Latvijas Augstākās izglītības padome un Izglītības un zinātnes ministrija 1998.gadā ir izstrādājušas patiesi ievērības cienīgo Latvijas Republikas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālo koncepciju (skat. zemāk) . Koncepcijā ir atspoguļota valsts augstskolu attīstība līdz 2010.gadam, sasniedzot studējošo skaitu valstī — 50 000. Kā vissvarīgākā tiek izcelta Latvijas izglītības sistēmas modernizācija, piemērošana un harmonizācija ar Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu izglītības sistēmu. Izvirzītais mērķis ir ciešāka sasaiste ar darba tirgus un ar pasaules tirgus konkurences prasībām. Turklāt ir jācer un var cerēt, ka līdz 2010.gadam būs sasniegts pilntiesīgas dalībvalsts statuss Eiropas Savienībā, pēc kā tik ļoti tiecas Latvijas iedzīvotāju vairākums. Eiropas padome taču jau 1995.gada decembrī Madridē apstiprināja savu nodomu ievērot vienlīdzību attiecībās ar valstīm, kas izteikušas vēlēšanos iestāties ES, un sākt uzņemšanas sarunas ar Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm vienlaikus.

Ceļš no pirmajām izglītības iestādēm līdz šodienas mēģinājumiem nodibināt Latvijas virtuālo universitāti bija garš, brīžiem grūts un ne vienmēr nepārtraukts. Pirms Pirmā pasaules kara nebija nevienas mācību iestādes, kuru varētu salīdzināt ar šodienas augstskolām. 1840.gadā Rīgā tika nodibināta Jūrniecības skola, tas ir notikums, kas akcentē jūrnieku izglītošanas lomu latviešu nacionālās apziņas tapšanā zemē, kurai ir ap 480 km gara jūras robeža. XIX gs. strauji plaukstošajā rūpniecībā un atjaunotajā jūras satiksmē bija nepieciešami speciālisti. 1862.gadā tika dibināts Rīgas Politehnikums, kurā varēja studēt inženierzinātnes, no 1863. gada arī lauksaimniecību, vēlāk arī mehāniku un arhitektūru. Mācībvaloda sākotnēji bija vācu, taču vispārējās rusifikācijas gaitā XIX gs.otrajā pusē — aizvien vairāk un vairāk krievu valoda.

Valsts, kas izveidojās 1917./1919.gada pārmaiņās un kas 1918.gada novembrī tika pasludināta par neatkarīgo Latvijas Republiku, bija jau cita valsts. 1919.gadā uz Rīgas Politehnikuma pamata tika dibināta Latvijas Universitāte, kas 1919.gada septembrī sāka darbu ar deviņām fakultātēm. 1919.gadā nodibināja Latvijas konservatoriju, tai pašā gadā tika dibināta arī Latvijas Mākslas akadēmija, kurā studijas sākās 1921.gadā. No 1939. līdz 1990.gadam darbojās Lauksaimniecības akadēmija, kas kā universitāte Jelgavā joprojām eksistē. Latvijai iegūstot valstisko suverenitāti, latviešiem pirmoreiz radās iespēja uzsākt zinātniskas studijas dzimtajā valodā. Izglītība un kultūra piedzīvoja strauju uzplaukumu. Protams, pieaugot augstskolu skaitam, palielinājās arī studējošo skaits, un Latvija 1935./1936.gadā ieņēma pirmo vietu Eiropā studējošo skaita ziņā, rēķinot uz 10 000 iedzīvotājiem. Tauta uztvēra akadēmisko izglītību kā sociālā progresa pazīmi, un, ņemot vērā Latvijas ierobežotību attiecībā uz izejvielām un enerģijas resursiem, valsts konkurences spēju jau toreiz noteica augsti izglītoti un profesionāli teicami sagatavoti speciālisti.

