bojārs, atvainojos, piedāvā balsot pa rindkopām. Tad mums iznāk diezgan interesanta sistēma, kura laikam atbildīs mūsu reglamentam. Tā rindkopa, kura nesaņems 134 balsis, tā tiks izslēgta.
Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es atvainojos, mēs tagad balsojam rindkopas ar relatīvo vairākumu, nevis ar 101 balsi, nevis ar 134 balsīm.

Priekšsēdētājs: Nē, es atvainojos, bet es kaut ko nesapratu. Kādu variantu viņš piedāvā pa rindkopām?

L.Muciņš: Šeit tika runāts par 101 balsi un par 134 balsīm. Bet es saprotu, ka šīs rindkopas ir jābalso ar relatīvo vairākumu; ja tās visas saņem relatīvu klātesošo vairākumu, tad šis pants tiek pieņemts. Un pēc tam likums kopumā kā konstitucionāls tiek balsots ar 134 balsīm. Un tikai tā.

Priekšsēdētājs: Nē, pareizi, bet, kā jūs saprotat, cik garš, tik plats. Nē, labi. Un jūs domājat, ka tad kopumā mēs kaut ko pieņemsim? Pagaidiet, deputāts Endziņš.

M.Gavrilovs: */Es biju pirmais./

Priekšsēdētājs: */Kas?/

M.Gavrilovs: */Es ātrāk atnācu./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, tūlīt es jums došu vārdu. Atvainojiet, es jau esmu devis vārdu./

A.Endziņš: Tas nav viens kompakts likumprojekts. Mēs balsojam par grozījumiem Konstitūcijas atsevišķos pantos. Apskatieties, ir salikts pa punktiem. Un šinī gadījumā, šinī situācijā mēs arī varam nobalsot ar 134 balsīm, nevis par visu kopā. Bet mēs vienojāmies, ka mēs varēsim balsot par katru pantu atsevišķi. Tātad, kurš saņems šīs 134 balsis, tas arī ir pieņemts un grozījumi Konstitūcijā ir izdarīti. Un nebūt nav jābalso tādā veidā, kā par visu kopumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Mēs atbalstām to ideju, ka jābalso par rindkopām. Un tas, par ko kolēģi šeit runā – par variantiem un ar vairākumu – neattiecas uz trešo lasījumu. Trešajā lasījumā divas trešdaļas ir vienīgais variants, lai mēs mierīgi tiktu pāri sēklim, balsojot par rindkopām./

Priekšsēdētājs: Kolēģi deputāti! Lai arī kā mēs lasītu mūsu reglamentu, tomēr ir divi jautājumi – vai mēs ejam uz kompromisu vai neejam uz kompromisu, un nekādi te lasījumi mums nepalīdzēs. Ja mēs tagad ar 101 balsi pieņemsim šo labojumu, tad kopumā viss nojuks. Viss taču ir skaidrs. Te tagad Tautas frontes frakcijai praktiski ir jāizlemj. Es pat Dīmaņa kunga vietā pieprasītu 10 minūšu pārtraukumu. Tautas frontes frakcijai ir jāizlemj, ko darīt tālāk.
Es atvainojos, lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Dinevičs: Kolēģi, mums patiesi varbūt nav jāpaziņo pārtraukums, lai mēs nekavētu laiku, ejot ārā no zāles un nākot atkal atpakaļ. Varbūt mēs varētu lūgt priekšsēdētāju, ka frakcija tūlīt uz vietas, nobalso, kuru ceļu mēs izvēlamies – vai mēs gribam pieņemt kaut ko ar divām trešdaļām, vai mēs paliekam pie tā, ka pašreiz šīs attiecīgās rindkopas labojam ar 101 balsi – un pēc tam droši vien neiegūstam attiecīgi šīs divas trešdaļas kopumā. Tātad ir divi varianti. Pirmais un otrais variants. Frakcija varētu nobalsot, par ko mēs esam.

Priekšsēdētājs: Frakcijai jābalso par to, vai viņa šajos jautājumos konceptuāli iet uz kompromisu vai neiet. Ja neiet uz kompromisu, tad līdz ar to likums netiek pieņemts kopumā. (Zālē balsis.) Pagaidiet, deputāt Bojār, frakcija apspriežas... Vienu sekundīti, es jums iedošu vārdu.

J.Dinevičs: Frakcija lūdz 15 minūšu pārtraukumu, lai mēs varētu atrisināt šo problēmu, kā mēs balsojam tālāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Izklīstiet pa frakcijām, un neatkarīgie deputāti var iet uz bufeti. (Zālē smiekli.)

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, ieņemiet savas vietas. Vārds deputātam Dinevičam.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Jūs paši redzējāt, ka patlaban frakcijas sēdē mums bija zināmas domstarpības, kādā veidā visoptimālāk šo jautājumu risināt. Mēs esam sākuši iet vienu ceļu. Pāriet uz kaut kādu citu risinājumu pašreiz sēdes gaitā laikam būtu nenopietni. Tāpēc mums vajadzētu apdomāt priekšlikumu, varbūt par to nobalsot, lai neturpinātu šā likuma izskatīšanu, lai viņu otrajā lasījumā atgrieztu komisijai. Viss tiek apturēts, mēs visu šo darbu otrā lasījumā atgriežam komisijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi vēl ir priekšlikumi? Lūdzu.

A.Teikmanis: Es ierosinātu tomēr turpināt darbu tieši tāpat, kā mēs iesākām. Ja nu gadījumā mums nesanāks visu šo likumprojektu nobalsot pa pantiem, tādā gadījumā mēs atgriežam to visu atpakaļ komisijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – vārds deputātam Raimondam Krūmiņam.

R.Krūmiņš: Man ir priekšlikums: ja gadījumā mēs šo likumprojektu atgriežam atpakaļ un nobalsojam tādā veidā, tad atgriezt to nevis Likumdošanas jautājumu komisijai, bet gan tai komisijai, kura tika izveidota Satversmes jaunās redakcijas izstrādāšanai, un tādā veidā turpināt šo darbu. Jo līdzšinējā prakse pierāda, ka šādā veidā mēs neko nepanāksim. Mēs jau tagad ar šiem Konstitūcijas labojumiem esam zaudējuši plenārsēdēs vismaz 10 darba dienas.

Priekšsēdētājs: Ir divi priekšlikumi. Deputāts Dinevičs ir izvirzījis priekšlikumu: sakarā ar to, ka ir radušies dažādi viedokļi, pareizāk sakot, ir izteikti dažādi viedokļi, kuri pašreiz šajā sēdē nav nedz līdz galam izdebatējami, nedz apspriežami, tāpēc šo likumu otrajā lasījumā atgriezt atpakaļ komisijai. Otrs priekšlikums bija deputāta Teikmaņa priekšlikums turpināt šo likumprojektu izskatīt pa pantiem un pēc tam balsot kopumā. Lūdzu.

A.Bērzs: Es gribu izteikt protestu Dineviča kungam, ka viņš šeit izsaka priekšlikumus, kuri ir pretrunā ar to, ko pieņēma frakcijas sēdē. Frakcijas sēdē pieņēma lēmumu turpināt balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies, jūsu paziņojumu pieņemam zināšanai. Tātad mums ir skaidrs, godātie kolēģi! Divi priekšlikumi. Pirmais priekšlikums, – es vēlreiz atkārtoju, mēs tūlīt balsosim par to, vai atgriezt šo likumprojektu otrajā lasījumā un strādāt pie viņa komisijā. Otrais ir deputāta Teikmaņa priekšlikums – turpināt balsot pa pantiem un pēc tam nobalsot par šo likumu kopumā. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts. Paldies. Balsojam deputāta Dineviča priekšlikumu – atgriezt šo likumprojektu otrajā lasījumā. Rezultāts: par – 69, pret – 56, atturas – 37. Un tagad balsojam deputāta Teikmaņa priekšlikumu – izskatīt pa pantiem un pēc tam kopumā. Rezultāts: par – 108, pret – 29, atturas – 25.

Tātad turpinām kārtīgi, lai visiem būtu skaidrība, ko deputāts Teikmanis ieteica un kam piekrita vairākums, t.i., balsot pa pantiem tādiem, kādi tie patlaban ir, un pēc tam balsot kopumā.
Mēs sākam balsot, deputāt, Gavrilov. */Kas? Par procedūru? Lūdzu./

M.Gavrilovs: */Lūk, šo 13.pantu, labojumus, ierosinu tomēr nobalsot par rindkopām. Lai tomēr pārietu šiem visai derīgajiem punktiem./

Priekšsēdētājs: */Par nožēlošanu, mēs jau nobalsojām./
Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret 5.punkta 13.panta redakciju. Lūdzu, balsojiet. Rezultāts: par – 121.
Tagad balsojam par 6.punkta 14.panta redakciju. Rezultāts:126. Paldies.
Lūdzu, balsosim par 7.punkta 15.panta redakciju. Rezultāts. Paldies.
8.panta 16. un 17.punktu izslēgt. Lūdzu, varbūt mēģināsim operatīvāk. Rezultāts. Paldies.
9.punkts, 12.nodaļa, 97.pants, 7–a punkts. Lūdzu, balsojam. Paldies. 53 balsis.
Par 10.punkta 14.nodaļas 125.panta trešo daļu. Lūdzu, balsojam. 153 balsis.
Par 11.punkta 7.sadaļas nosaukumu šajā redakcijā. Lūdzu, balsojam. Rezultāts: 149 balsis.
Par 13. punktu. Rezultāts. Paldies.
Par 14.punktu. Rezultāts. Paldies.
Par 15.punktu. Rezultāts.
Par 16.punktu. Rezultāts.
Par 17.punktu. Rezultāts. Paldies.
Par 18.punktu. Paldies. Tagad, lūdzu, balsosim par šo likumu kopumā.

A.Plotnieks: Jautājums par balsošanas motīviem. Es lūdzu šinī gadījumā godājamo priekšsēdētāju precīzi konstatēt, vai mēs šobrīd visus pantus esam saglabājuši, izejot no tā, ka viņi ar balsu vairākumu ir akceptēti un liekam visu uz balsošanu vai ne. Tas ir principiāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Jūs taču redzējāt balsošanas rezultātus. Visi panti ir saglabāti, tikai kopumā vajag 134 balsis. Lūdzu uzmanību, balsojam kopumā. Rezultāts: par – 127. Lai pieņemtu šo likumprojektu trešajā lasījumā, vajadzīgas 134 balsis. Tātad likumprojekts otrajā lasījumā komisijai tiek iesniegts atpakaļ, lai strādātu un iesniegtu trešajam lasījumam. Noteiksim termiņu.

J.Dinevičs: Priekšlikums trešajam lasījumam termiņu noteikt oktobra pēdējā nedēļā.

Priekšsēdētājs: Tas ir tikpat kā termiņu nemaz nenoteikt. (Smejas.) Nē, oktobra beigās! Lūdzu.

R.Krūmiņš: Es tomēr gribu atkārtot to priekšlikumu, ka visus tos ar Konstitūcijas grozīšanu saistītos jautājumus, kuri šodien neiziet cauri, vajadzētu nodot Satversmes komisijai. Es aicinu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātei Albertiņai.

S.Albertiņa: Man ir jāatzīstas, ka man ir kauns maniem vēlētājiem, ar kuriem es tikšos sestdien, teikt, ka mēs šo likumu esam atlikuši uz oktobra pēdējo nedēļu. Es nezinu, kā pārējiem, bet man ir kauns.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Ļoti lūdzu, saglabāsim mieru. Un katrā ziņā es jums gribu lūgt... ļoti gribu lūgt neizteiksim cits citam pārmetumus, jo tie, kas nesēž zālē, viņi jau nedzird tos pārmetumus.
Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es aicinu visus deputātus nodot Prezidijam ārzemju pases... (Zālē rosība, čala, spriedumi.)

Priekšsēdētājs: Par to būs jābalso? Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Dīmanis: Ziniet, man tomēr galu galā nav kauna vēlētāju priekšā, jo Deklarācijas laiks ir beidzies. Mēs sākam nodarboties ar ļoti nopietnām lietām. (Zālē troksnis, ļoti liels troksnis.) Īpašuma problēma stāv visam pāri. Man liekas, ka mēs ļoti godīgi izklāstījām savu pozīciju un man liekas, ka nekādu pārmetumu nevar būt. Paldies. (Atkal troksnis, sarunas, čalas.)

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu netraucējiet runātājiem izteikt savu viedokli. Par termiņiem nav citu priekšlikumu?

I.Bērziņš: Es domāju, ka šī tiešām ir tāda principiāla situācija. Mums ir jāizdomā kopumā, ko darīt... principiāli, ko darīt. Jo negaida ne ekonomika, ne kādi citi jautājumi. Mums pašlaik ir izveidota jaunās Konstitūcijas redakcijas komisija, un mums vajadzētu izšķirties par vienu būtisku jautājumu. Varbūt mums vajadzētu padomāt par vienu šādu būtisku variantu, ka mēs, tie cilvēki, kas ir šinī grupā un tie cilvēki, kas arī gribētu palīdzēt, pārtraucam savas sēdes un arī darbu komisijās uz zināmu laiku, piemēram, uz divām nedēļām. Tajās mēs izstrādājam kopumā, nevis tā, kā mēs tagad ejam katru pantu atsevišķi, teiksim, pārejas perioda Konstitūcijas īso variantu (čalas, sarosīšanās), kurā būtu dota atbilde uz svarīgākajiem jautājumiem, un pēc tam visu pieņemam. Tad varam normāli strādāt tālāk likumdošanas ceļā jau ar atsevišķiem likumiem. Papildinot un praktiski darot to, kas ir jādara tālāk. Es neredzu citu variantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Man ir tāds priekšlikums, Anatolij Valerianovič! Likt uz balsošanu šādu priekšlikumu. Vēlreiz nobalsot par likumprojektu kopumā. Bez šiem diviem pantiem, kas neizgāja cauri atsevišķi./

Priekšsēdētājs: */Par nožēlošanu, es tā nevaru darīt. Kopumā mēs jau nobalsojām. Es to nevaru darīt. Mēs jau tā vienmēr atkāpjamies no reglamenta./ ?ēs visu laiku atkāpjamies no reglamenta. Bet es vienmēr domāju par to, ja tomēr kaut vai trešajā lasījumā mums ir paiets solis uz priekšu, tad kaut ko var uzlabot... Ja uzlabota likumprojekta vārdā mēs atkāpjamies no reglamenta, protams, ar visu deputātu piekrišanu, tad – tā ir viena lieta. Bet atkāpties no reglamenta tikai tāpēc, lai pieņemtu tādu vai citādu vēl projektu – to es nevaru atļauties.
Bet par termiņiem... Termiņš ir viens. Un tad tur par pasēm. Nodot šo likumprojektu Satversmes komisijai, bet termiņš ir oktobra otrā puse. Lūdzu, balsosim par deputāta Dineviča... Jums ir cits termiņš? Tādā gadījumā mēs nevaram pieņemt arī likumu par uzņēmējdarbību. Deputāts Kinna teica, ka tādā gadījumā mēs nevaram pieņemt likumu par uzņēmējdarbību.

J.Kinna: Un tāpēc es tomēr domāju, ka Prezidijam kādā ārkārtas sēdē vajadzētu izšķirt, kad var sapulcināt visus deputātus un izskatīt vai nu septembra beigās, vai oktobra sākumā.

Priekšsēdētājs: Oktobra sākums... Otrs, lūdzu.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Parēķināsim tehniski, cik mums vajag laika. Mēs esam otrajā lasījumā. Tātad vislielākais, kas mums ir vajadzīgs, ir divas plenārsēdes, ar nedēļas starplaiku.

Priekšsēdētājs: ... ka mums ir vajadzīgas ne mazāk kā trīs dienas... un tehniski salikt visu savā vietā mēs varam pat ātrāk. Deputāts Bojārs iesaka izskatīt 25. un 26. septembrī, tā es sapratu, 26.septembrī, ja? Tas ir tuvu arī deputāta Kinnas priekšlikumam. Tātad ir divi priekšlikumi: oktobra beigās vai 26.septembrī.
Pirmais bija oktobra beigās. Jums ir cits priekšlikums? Lūdzu.

A.Teikmanis: Man ir cits priekšlikums. Nelemt to tagad, faktiski patlaban absolūti nesagatavotiem. Uzticēt šo lietu izlemt Prezidijam. (Rosība, sarunas, čalas.)

Priekšsēdētājs: Paldies, lūdzu, sagatavojieties balsošanai. Ir trīs priekšlikumi: pirmais – oktobra beigas. Lūdzu, balsojam. Rezultāts: 29. Otrais priekšlikums – 26.septembris. Lūdzu, balsojam. Rezultāts: par – 97. Trešais priekšlikums – šo jautājumu izlemt Prezidijam, bet, protams, ne ātrāk par trim dienām, kā ir rakstīts Reglamentā. Lūdzu, balsojam. Rezultāts: par – 96. Līdz ar to deputāta Bojāra priekšlikums gūst vairākumu par vienu balsi un tiek pieņemts. Komisijai likumprojekts trešajā lasījumā jāiesniedz plenārsēdē 26.septembrī. Bet kurai komisijai? Deputāts Raimonds Krūmiņš uzskatīja par savu pienākumu lūgt mūs, lai atņem abām komisijām un nodod Satversmes komisijai. Lūdzu, balsosim, izteiksim savu attieksmi pret deputāta Raimonda Krūmiņa priekšlikumu. Rezultāts: 22 balsis. Jūsu priekšlikums, kolēģi, negūst vairākuma atbalstu. Tātad Likumdošanas jautājumu komisija un Ekonomikas komisija turpina strādāt un iesniedz 26.septembrī.
Vai tagad nevajadzētu sākties pārtraukumam? Vai būtu kādi paziņojumi? Es atvainojos, tagad balsosim deputāta Muciņa priekšlikumu nodot ārzemju pases Augstākās padomes Prezidijā tiem, kuriem, protams, tās ir. (Smejas, zālē troksnis, sarunas.) Lūdzu, deputāts Bojārs atturas. (Zālē smejas, izsaucieni.) Paldies. Pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Izskatām nākamo mūsu darba kārtības jautājumu – likumprojektu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijā par tautas kontroli otrajā lasījumā. Varbūt tiem deputātiem, kuri varbūt iepriekšējā reizē nepiedalījās, kad šis jautājums tika izskatīts, es varētu atgādināt, ka šis jautājums otrajā lasījumā tika nodots atpakaļ nevis tāpēc, ka izvērtās kādas asas diskusijas vai bija asa viedokļu konfrontācija, bet man liekas galvenokārt tāpēc, ka zālē nebija pietiekams deputātu skaits un par šā likumprojekta pieņemšanu trešajā lasījumā nodoto balsu skaits arī nebija visai liels. Pagājušo reizi mēs to neapspriedām, jo toreiz deputātiem, kuri piedalījās sēdē, izskatot šo jautājumu, nebija jautājumu. Bet nu mēs, vienalga, sākam to skatīt no jauna, trešajā lasījumā. Varbūt ir kāds jautājums? Nav jautājumu. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli par šo likumprojektu trešajā lasījumā? Arī nav gribētāju. Līdz ar to Dobeļa kungs ieņems savu vietu un mēs sāksim balsot. Varbūt jums ir iespēja dot zvanu visā ēkā, kaut gan visa ēka ir radioficēta. Es gan neapgalvoju, ka visa ēka. Jūsu zināšanai, strādājam līdz pulksten 18.30. Nekādu iesniegumu, ka būtu jāstrādā ilgāk, man nav. Daži kolēģi gan sūdzējās par pusdienas pārtraukumu, ka tas esot par īsu.
Kolēģiem, kuri tikko ieradās zālē, es atkārtoju, ka mēs patlaban trešajā lasījumā apspriežam likumprojektu par grozījumiem Konstitūcijā par tautas kontroli. Jautājumu mums nebija, debatētāju arī nebija. Mēs mazliet esam aizkavējušies, gaidot jūs, lai balsotu. Lūdzu reģistrēsimies. Daini, es jūs varu reģistrēt? Lūdzu, izsakiet savu attieksmi, balsojot likumprojektu par tautas kontroli! 1, 2, 3. Deputāt Grigorjev, jūs arī piedalīsities balsošanā? Atkārtoju deputātiem, kuri ienāca pēdējie, ka balsojam par grozījumiem Konstitūcijā. Lūdzu, paceliet rokas, lai varētu fiksēt jūsu balsis – par, pret vai atturas. Rezultāts: 129, kur jūsu balss? 130, 140, 141, 142. Lūdzu, turiet rokas augšā... 129. Jūs esat? 1, 2, 3, 4, 5 un sestais – Vulfsons. 129 plus 6, cik ir – 135. Līdz ar to grozījumi Konstitūcijā par tautas kontroli ir pieņemti.
Nākamais darba kārtības jautājums ir par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijā jautājumos par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā.
Vārds deputātam Jundzim.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā, kas skar jautājumu par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā, tika izskatīts trešajā lasījumā komisijas sēdē un sanāksmē ar republikas tiesībsargāšanas orgānu vadītājiem. Kā to nosaka mūsu reglaments par likuma izskatīšanas un pieņemšanas kārtību, rakstiski ir ienācis viens priekšlikums. Vadoties pēc reglamenta, acīmredzot par šo vienu priekšlikumu mums arī būtu jārunā un jābalso. Runa ir par piedāvātā likumprojekta 2.punktu. Vārdus “Latvijas PSR prokurors” papildināt ar vārdiem – Latvijas Republikas ģenerālprokurors, viņa pirmā vietnieka utt. pēc teksta.
Es paskaidrošu, par ko ir runa 2.punktā. Tātad tajā ir runa par to, ka Augstākās padomes kompetencē būtu nozīmēt Latvijas Republikas ģenerālprokuroru, viņa pirmo vietnieku un vietniekus. Tāds ir jūsu piedāvātais variants. Mums rakstiski tātad bija iesniegts šis grozījums, kuru piedāvā mūsu deputāts Muciņš, ka šeit vajadzētu runāt vēl ne tikai par prokuroru, viņa vietniekiem, bet arī par visu Latvijas Republikas prokuratūras kolēģiju. Tātad mūsu plenārsēdē vajadzētu apstiprināt ne tikai šīs pirmās personas, bet arī visu kolēģiju. Minētajās sanāksmēs mēs ļoti rūpīgi šo priekšlikumu izskatījām un noraidījām. Jo tika izteikts viedoklis, ka vispār prokuratūrā kolēģija kā tāda nebūtu vajadzīga, jo tāds process ir aizsācies ministrijā, lai celtu ministru atbildību, lai viņš nerādītu ar pirkstu uz kolēģiju un otrādi. Bet prokuratūru nevar salīdzināt ar ministriju.
Kā mēs ar jums esam ierakstījuši arī 164.panta jaunajā redakcijā, un tā tas visu laiku bija, ka prokuratūra ir stingri centralizēta organizācija, pie kam Latvijā uzraudzību realizē nevis prokuratūra, ievērojot 164.panta projektu, bet ģenerālprokurors un tam pakļautie prokurori. Tātad prokurors ir procesuāla figūra ar viņam vien likumā noteiktām pilnvarām, kuras atsevišķos gadījumos var realizēt arī viņa vietnieki. Tāpēc ir svarīgi, lai šīs amatpersonas tiešām būtu apstiprinātas plenārsēdē. Bet kolēģija ir tikai padomdevēja orgāns bez kādām procesuālām pilnvarām. Viņi skata jautājumus, kas saistīti ar prokuratūras darbu prakses apkopošanu, ar kadru izvietošanu, pie kam ļoti svarīgi atzīmēt, ka likumprojektā par prokurora uzraudzību Latvijā, kuru mēs otrajā lasījumā arī pieņēmām, kolēģijas lēmumus dzīvē realizē tikai ar prokurora, Latvijas Republikas ģenerālprokurora pavēli. Tātad šajā normā arī atsedzas šī principiālā nostāja, ka kolēģija ir tikai padomdevēja orgāns. Neskatoties uz dažu arī mūsu ļoti cienījamo tiesībsargāšanu iestāžu vadītāju ierosinājumiem, vispār atteikties no kolēģijas republikas prokuratūrā, mēs tomēr saglabājam šo kolēģiju, bet piešķirot padomdevēja statusu. Līdz ar to mūsu komisijas viedoklis, balsojot 13.septembrī, bija viennozīmīgs, ka kolēģijas locekļus nebūtu nepieciešams apstiprināt mums Augstākajā padomē, jo tas būtu principiālā pretrunā ar prokuratūras struktūras organizācijas principiem. Līdz ar to šis vienīgais priekšlikums tika noraidīts. Vairāk priekšlikumu, par kuriem man jums ziņot, nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu jautājumus. Sākam debates. Vārds deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Kopumā atbalstot labojumus, kas izdarāmi Konstitūcijā sakarā ar Latvijas Republikas ģenerālprokurora amata nodibināšanu, tomēr īsumā raksturošu sava piedāvājuma, kurš diemžēl kaut kādu iemeslu dēļ nav izdalīts, būtību. Visiem tiem orgāniem, kuru vadītājus ieceļ Augstākā padome, gan Valsts galvenajai arbitrāžai, gan Augstākajai tiesai, gan Vides aizsardzības komitejai, mēs apstiprinām kolēģiju. Neuzskatu par nepieciešamu šajā principiālajā jautājumā, kurā mums ir jāievēro zināma vienveidība, atkāpties no šīs prakses, kas bija līdz šim, ka Augstākā padome apstiprina kolēģijas sastāvu. Varbūt, atceroties, kā mums gāja ar Vides aizsardzības komitejas un Vides aizsardzības komitejas locekļu apstiprināšanu, varbūt tas izraisa kaut kādas nepatīkamas atmiņas, taču šajā pārejas periodā, kad mums jo sevišķi jāseko līdzi to orgānu darbībai, kuru vadību mēs ieceļam un no kuriem mēs prasām, lai tie atskaitītos, es tomēr pastāvu uz to, ka šis ir būtisks papildinājums, ka kolēģija ir jāapstiprina Augstākajai padomei. Ja mēs kaut kādā stadijā kopā ar Ministru padomi gan arī paši izlemsim, ka mēs iecelsim mums pakļautās pirmās amatpersonas – republikas ģenerālprokuroru, Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju– un ļausim viņiem izveidot savas kolēģijas vai arī vispār neveidot šādas kolēģijas, vai darīt to pēc saviem ieskatiem, tad tā būs cita lieta. Šobrīd stāvoklis un juridiskā prakse un ieražas ir tādas, kas es aicinu jūs tomēr lemt šo jautājumu un vārdus aiz “prokurora vietnieka” papildināt ar vienu vārdu “kolēģija”. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir deputāti, kuri vēlas runāt? Lūdzu, vārds deputātam Jundzim atbildei.

T.Jundzis: Paldies kolēģim Muciņam. Es noslēgumā izmantošu savas tiesības izteikt savas domas par šīm nelielajām debatēm un vērst jūsu uzmanību tikai uz tādu nelielu niansi. Ir ļoti kļūdaini salīdzināt Valsts arbitrāžas un Vides aizsardzības komitejas, vēl jo vairāk – Augstākās tiesas kolēģiju ar Latvijas Republikas prokuratūras kolēģiju. Ja šo minēto iestāžu kolēģijas lēmumi rada visai nopietnas tiesiskās sekas, viņi tiek realizēti, tā sakot, no nolemšanas brīža, tad ar prokuratūru, kā es teicu, ir pilnīgi citādāk. Neviens prokuratūras kolēģijas lēmums saskaņā ar mūsu likumprojekta otro lasījumu, arī iepriekšējā prakse to rāda, nestājas spēkā, ja viņa vai republikas ģenerālprokurors neizdod attiecīgu pavēli. Tā ir principiāla atšķirība un tā izriet, vēlreiz pasvītroju, no Konstitūcijas 164.panta, ka prokurora uzraudzību realizē prokurors un viņam pakļautie prokurori. Es negribu jūs aģitēt, jo bieži vien ir tā, ka aģitējot panāk pretējo efektu. Es katrā ziņā varu teikt, ka nekas tāds būtisks jau nenotiks. Ja jūs uzskatīsiet, ka mums vajag apstiprināt arī kolēģiju, bet es tikai vēršu uzmanību uz to, ka nebūs sevišķi nopietni, ka mēs plenārsēdē skatīsim tādu atšķirīgu orgānu. Tas man viss.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, vai drīkst precizēt? Deputāt Muciņ, jūs tātad priekšlikumu nepavairojāt un neizsniedzāt deputātiem?

T.Jundzis: Nē, pēc mūsu reglamenta tas arī netika prasīts, jo tas tiek darīts tikai uz otro lasījumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Otrajā lasījumā visos variantos kolēģija figurēja kā orgāns, tas jāapstiprina mums Augstākajā padomē. Un šis brīnums notika tikai pēkšņi, nododot...

Priekšsēdētājs: Par brīnumu jums ir dažādi viedokļi. Bet ko tad man darīt ar šo brīnumu tālāk? Jābalso, bet jūs pie manis atnāksiet ar reglamentu un pateiksiet, ka tas nav pavairots. Līdz ar to man nav tiesību likt uz balsošanu. Deputāts Muciņš tomēr lūdz, lai šis priekšlikums, kur ir runa par ģenerālprokurora pirmo vietnieku, tiktu papildināts ar vārdu “kolēģija”. Varbūt esiet tik laipns un nolasiet precīzi, lai mēs varētu balsot jūsu priekšlikumu. Lai neiznāk mums kaut kādas nesaprašanās. Otrais lasījums ir arī šeit. Panāciet, lūdzu, šurp...

L.Muciņš: Mums ir otrajā lasījumā... 2.punktā un 5.punktā, 97.panta trešās daļas 13.punktā atzīmēts 2.punktā un 108.panta trešajā daļā, kas atzīmēts 5.punktā.

Priekšsēdētājs: Papildināt vai ierakstīt: “Latvijas Republikas Prokuratūras kolēģijas un Valsts arbitrāžas kolēģijas”, ja? Paldies. Varbūt tagad noskaidrosim, kā bija un kur bija, vai tas ir brīnums vai tas nav brīnums, ka tas ir pazudis. Esiet tik laipni – trešajā lasījumā 2.punktu beigt ar vārdiem – “Latvijas Republikas Prokuratūras kolēģijas un Valsts arbitrāžas kolēģijas”. Arī 5.punktu beigt ar vārdiem – “Latvijas Republikas Prokuratūras kolēģijas un Valsts arbitrāžas kolēģijas”. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret deputāta Muciņa ierosinājumu nobalsojot. Citu domstarpību mums šeit nav. Pēc tam balsosim kopumā. Patlaban balsojam deputāta Muciņa ierosinājumu, kuru es jums lēni, uzmanīgi nolasīju. Izsakiet savu attieksmi! Tie, kuri nav reģistrējušies, paceliet roku. Mēs nevaram visu laiku reģistrēties. Lūdzu rezultātu: 84. Paceliet roku, kur jūs esat? Deputāt Vulfson, jūs atturaties? Kā, lūdzu? Par – 85, 86, 87. Un cik mēs esam, kuri balso? Tas ir balsojošo vairākums? Ar balsu vairākumu deputāta Muciņa ierosinājums gūst atbalstu.
Tagad, lūdzu, balsosim kopumā. Tie, kuri nav reģistrējušies, lūdzu, paceliet roku. Kolēģi, mēs, starp citu, balsojam Konstitūciju. Rezultāts: par – 113. Fiksēsim jūsu balsi: 114, 115, 116, 117, 118, 119, 120, 121, t.i., 121 balss. Likums nav pieņemts.
Tagad turpinām apspriest Augstākās padomes Kārtības rulli. Jums par procedūru?

R.Krūmiņš: Principā, jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

R.Krūmiņš: Man ir tāds priekšlikums: vai mēs nevaram šodien, izmantojot šo gadījumu, ka mēs, salīdzinot ar citām dienām, esam pietiekamā skaitā uz vietas, izmantot Konstitūciju vienā ļoti nozīmīgā, bet tomēr viena reģiona iedzīvotājiem svarīgā jautājumā – par Stučkas nosaukumu. Arī man kā šī rajona deputātam un iedzīvotājam būtu ļoti patīkami, ja mums izdotos to izdarīt šodien. Jo es baidos, ka rītdien mums vienkārši tas neizdosies. Nebūs cilvēku. Vajadzētu mēģināt šodien.

Priekšsēdētājs: Lai jūs rīt jau varētu būt citā rajonā? Es jūsu priekšlikumu sapratu. Turpinām debates. Vārds deputātam Zaļetajevam. Pēc tam runās deputāts Buka, deputāts Eglājs, deputāts Lagzdiņš un deputāts Endele.

S.Zaļetajevs: */Cienījamie deputāti! Es ceru, ka šodienas balsošanas rezultāti mūs piespiedīs pietiekami nopietni padomāt par mūsu reglamentu tieši tajā daļā, kurā tiek ielikti šī reglamenta pamati, tajā daļā, ko mēs saucam par likuma koncepciju. Es neapstāšos pie atsevišķiem pantiem, to mēs varēsim darīt otrajā lasījumā, tagad gribu pasvītrot tos momentus, kuriem ir konceptuāls raksturs.
Pirmām kārtām es uzskatu, ka pirmajam lasījumam piedāvātajā projektā nepietiekami skaidri formulēta darba kārtības veidošanas procedūra, kā darba kārtība sesijai, darba sēdei. Šie jautājumi izkaisīti vairāku nodaļu dažādos pantos un nedod pietiekami viennozīmīgu priekšstatu par to, kā veidojas mūsu sesijas darba kārtība. Man ne sevišķi patīk tāds termins kā darba plāns, bet, par nožēlu, bez tā iztikt nevar. Un es domāju, ka viens no visbūtiskākajiem Augstākās padomes darbības trūkumiem pašlaik ir tas, ko zinātnes sfērā sauc par tēmu sadrumstalotību. Tiešām, mēs lielu daļu sava laika tērējam tādu jautājumu apspriešanai, kam nav vislielākās nozīmes, jo sīkiem jautājumiem vieglāk pieņemt lēmumu. Man šāds princips neliekas optimālākais. Es ierosinu un lūdzu mani atbalstīt mūsu reglamentā sesijas darba plānošanai un darba kārtības formēšanai veltīt speciālu nodaļu, lai turpmāk mums nebūtu tik skumju precedentu, ka mēs līdz pusdienām pieņemam likumprojektu pirmajā lasījumā, pēcpusdienā otrajā lasījumā, bet pēc tam trešajā lasījumā tas netiek pieņemts. Dabiski, ka man ļoti nepatīk, atļauju sev šaubīties, ka tas ir konstruktīvi, ka garāmejot ierosināts, starp citu, ņemt un mainīt kādu nosacījumu Konstitūcijā, kā tas tikko bija darīts. Diez vai tas ir prātīgi.
Nākamais diezgan svarīgais moments – atbildība par reglamenta pārkāpumiem. Es domāju, ka mūsu reglaments nebūs nekā vērts, ja mēs nenoteiksim pietiekami nopietnu atbildību par tā pārkāpumu. Tāda tipa atvainošanās kā “jā, atvainojiet, neliela kļūmīte gadījās, taču nepievērsiet tam uzmanību” ir nepieļaujami gājieni. Sakarā ar to es gribu pievērst uzmanību tam, ka tiesiskas valsts formēšanās ceļā, izsvērtu valsts varu formējot, pašreizējā momentā mums ir pietiekami liels trūkums, tieši – pietiekami vāja tiesu daļa. Mums nav konstitucionālās tiesas, tāpēc neviens nevar apstrīdēt nepareizus Augstākās padomes lēmumus. Es domāju, ka tādu stāvokli nevar atzīt par apmierinošu. Tāpēc es ierosinu šajā reglamentā iekļaut speciālu nodaļu vai pantu, nezinu, lai noteiktu atbildību par reglamenta pārkāpšanu. Es uzskatu, ka tas ir tikpat svarīgi kā tiesu procesā atbildība par procesuālā kodeksa pārkāpumiem.
Trešais moments, kam es gribu pievērst jūsu uzmanību. Varbūt jūs atceraties, ka iepriekšējā sesijā mums nācās sastapties ar diezgan lielām grūtībām, formējot kolektīvos orgānus – delegācijas, komisijas un tamlīdzīgi. Es gribētu, lai tādu Augstākās padomes orgānu un institūtu formēšanas process būtu izklāstīts reglamenta speciālā nodaļā, kuras pamatā būtu tā saucamā preferenciālā balsošanas sistēma.
Nākamais moments. Es gribētu, lai mūsu reglamentā savu vietu ieņem referatīvā balsošana, kas dotu iespēju mums strādāt konstruktīvāk un sekmīgāk virzīties uz priekšu. Ar to mēs varētu noskaidrot Augstākās padomes viedokli darbam komisijās, izvēlēties to variantu, kas guvis lielāko Augstākās padomes locekļu atbalstu. Starp citu, iedrošinos jums atgādināt, līdzīga procedūra kaut kādā neskaidrā formā tika izmantota iepriekšējā sesijā. Tāda balsošana bija, ja atmiņa neviļ, par agrārās reformas divpadsmito pantu. Tādu pat procedūru, es redzēju televīzijā, izmanto KPFSR Augstākā padome, tikai daudz rafinētākā formā. Savu viedokli var izteikt ne tikai ar “jā” vai “nē”, bet arī ar “vairāk piemērots”, “mazāk piemērots”, “pilnīgi negatīvi” vai tamlīdzīgi. Tas dotu iespēju izvairīties no gadījumiem, kad kādas nejaušības dēļ komisijas darbs aiziet pa nepareizu ceļu.
Nākamais moments, kurš, es domāju, nepietiekami sīki izstrādāts piedāvātajā reglamenta redakcijā, – izpildvaras kontroles metodes. Aiziet līdz galējai robežai – izteikt neuzticību ministru kabinetam –, es domāju, ir pārāk radikāla rīcība. Mūsu arsenālā jābūt lokanākiem līdzekļiem, veiklākiem ieročiem, lai iedarbotos uz izpildvaru. Bet galvenais, to vēlreiz pasvītroju, par to jau runāju, dienas kārtību formējot – vajadzīga pilnīgāka informācija par valdības darbību. Man tas ir ļoti svarīgi, es ceru, ka tāpat ir mums visiem. Gribu vēlreiz pasvītrot, ka tāds stāvoklis, kad par valdības lēmumiem mēs uzzinām no avīzēm, nav normāls. Reglamentā šim momentam jāatspoguļojas.
Un pēdējais. Attiecībā uz tikko vai katrā gadījumā iepriekšējās runās izskanējušo priekšlikumu par Augstākās padomes spīkera amata ieviešanu. Ja jūs uzmanīgi paskatīsities atpakaļ, tad redzēsiet, ka mūsu Prezidijā līdzās Augstākās padomes priekšsēdētājam vēl ir vietnieki. Par nožēlošanu, šīs vietas ir tukšas. Un tikai šādā situācijā varēja rasties priekšlikums par spīkera posteņa radīšanu. Es domāju, ka šo funkciju mierīgi var pildīt priekšsēdētāja vietnieki, lai Augstākās padomes priekšsēdētāju atbrīvotu valsts pienākumu pildīšanai, jo varbūt tiešām ir pārāk liela greznība viņam tik daudz laika veltīt Augstākās padomes sēžu vadīšanai. Ja mums ir vietnieki, kādēļ gan vēl spīkera posteni dibināt? Ja mēs palielināsim amatpersonu skaitu, kas strādās nekvalitatīvi, diezin vai no tā uzlabosies mūsu darba kvalitāte. Es jums pateicos par uzmanību./

S.Buka: */Cienījamie deputāti! Jebkura likuma pirmais lasījums ir koncepcijas jautājums. Un šodien mums jāanalizē ne tikdaudz atsevišķi punkti, kā paša koncepcija kopumā. Reglaments, tā var teikt, ir parlamenta konstitūcija, konstitūcija, kas ir pamatlikums mūsu darbībai. Likumdevējas varas orgānam tas ir galvenais dokuments. Tāpat kā katra konstitūcija, reglaments var būt ierocis gan demokrātijas idejām un cilvēka tiesību aizsardzībai, gan totalitārisma idejām, pat diktatūras briesmām katrā tās izpausmes formā. Kā teica Ļeņingradas padomes priekšsēdētājs Sobčaks, tā var būt pat demokratūra.
Pacentīsimies noskaidrot, kas nosaka demokrātijas līmeni un kādā veidā tam jāizpaužas parlamenta reglamentā. Kā apgalvo vairums neatkarīgo speciālistu Rietumos, sabiedrības demokrātijas līmeni rāda tas, kā tiek aizsargātas mazākuma tiesības. Dabiski, ka šai aizsardzībai likumdevējas varas orgānos jābūt maksimālai, jo šeit bieži vien ir pēdējā robeža, aiz kuras sākas cilvēktiesību ierobežošana no valsts puses, un visbiežāk, atsaucoties uz reglamentu, uz konstitūciju, tiek pieņemti daudzi nedemokrātiski lēmumi. Kāpēc, piemēram, valstīs ar attīstītām demokrātisma tradīcijām vairākuma tiesības tiek ierobežotas? Droši vien to ir sekmējusi kļūdainu gadījumu rūgtā pieredze šo parlamentu darbībā. Par nožēlošanu, mēs no savām boļševistiskajām kļūdām neesam mācījušies, mēs zem jauniem lozungiem tās atkārtojam, piemēram, “mēs jums nedosim ārzemju pases”. Vai tas nav tipiski boļševismam? Pa kādu ceļu mēs šodien ejam, iesakot šo reglamenta koncepciju mūsu parlamentam? Man liekas, ka tās galvenā ideja ir kolektīva, frakcijas, deputātu grupas, bet ne atsevišķa deputāta tiesību prioritāte. Es to nosauktu par deputātu kolektivizāciju.
Nākamā ideja ir uzsvars uz jebkura, pasvītroju šo vārdu – jebkura, monolīta un ilgstoša valdošā vairākuma vienotību. Ja reiz parlamentā esi ieguvis varu, tad šo principu vari izmantot. Taču vairākums nav mūžīgs, mēs reglamentu veidojam ne tikai tādēļ, lai atrisinātu savas taktiskās problēmas, bet tādēļ, lai pēc šī reglamenta varētu strādāt arī nākotnē.
Nākamais princips ir mazākuma tiesību ierobežošanas princips, precīzāk – tā pilnīga atstumšana no iespējām iedarboties uz parlamentā pieņemtajiem lēmumiem, tāpat princips pārsteidzīgu likumdošanas aktu pieņemšanā. Starp citu, parastajos demokrātiskajos parlamentos līdzīga pārsteidzība tiek iegrožota ar fundamentāliem pamatlikumiem, kas nosaka ārkārtīgi stingras procedūras. Zviedrijā, piemēram, divu sasaukumu Riksdagiem jāpieņem fundamentālu dokumentu identiski teksti, bet mēs šādos gadījumos attaisnojamies ar steidzamību.
Beidzot tas, kas vairāk par visu uztrauc mūsu vēlētājus un ko mēs cenšamies nostiprināt nākotnei: faktisks kontroles trūkums no vēlētāju puses pār parlamenta darbību. Tautas beztiesīguma princips, atgriezeniskās saites principa noliegums. To varētu novērst, novērst pārstrādājot, bet tikai tādā gadījumā, ja mēs šodien reglamentu veidojam ar parastiem nosacījumiem, bet problēma ir tā, kādās rokās atradīsies šis varas instruments, turklāt ne tikai šodien, bet arī nākotnē. Un, ja tas nokļūst ne šī vairākuma rokās, bet pavisam citas frakcijas, citas partijas rokās, var tikt izmantots pavisam ne republikas un tās tautas labā, bet tikai tā brīža vairākuma labā. Es aicinu katru par to padomāt, vēl jo vairāk tādēļ, ka neviens vairākums vai mazākums nav mūžīgs, viss var mainīties, mēs varam nokļūt zem šī reglamenta preses, kas darbosies. Par to jādomā, ja mēs negribam veidot reglamentu īslaicīgu mērķu apmierināšanai. Bet, ja tā, tad to vajag godīgi un atklāti pateikt.
Tagad par dažiem konkrētiem jautājumiem, kuri šodien tika apspriesti. Taču ne gadījuma pēc uzpeldēja jautājums par mūsu parlamenta spīkeru. Tas ir saistīts ar to, ka mēs paši mūsu priekšsēdētāju novilkām līdz šim līmenim, līdz spīkera līmenim, un tagad paši sākam spriest, kā tālāk būt. Vai nu atzīt viņu par spīkeru, vai atcerēties, ka viņš tomēr ir Augstākās padomes priekšsēdētājs, un garantēt, ka viņš varēs izpildīt savas funkcijas šajā postenī. Domāju, ka pašreizējā reglamenta projektā, par nožēlošanu, nav paredzēta parlamentārā noklausīšanās un diskusijas šī jēdziena vispārpieņemtajā nozīmē, mēs to nomainām ar likumu steidzamu pieņemšanu. Nepamatoti sašaurināta problēma par likumdošanas iniciatīvas subjektiem, to saraksts šeit acīmredzami nepietiekams. Mēs ar to atšķeļam daudzus subjektus, liedzot viņiem likumdošanas iniciatīvu, faktiski izstumjot viņus no šī procesa. Lai cik tas liekas savādi, bet no reglamenta absolūti pazuduši ārpolitiskās un starptautiskās ekonomiskās darbības aspekti un kontrole pār šīm jomām, tas ir iepriekšējā varianta bijusī 18.nodaļa, kaut gan citās valstīs šī reglamenta nodaļa sevišķi stingri noteikta. Jo tas, ka mēs sevi pasludinām par suverēnu valsti, ir kara un miera jautājums. Tad kam gan mēs nododam šo jautājumu, ja šajā dokumentā neienesam skaidrību? Godīgi sakot, mēs ļoti bieži, arī šodien, atsaucamies uz ārvalstu pieredzi, tajā skaitā uz Skandināvijas valstu pieredzi likumdošanas aktu izstrādāšanā. Varbūt mums no vārdiem beidzot jāpāriet pie darbiem, vēl jo vairāk tādēļ, ka vairākums šo valstu parlamentāriešu pārstāvju, arī no zviedru Riksdaga, ir izteikuši gatavību palīdzēt tā vai cita likumdošanas dokumenta ekspertīzē un vērtēšanā. Viens no pirmajiem tādiem soļiem varētu būt zviedru Riksdaga pārstāvju ielūgšana, lai izvērtētu šo Augstākās padomes reglamentu, tā izvairoties no kļūdām cilvēktiesību jautājumos, reizē izmantojot vienas no vislabāk demokratizācijas ziņā attīstītākās valsts pieredzi mūsu parlamentārajā darbībā. Paldies!/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi, deputāti! Vispirms es gribētu atgādināt, ka šis ir pirmais lasījums, kad, kā tas jau ir paredzēts mūsu iepriekšējā pieņemtajā lēmumā par likumprojektu izskatīšanu, mums jāizvēlas koncepcija. Kārtības rullī šo iedaļu (es arī piedalījos darba grupā) mēs izstrādājām praktiski tādu, kādu mēs jau pieņēmām. Bet nodaļai par likumprojektu pieņemšanu bija dažādi papildinājumi. Viens no tiem ir 89.pantā: “Likumprojekta pirmajā lasījumā plenārsēdē noklausās likumprojekta iniciatora referātu un atbildīgās komisijas referātu, apspriež koncepcijas galvenos noteikumus, izsaka priekšlikumus un piezīmes labojumu veidā. Balsojot izvēlas konceptuālas dabas variantus.” Mēs papildinājām iepriekšējo tekstu ar to, ka balsojot izvēlas konceptuālas dabas papildinājumus, t.i., variantus. Tas ir būtiski, lai atbildīgā komisija, darba grupa varētu jau strādāt tālāk pie tās koncepcijas, par ko šeit ir nobalsots. Un tāpēc es arī pirmajā lasījumā gribētu, lai tiktu izvirzīti konceptuālas dabas jautājumi, par kuriem varētu balsot, un lai darba grupa varētu iestrādāt tos, kurus mūsu plenārsēde atzīst par derīgākajiem. Tas ir viens.
Otrs. Es tagad par tādiem konceptuālas dabas jautājumiem gribētu izvirzīt un gribētu lūgt par viņiem arī nobalsot. Vispirms šajā reglamenta koncepcijā mēs centāmies ielikt ideju, lai, nepiedaloties darbā, nevarētu panākt vairāk, nekā tajā piedaloties un balsojot pret. Tātad tīri konceptuāla lieta, lai nevarētu nepiedaloties panākt vairāk, nekā piedaloties un balsojot pret. Tas ir reglamenta dažādos pantos, bet tas ir kā konceptuāls variants, lai stimulētu cilvēkus piedalīties, nevis nepiedalīties. Tas ir tas, ko es gribētu te nobalsot, lai to varētu iestrādāt konkrētos pantos. Otra lieta ir princips, ka nav pieļaujama balss deleģēšana balsošanā, ja cilvēks nepiedalās balsošanā, nav klāt vai negrib. Tad viņš nedrīkst balsot ne par, ne pret. Viņš nedrīkst atbalstīt nevienu variantu, ne otru... zinot, kādu jautājumu izspriedīs, un zinot, kāds ir tas variants. Lai nepiedaloties viņš nevarētu balsot pret. Tātad princips ir tāds, ka balsi nekādā veidā nedrīkst deleģēt. Deputātam sava nostāja jāizsaka balsojot. To mēs centāmies iestrādāt konceptuāli.
Un vēl. Te ir nodaļa, pie kuras es arī pats personīgi diezgan daudz piestrādāju, “Balsošana par personālijām”. Līdz šim mēs ļoti daudzus iecēlām, apstiprinājām, ievēlējām, neievēlējām, neapstiprinājām, un vispār mēs nekādi nebijām reglamentējuši cilvēka ievēlēšanas, apstiprināšanas procedūru. Tika rakstīts Konstitūcijā, ka ievēl tiesas locekļus. Mēs nekur nevēlējām, mēs apstiprinājām. Mums lika priekšā, mēs apstiprinājām. Un tāpēc ar nodaļu “Balsošana par personālijām” es iesaku ļoti uzmanīgi iepazīties. Jo konceptuāli ir trīs veidi: vai nu ieceļ, vai apstiprina, vai ievēl. Un koncepcija mums ir tāda: ieceļ – tas nozīmē, ka izvirza Augstākās padomes priekšsēdētājs, mēs balsojam un balsojot atbalstām to, ko mums liek priekšā priekšsēdētājs. Tā ir iecelšana, kad visu darām mēs paši. Ja... Augstākā padome, tad ir iecēlusi... Tā iecēlām Godmani. Vēl ieceļam Augstākās tiesas priekšsēdētāju u.tml. Bet apstiprināšana ir tad, kad Godmanis vai vēl kāds, bet ne Augstākās padomes priekšsēdētājs, izvirza kandidatūru. Mēs noklausāmies, kas viņš tāds ir, balsojot atbalstām vai neatbalstām. Mēs uzskatām, ka tā ir apstiprināšana. Katrā ziņā izvirzīšana var būt no ārpuses, bet mēs balsojot izsakām savu atbalstu. Un vēlēšanas ir trešā procedūra. Vēlēšanas ir tad, kad visi deputāti ir pilnīgi brīvi, līdztiesīgi izvirza kandidatūras. Pēc tam balsojot nosaka, kurš tad galu galā ir ievēlēts. Konceptuāli trīs minētās pozīcijas ir atsevišķas.
Tagad par to, kā katra no šīm procedūrām notiek. Tas ir vienīgi procedūras jautājums, lai visa tā lieta noritētu normāli, lai nenotiktu kaut kādi absurdi, kādi mums ar tām personām iepriekš te notika. Mēs atceramies, kā mēs izveidojām darba grupu, kurai vajadzēja izstrādāt jautājumu par valsts kontroli. Mēs ievēlējām priekšsēdētāju, bet neviena cilvēka nebija... Mēs visādi balsojām, pat ar biļeteniem. Bet izrādās, ka no 49 vai 50 piesēdētājiem tika ievēlēts tikai viens. Bet tas viss ir tikai tāpēc, ka nav īsta tā procedūra. Procedūra nevar būt pareiza vai nepareiza, bet tā var darboties vai arī nedarboties. Un šajā ziņā, ja procedūra konceptuāli ir likta priekšā, tad nevar mainīt tāpat kā tās atsevišķās tēzes. Var izvirzīt dažādas alternatīvas procedūras un pēc tam izvēlēties, kuru mēs lietosim. Taču nevar tā izdomāt, ka lidmašīna ir uzbūvēta, bet mums nepatīk, ka motori ir zem spārniem. Tādēļ mēs tos noskrūvēsim un pieliksim astē. Varbūt izskatīsies ļoti skaisti, bet nu ar lidošanu būs lielas grūtības. Tāpēc arī to, ko šeit Plotnieka kungs sacīja, ka nedrīkst atsevišķas tēzes, ja ir kaut kāda ideja ietverta, kas ir daudz pārstrādāta, tad pie kaut kādas mainīšanas uz vietas tur var iznākt ne tas, kas ir domāts, un galu galā neviens vairs nebūs autors, neviens vairs neuzņemsies atbildību. Galvenais, es aicinu jūs vēl pievērst uzmanību tam, kas mums reāli nāk priekšā, ar ko mēs strādājam, lai atrisinātu tos jautājumus. Bet nestrīdēties par to, kas būs tad, kad ievēlēs jaunu Augstāko padomi vai Saeimu, ka tad būs un kā tad darīs. Tas patlaban nav pats aktuālākais. Vairāk vajadzētu pievērst uzmanību tam, kas mums traucē normāli strādāt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Koncepciju atbalstīsiet? Paldies.
Man diemžēl saraksts pazudis. Es deputātu Lagzdiņu atceros, tāpēc es jums dodu vārdu. Bet nākošais kolēģis, kuram es dodu vārdu... atļaujiet, es sameklēšu sarakstu... Jā, Kinna un pēc tam deputāts Kalnbērzs un deputāts Bojārs.

J.Lagzdiņš: Cienītie kolēģi! Neskatoties uz to, ka darba diena tuvojas beigām un tā ir bijusi pietiekami emocionāla, es tomēr gribētu lūgt pievērst uzmanību vairākiem, manuprāt, ļoti svarīgiem jautājumiem, no kuriem ir atkarīgs mūsu, tas ir, praktiski visu deputātu, darbs un šī darba rezultāts.
Tātad, lai mēs sekmīgi varētu strādāt, ir jābūt diviem komponentiem, proti, jābūt, tā teikt, strādāt gribošiem, darbīgiem deputātiem un jābūt ir darba sistēmai. Tātad darbā ir jābūt zināmai kārtībai, un šo kārtību ieviest un izveidot ir aicināts mūsu reglaments jeb, pareizāk sakot, reglamenta projekts. Reglamenta projektu izskatīja arī mūsu, tas ir, Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija. Es kā šīs komisijas referents esmu pilnvarots izteikt tieši šās komisijas viedokli.
Apspriešanas gaitā izkristalizējās astoņi ļoti būtiski konceptuāli iebildumi. Es jums ziņošu tādā secībā, kādā tie sakārtoti arī reglamentā. Pirmkārt, tātad komisija vienbalsīgi atbalstīja, ka nepieciešams radīt spīkera institūtu. Es vakar runāju frakcijas sēdē, tādēļ frakcijas locekļi ir informēti par šī institūta izveidošanas nepieciešamību. Tādēļ es vairāk par to īpaši negribētu runāt. Tikai opozīcijas pārstāvjus es gribētu informēt, ka ir ierosinājums tātad ievēlēt spīkeru, viņa divus vietniekus un divus sekretārus. Un tos deputātus vajadzētu pilnībā atbrīvot no darba komisijās, lai viņi paši varētu vadīt Augstākās padomes likumdošanas darbu. Tātad ne vien sesijas darbu šajā zālē, tas ir, plenārsēdēs, bet arī visu darbu, kas ir saistīts ar likumu izstrādi – likumdošanas iniciatīvas, likumu iesniegšanas brīdī. Tas ir viens moments.
Tūdaļ izvirzās viens sekundārs jautājums, kas ir pakārtots spīkera institūtam. Ja mēs izveidojam spīkera institūtu, tad mums neapšaubāmi uzreiz ir jāatrisina sekretariāta jautājums, jo funkcijas neapšaubāmi uzreiz dublēsies. Un, ja mēs uzmanīgi paskatīsimies projektā to sadaļu, kas regulē sekretariāta funkcijas, respektīvi, ceturto sadaļu un it īpaši 18.pantu, tad redzēsim, ka lielākā daļa no sekretariāta funkcijām ir tīri simboliskas un tās ir pārmantotas no tiem laikiem, kad Augstākā padome sanāca divas reizes gadā pa divām dienām. Faktiski lielāko daļu no tām funkcijām, kuras ietvertas reglamenta projektā, sekretariāts nevar sekmīgi veikt. Es nosaukšu tikai dažas. Tātad: uzaicina ekspertus organizēt darbu ar uzaicinātajiem. Es nezinu nevienu gadījumu, kad sekretariāts būtu šādus uzdevumus veicis. Šeit es, kolēģi, uzreiz gribētu akcentēt, ka es nevēršos pret konkrētu cilvēku, pret viņa darbu sekretariātā. Bet es gribētu teikt, ka sekretariāts nevar profesionāli un vispusīgi darīt tos uzdevumus, kas ir (neskaidri) noteikti reglamenta projektā. Piemēram, tāda funkcija: “Gādāt, lai komisijas savlaicīgi saņemtu izskatāmo jautājumu materiālus un dokumentus.” Šo punktu veic nevis sekretariāts, bet to veic mūsu Augstākās padomes aparāts. Un ļoti daudz šādu uzdevumu ir tikai aparāta kompetencē. Tātad daļu no sekretariāta funkcijām vajadzētu nodot spīkera sekretāriem, Prezidijam un, bez šaubām, lielāko daļu – aparātam. Tas ir otrs moments.
Trešais. Ir tāda liela konceptuāla problēma. Kolēģi, ko mēs galu galā darīsim ar konstitucionālo tiesu un ar PSRS tautas deputātiem? Likumprojekta izstrādātāji, es gribētu teikt, joprojām spītīgi atkārtoti ietver reglamenta projektā PSRS tautas deputātus. Kolēģi, šis jautājums ir ļoti delikāts. Tas ir ne tikai juridisks un politisks jautājums. Jautājums par PSRS tautas deputātu likteni ir arī ētisks un finansiāls jautājums. Jo galu galā šie cilvēki, cik man zināms, joprojām saņem algu. Un mēs neesam arī tiesīgi... nu, es uz šo problēmu skatos kā jurists. Mēs neesam arī tiesīgi to atrisināt. Mēs esam tiesīgi tikai likt priekšā, izteikt savu attieksmi. Tātad, kolēģi, mums paralēli ar reglamenta izstrādāšanu ir jāatrisina jautājums par to, kāds būs mūsu PSRS tautas deputātu liktenis. Un otrkārt – mums jātiek skaidrībā, ko mēs darīsim ar konstitucionālo tiesu. Mēs vilcināmies jau gandrīz gadu, bet joprojām mēs šo tiesu ne vien neesam ievēlējuši, bet mēs neesam pat pieņēmuši attiecīgo likumu. Ko tad mēs gaidām? Tas bija trešais jautājums.
Tālāk. Ir vēl viena būtiska un ļoti konkrēta problēma, ka daudzu valstu reglamentos ir precizēta un noteikta, un precīzi reglamentēta pastāvīgo komisiju kompetence. Piemēram, Francijas reglamentā skaidri un gaiši ir uzskaitīts, ko dara katra komisija, kādus jautājumus tā izskata. Šobrīd ir tāds stāvoklis, ka ir sakrājušies ļoti daudz aktuālu, tā teikt, degošu jautājumu. Un dažus jautājumus, piemēram, par administratīvās atbildības kodeksa izstrādi, izskata vairākas komisijas. To izskata mūsu komisija, Likumdošanas jautājumu komisija un, ja nemaldos, arī vēl dažas citas komisijas. Tajā pašā laikā ir tādi jautājumi, ar kuriem nenodarbojas neviena komisija. Tāpēc, manuprāt, kolēģi, ir jāatbalsta tā ideja, kas tika izteikta jau Augstākās padomes pirmās sesijas sagatavošanas stadijā, ka pastāvīgajām komisijām ir jānosaka konkrēta, precīza kompetence. Pretējā gadījumā kārtības mums nebūs. Tas ir ceturtais jautājums.
Piektais jautājums. Tas ir jautājums par to, ka, ievēlot un apstiprinot Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieku, sekretārus, ministrus, nevajadzētu tiem uzdot par pienākumu nākt klajā ar kādu programmu. Pietiek, ka nāk klajā ar programmu un izraisās garas debates, tiek uzdoti neskaitāmi jautājumi. Tādējādi lielā mērā šeit tiek lieki tērēts laiks tad, kad mēs vēlam Ministru padomes priekšsēdētāju. Mums nav nepieciešams šeit nedēļām ilgi, pat mēnešiem debatēt par vienu vai otru ministra kandidatūru. Ja mēs esam uzticējušies Ministru padomes priekšsēdētājam, kuru esam ievēlējuši, tad viņš ierosina sava kabineta sastāvu, un mēs par to nobalsojam. Šāda kārtība bija neatkarīgajā Latvijā. Tad Saeima pusstundas laikā apstiprināja visus kabinetus. Un, ja kabinets mūs neapmierina, tad mēs to atsaucam. Un tieši šī atsaukšanas kārtība, kolēģi, mūsu reglamentā nav fiksēta un nav noteikta. Tas, manuprāt, ir milzīgi liels mīnuss. Šī kārtība noteikti ir jānosaka. Un jānosaka tāpēc, ka ir neloģiska tāda situācija, ka mēs šeit stundām ilgi, dienām ilgi debatējam, ieceļam, ievēlam, nobalsojam, un pēc tam iznāk tā kā vecos stagnācijas laikos, šīs personas... tiem, kas viņas ir iecēluši, nobalsojuši un ievēlējuši, pašiem viņas arī jāatsauc. Nav nekāda mehānisma, jūs saprotiet. Šī kārtība ir pārmantota no vecā stagnācijas laika reglamenta, no stagnācijas laika kārtības. Tad uz mūžīgiem laikiem iecēla valdošajai kliķei derīgu valdību. Šāda kārtība nekādā gadījumā nedrīkst būt. Tas nenozīmē, ka, ja es esmu par šīs institūcijas ieviešanu, tad es esmu par to, ka mūsu valdība būtu jāatsauc. Nebūt nē. Es esmu par demokrātiju, tas ir viens moments.
Tālāk. Kolēģi, vēl ir viens ļoti būtisks jautājums. Mūsu parlamenta liels mīnuss ir tas, ka mēs ļoti daudz runājam. Runājam par bieži vien nevajadzīgiem, mazsvarīgiem jautājumiem, bieži vien par procedūras jautājumiem. Kāda ir prakse citu valstu reglamentos? Daudzrunātājiem vai ilgrunātājiem ir divu veidu ierobežojumi vai groži, tas ir, par daudziem procedūras jautājumiem, par daudziem reglamenta jautājumiem, procesa jautājumiem tiek dots vārds vienam runātājam “par” un vienam runātājam “pret”. Tas ir daudzu valstu reglamentos. Otrs variants ir tāds, ka runātāju uzstāšanās laiks tiek ierobežots. Noteikts laiks, teiksim, piecas minūtes un ne vairāk. Neatkarīgi no tā, vai ir 10 vai 15 runātāji. Francijas reglamentā un neatkarīgās Latvijas reglamentā bija šāda kārtība. Diemžēl, kolēģi, es nepaspēju visu pateikt, mans laiks ir galā. Tikai man būtu tāds lūgums: šos konceptuālos jautājumus un it īpaši – būt vai nebūt spīkeram, būt vai nebūt sekretariātam, tātad jautājumu par konstitucionālo tiesu, jautājumu par PSRS tautas deputātiem un vēl dažus jautājumus, ko es sēdes vadītājam iesniegšu šeit rakstveidā, – es lūdzu nobalsot. Lai mums nebūtu tāda situācija, ka otrajā lasījumā faktiski mēs debatējam tos pašus konceptuālos jautājumus, kā tas bija, izskatot likumprojektu par uzņēmējdarbību. Jūs saprotiet, tāda situācija nav pieļaujama. Mums ir viens liels, liels jūklis. Paldies, kolēģi, par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Sevišķi pateicos par tiem priekšlikumiem, kurus jūs iesniegsiet. Mums pēc tam, kad pārējie kolēģi izteiks savus viedokļus, pienāks laiks arī balsot. Es tikai gribētu lūgt deputātu Buku, kas arī runāja par koncepcijas jautājumiem, ja viņš kaut ko grib likt uz balsošanu, tad lai iesniedz. Un kā jūs esat gadījies tribīnē? Nē, galavārdu vēl nē. Nē, nē. Lūdzu, atvainojiet, jūs mani laikam nesapratāt pareizi. Mums ir runātāju saraksts, tas ir atrasts, un viss ir kārtībā. Runātāji ir deputāts Endele, deputāts Kalnbērzs, deputāts Kurdjumovs, deputāts Repše. Pēdējais runās deputāts Bojārs, jo viņš pēc reglamenta teiks galavārdu.
Lūdzu, vārds deputātam Endelem.

J.Endele: Cienījamie kolēģi! Šodien mēs beidzot esam ķērušies pie Kārtības ruļļa ar tādu cerību, ka tas mums pavērs nākotnē daudz gaišāku ceļu, ka mēs varēsim sasniegt kaut ko ātrāk un sekmīgāk. Es domāju, ka šodienu mēs atkal – ja ne visu, tad daļu – varam pieskaitīt pie ne īpaši veiksmīgām dienām. Cits varbūt var pieskaitīt pie veiksmīgām dienām, jo Brežņeva Konstitūcijas panti ir sekmīgi aizstāvēti, un kaut kur noteikti reglamenta dēļ.
Vai šis reglaments ir īpaši demokrātisks vai mazāk demokrātisks, kas atbilst civilizētās pasaules prasībām, – par to es neņemos spriest. Pēc manām domām, šobrīd mums ir svarīgi pieņemt tādu reglamentu, ar kuru mēs varam strādāt. Tā kā tas izrādījās Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas gara ražojums un pa pastu, kas nāk līdzi sekretariātam, nav sasniedzis Bojāra kunga komisiju, tad es izteikšu atsevišķas domas, par kurām mēs bijām gandrīz vienisprātis.
Pirmais. Projektā nav nekas runāts par spīkeru. Par šo problēmu spriedām un galarezultātā varētu teikt, ka mēs neesam pret. Bet, ņemot vērā to, ka tas prasa jūtami pārveidot šo rulli, ķerties pie Konstitūcijas labojumiem, ar kuriem mums jau tā neiet, – var būt, ka tas nebūtu lietderīgi. Patlaban varētu paplašināt mūsu četru brīnišķīgo šeit priekšā sēdošo vīriešu pilnvaras un dot tiesības vadīt sēdes, t.i., priekšsēdētājam, abiem tā vietniekiem, arī sekretāram. Tas dotu viņiem iespēju sadalīt šo pienākuma pildīšanu. Teiksim, katrs no četriem vīriem mēnesī paņem vienu nedēļu, un pārējie var strādāt kārtējos darbus. Tas, protams, prasītu zināmus grozījumus attiecīgajos pantos, bet ne tik daudz, kā spīkera institūta ieviešanai.
Šodien jau vairāki runātāji pieskārās arī jautājumam par deputātu ētiku. Varbūt tas atkal nav demokrātiski. Ja deputāts ir ievēlēts, tad tā ir viņa vai vēlētāju darīšana, nāk te viņš vai nenāk. Bet fakts paliek fakts, ka ar šo nenākšanu mēs te neko nevaram izdarīt un neesam spējīgi pieņemt īpašus Konstitūcijas labojumus. Tāpēc es atbalstu 156.punktā izteiktās tēzes, varētu teikt, par soda mēriem, par represijām, kas vērstas pret deputātiem, kas šeit neparādās. Var būt, ka pasaulē tādu nav. Var būt, ka Latvijā mēs tādus ieviesīsim, jo pašreizējā pieredze rāda, ka mums ir jāiet kāds cits ceļš. Un ļoti žēl, ka atsevišķi deputāti, aizbraukuši uz ārzemēm, pelna dolārus vai vienkārši apmierinās ar tautiešu izsaukumiem, bet piemirst, ka galvenais darbs tomēr ir šeit uz vietas un ka tas ir pamats.
Tālāk. Šeit jau tika pieminēts, ka sekretariāta darbs, vadoties pēc šī reglamenta, ir stipri pārslogots. Un ir funkcijas, kuras varbūt tīri tehniski būtu noņemamas nost. Viena tāda varētu būt, pret kuru neiebilda Bojāra kungs un kuru mēs ierosinām, ka pieteikumus debatēm varētu organizēt ar elektronikas palīdzību. Ar Brieža kungu esmu aprunājies, viņš apgalvo, ka programma praktiski ir gatava. Tātad kādas šeit būtu priekšrocības? Sēdes vadītājs izziņo par pieteikšanos, reģistrēšanos debatēm. Mēs nospiežam podziņu. Tiek izdrukāta informācija par tiem, kas vēlas piedalīties debatēs, plus informācija, cik reizes attiecīgais deputāts sesijas laikā jau ir runājis un cik reizes ir “dabūjis kurvīti”. Tālāk tas nonāk līdz sekretariātam, un tas saliek kārtību, ievērojot, cik bieži attiecīgo frakciju locekļi piedalījušies runāšanā. Tātad, ja jau mums tāda elektronika ir, vajadzētu iet uz civilizētās pasaules pusi. Vēl par balsošanu. Iepriekšējā pārtraukumā, kad kopā sanāca balsošanas komisija, tā nonāca pie sekojoša secinājuma: balsošana ar elektroniku nav ne atklāta, ne aizklāta balsošana. Atsevišķā punktā ir jāieliek balsošana ar elektroniku, jo atklāta balsošana tā nav, to nevaram pieskaitīt tā iemesla dēļ, ka, tiklīdz balsošana beidzas, rezultāts ir redzams. Praktiski mainīt rezultātu – tas vairs nebūtu pieņemams, ja? Bet kļūdīties mēs varam, nospiežot podziņu vai nu nevērīgi, vai arī piemirstot. Ar tādu tehniku, kāda mums šobrīd šeit ir, mēs diemžēl pat nevaram konstatēt, vai mēs esam reģistrējušies vai neesam. Man arī teica, ka vismaz šī gada laikā pārtaisīt tehniku, lai deputāts varētu redzēt, vai viņš ir reģistrējies vai nav, vai arī nospiedis podziņu “par”, “pret” vai “atturas”, pašlaik nav iespējams. Tāpēc ir ierosinājums, ka 105.punktā vajadzētu paredzēt vēl ceturto apakšpunktu – balsošana ar elektronisko iekārtu, kura būtu pielietojama tad, kad ir vajadzīgs balsu vairākums.
Mūsu komisija kopumā atbalsta un pieņem par pamatu un ieteic šodien nobalsot par. Nobeigumā viena maza piezīmīte. Es, protams, nevaru apgalvot, ka manu vēlētāju vidū cēlies frakcijas “Līdztiesība” prestižs, bet katrā gadījumā Tautas frontes frakcijas deputātu prestižs krīt. Mēs it kā daudz runājam, bet maz padarām. Tāpēc man būtu aicinājums ķerties tomēr šim vērsim pie ragiem. Lai neiznāk apmēram tā kā man, kad es ar mazāko dēlu, kuram ir mazliet vairāk par trim gadiem, stāvu rindā un pārējie līdzjūtīgi saka: “Tu, mazdēliņ, klausi!” Kad es cenšos iestāstīt, ka es esmu tēvs, nevis vecaistēvs, tad man saka: “Redz, kā vectētiņš joko.” Tāpēc es aicinu: sāksim strādāt bez jokiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kalnbērzam.

V.Kalnbērzs: Cienījamie deputāti! Runā, ka āmuram vienmēr liekas, ka visi apkārtstāvošie ir naglas. Piedodiet, bet es arī skatos uz jums, dāmas un kungi, kā uz potenciāliem pacientiem. Un no šī viedokļa es atbalstu deputāta Caunes kunga priekšlikumu mainīt 156.panta 3.punktu. Varbūt mana nostāja ir pat vēl radikālāka. Es uzskatu, ka šo 3.pantu – jūs atceraties: ja deputāts slimo četrus mēnešus, tad viņš praktiski zaudē vai šķiras no deputāta mandāta – es uzskatu, ka 3.punktu būtu pareizāk vispār svītrot. Neviens no mums nav pasargāts no nelaimēm, un līdzīgos gadījumos ārsti tomēr vismaz kaut kā mēģina pieiet individuāli katram pacientam un slimnieka liktenim. Ja kāds no mums nopietni saslimst, tad, es uzskatu, pareizāk būtu katra deputāta likteni izlemt individuāli. Pieiet mehāniski, ka pēc četriem mēnešiem tu vairs neesi deputāts, man liekas, nebūtu attaisnojami. Protams, ja zirgs nopietni saslimst vai viņam ir nopietns lūzums, zirgu likvidē. Taču tādi uzskati un tāda nostāja, man liekas, nevar eksistēt mūsu parlamentā. Tāpēc es deputātus tomēr aicinu svītrot šo 3.punktu un to nepieņemt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz sēdes beigām vēl ir astoņas minūtes. Ja tās grib izmantot deputāts Einars Repše, tad to var darīt. Ja ne, tad sāksim rīt no rīta. Jūs gribat no rīta? Deputāts Kurdjumovs grib izmantot. Bet tad, lūdzu, tikai septiņas minūtes.

L.Kurdjumovs: */Cienījamo Anatolij Valerianovič, cienījamie kolēģi! Man ļoti patīkami, ka es varu uzstāties pēc diviem iepriekšējiem oratoriem, tāpēc ka es ar vairākām viņu uzstāšanās daļām pilnīgi solidarizējos. Gribētu apstāties... Mani nedzird? Tas nu ir pirmo reizi dzīvē... Bet es neatkārtošu preambulu, man vēl palikušas septiņas minūtes, kuras es gribu veltīt elektroniskajai balsošanai, kas tika minēta tikai vienā runā. Gribu atgādināt priekšsēdētājam, ka pirmās sesijas laikā Prezidijs pieņēma deputātu grupas izstrādātu, ar manu roku vispārinātu un parakstītu ierosinājumu par elektroniskās balsošanas sistēmas lietošanu mūsu parlamenta darbā. To pieņēma, cik man zināms, vienbalsīgi, tomēr līdz šim laikam neviens no klātesošajiem deputātiem, izņemot mani un droši vien Prezidiju, par to nav informēti, tāpēc līdz šai dienai mūsu elektronisko balsošanas sistēmu izmantojam ļoti ierobežoti. Es ierosinu reglamenta 105.punktu papildināt ar elektroniskās balsošanas sistēmas aprakstu, kuru Prezidijs pieņēmis. Gribu jau tagad deputātus īsi iepazīstināt ar iespējām, kādas mums ir jau šodien. Pirmkārt, bez reģistrācijas un vārdiskās balsošanas – tas, cik populāras ir izdrukas, pēc katras vētrainas balsošanas redzams pie operatora pults – bez šīm divām procedūrām mums ir iespēja nesūtīt zīmīti Dobeļa kungam, bet pierakstīties jautājumam vai debatēm elektroniskajā balsošanas sistēmā. Tas nekādas grūtības nerada, procedūra atmiņā tiek ierakstīta, es vienkārši laika trūkuma dēļ par to nevaru pastāstīt sīkāk. Ja deputātiem par to ir interese, es jau tagad no tribīnes lūdzu šīs sesijas laikā, iespējams, kādā no tuvākajām sēdēm dot man laiku iepazīstināt deputātus ar šiem norādījumiem. Esmu gatavs, kā jau vienreiz tika teikts, instrukciju pavairot divās valodās, lai katram deputātam izsniegtu. Esmu gatavs to izdarīt pats, neapgrūtinot Augstāko padomi.
Tālāk, līdzās vārdiskās balsošanas sistēmai, kuru mēs pastāvīgi izmantojam, elektroniskā sistēma, kuru visi lamā, bet vēl neviens nav izpētījis tās iespējas, dod iespēju balsot aizklāti, tā ir paredzēta apriori, par to nauda samaksāta, bet vēl ne reizi nav izmantota. Šo savas runas daļu rezumējot, es domāju, ka līdz šī svarīgā likumprojekta otrajam lasījumam nepieciešams visu elektroniskās balsošanas sistēmu katram deputātam zināt, un lemt par Prezidijā pieņemto elektroniskās balsošanas sistēmas izmantošanu parlamenta darbā.
Vēl divi vārdi deputātu ētikas jautājumā, par kuru runāja profesors Kalnbērzs, kad viņš tik drūmi mūs brīdināja par nokļūšanu viņa rokās uz četriem mēnešiem. Bet, ja apstākļi jūsu klīnikā mainās, kāpēc gan neatpūsties, ja tur nebūs pārāk sāpīgi. Tad, lūk, mēs šeit jau radījām precedentu, kas prasīja izmainīt konstitucionālu noteikumu par balsošanas procedūras izmaiņām Konstitūcijā un pieņemot likumprojektus. Un atkal, pieņemot reglamentu, mēs deputātiem sakām, it sevišķi pastāvīgi strādājošajiem deputātiem, kas neapmeklē svētāko no svētākajām darba vietām: “Ai, vai, kā jums nav kauna!”
Mēs jūs kaunināsim Mandātu un ētikas komisijā, bet par jūsu nejēdzīgo uzvedību, par savu dienesta pienākumu nepildīšanu tomēr turpināsim jums maksāt algu arī turpmāk, kuru jums nebūs kauns saņemt. Es ierosinu bez kautrēšanās norādīt: darbs mūsu parlamentā ir gabaldarbs – piedalies sēdēs vai nepiedalies, piedalies apspriešanā vai ne, balso vai nebalso – darba algu par to saņem. Būs gan kauns, kad šo reglamentu publicēsim, kad strādnieku šķira un zemnieks ieraudzīs, ka deputātam ir tiesības uz darbu neiet. Cik ilgi gan mēs necienīsim paši sevi un tos vēlētājus, kas par mums balsoja. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Tagad paziņojumi. Pirmais ir organizatoriska rakstura paziņojums. Rīt turpinām izskatīt šo jautājumu un pirmais runās Einars Repše, pēc tam deputāts Preinbergs, deputāts Muciņš. Ja debatēs vēl nepieteiksies kolēģi un mēs nepārtrauksim debates, tad pēc deputāta Muciņa galavārdu teiks deputāts Bojārs. Esiet gan uzmanīgi, tas attiecas uz visiem: likumprojektu rītdienas sēdei var saņemt šodien vestibilā.
Komisija Valsts drošības komitejas statusa noteikšanai tiek lūgta uz īsu brīdi blakuszālē. To lūdz Einars Repše.
Līdz ar to vakara sēdi pasludinu par slēgtu. Tiekamies rīt no rīta un turpinām izskatīt šo jautājumu.