Līdz ar Latvijas okupāciju un pievienošanu Padomju Savienībai valsts izglītības sistēma kļuva par PSRS vienotās izglītības sistēmas daļu, kas norisinājās centralizēti Maskavas vadībā. Pie obligātās studiju programmas augstskolās piederēja tādi priekšmeti kā PSKP vēsture, marksistiski ļeņiniskā filozofija un politika, tādi priekšmeti kā vēstures zinātne, sociālās zinātnes un svešvalodas tika politizētas, resp., sovjetizētas. Par pasniedzējiem augstskolās tika pieņemti krievu mācībspēki. Tā visa mērķis bija ieviest skolās un augstskolās un līdz ar to arī Latvijā krievu valodu kā vienīgo Padomju Savienības valodu. Vācu okupācija no 1941.līdz 1944.gadam noveda līdz vēl lielākai atkarībai, kas iznīcināja jebkuru cerību par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Padomju sistēmas beigas, kas tik daudziem Latvijā bija pilnīgi negaidītas, pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā vispirms atnesa sabiedriski politiskās dezorientācijas periodu, kas turpinājās līdz 1993.gada parlamenta vēlēšanām. Pilnīga vienprātība valdīja tikai noliegumā, t.i., noliedzot visu, kas bija saistīts ar padomju periodu. Taču vienlaikus tika meklēti arī patstāvīgi ceļi, piemēram, identitātes meklējumi. Augstskolu vadītāji izjuta vajadzību pēc Latvijas augstskolu attīstības plāna, kam iespēju robežās būtu jāiekļaujas valsts attīstības programmā. Šāda plāna nebija, un tā augstskolas vispirmām kārtām orientējās uz angloamerikāņu paraugu, ieviešot bakalaura un maģistra studijas, turklāt izšķirošā loma šajā procesā bija Amerikas trimdas latviešu ietekmei. Bet ar to vēl ne tuvu nebija atrisināts mācību un pārvaldes valodas jautājums, tai, protams, bija jābūt latviešu valodai. Proti, palika problēma, ka ilgāk nekā 50 gadus līdzās pastāvēja un pastāv joprojām latviešu skolas ar latviešu mācībvalodu un krievu skolas ar krievu mācībvalodu. Tam bija jo lielāka nozīme tādēļ, ka Latvijas skolas lielā mērā tiek uztvertas kā kultūras institūcijas ar spēcīgu izstarojumu sabiedriskajā vidē un ka tām jāuzņemas svarīgais uzdevums attīstīt nacionālo identitāti. Tādēļ ir saprotams, ka Latvijas valsts, nekaitējot dažādām nacionālām grupām, šodien iestājas par to, lai katrs iedzīvotājs saprastu latviski. Īpaši tas attiecas uz studējošajiem, kuriem skolās ar krievu mācībvalodu bija neapmierinoša situācija ar latviešu valodas stundām un kuriem tādēļ augstskolās ir grūtības ar studijām latviešu valodā.

Tomēr jau 1991.gada jūnijā tika pieņemts Izglītības likums, kas visiem Latvijas iedzīvotājiem paredzēja vienādas tiesības uz izglītību un augstskolām — tiesības uz autonomiju. 1992.gada beigās tika pieņemts Likums par zinātnisko darbību, kurā ir noteikts valsts institūciju pienākums garantēt neatkarīgu un brīvu zinātnisko darbību, kas savukārt ir atbildīga valsts priekšā. 1993. gads tika uzskatīts par krīzes gadu augstskolu attīstībā. Pieaugušā studentu un augstskolu skaita ietekmē tika pievērsta lielāka uzmanība starptautiskās sadarbības iespējām visās kultūras jomās. Tādējādi valdību līmenī, pieņemot 1993. gada 20. aprīļa Vienošanos starp Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Latvijas Republikas valdību par sadarbību kultūras jomā, tika likts pamats vācu–latviešu kultūras komisijas sēdēm, kas notika 1994.gada 1.martā un 1997.gada 30.aprīlī. Tika runāts par zinātnieku, augstskolu administratīvā personāla, studentu, doktorantu un skolēnu apmaiņu un citiem tematiem. Šīs diskusijas un vienošanās lielā mērā veicināja tālākās pārdomas arī par augstskolu attīstības jautājumiem. Augstskolu līmenī tika nodibināta abpusēja augstskolu struktūrkomisija. Vairākās tās sēdēs, piedaloties arī autoritatīvām Izglītības un zinātnes ministrijas personām, tika apspriesti jautājumi par patstāvīgo zinātniskās pētniecības iestāžu integrāciju augstskolās, par augstskolu absolventu kvantitatīvā un kvalitatīvā pieprasījuma izzināšanu un veidošanu, par valsts augstskolu skaitu un lielumu, par augstskolu tipiem, par valsts lomu augstskolu un pētnieciskajā jomā attiecībā uz zinātniskās pētniecības iestāžu autonomiju. Šīs un citas diskusijas bija pamatā Latvijas puses komisijas locekļu izstrādātajam pirmajam uzmetumam "Latvijas augstskolu struktūrkomisijas koncepcija par pašreizējo stāvokli Latvijas zinātnē un izglītībā un ieteikumi tālākai attīstībai" (1993.g. jūnijs). 1995.gada martā pirmo variantu papildināja uzmetums nacionālajai programmai augstākajā izglītībā, kas orientējās uz praksi, vadoties pēc Lejassaksijas profesionālo augstskolu ( Fachhochschulen ) uzkrātās pieredzes, un tiecās uz profesionālo augstskolu veidošanu Latvijā, turklāt pietiekami liela nozīme bija finansiālajiem apsvērumiem. Bet tie visi sākumā nebija saistoši, kaut arī svarīgi secinājumi, kuri Latvijā nenoveda ne pie vienas ievērības vērtas strukturālās pārmaiņas. Tas arī nebija nekāds brīnums, jo personu loks, kas intensīvi nodarbojās ar šiem jautājumiem, sākumā bija relatīvi neliels, un tam nebija nekādas ietekmes uz noteicošajiem politiķiem. Tomēr šim relatīvi nelielajam latviešu ministrijas ierēdņu un augstskolu pasniedzēju lokam nebija atbilstošas izglītības vai pieredzes rezultātā iegūtas kvalifikācijas, kas ļautu konceptuāli sakārtot un veikt iecerētās pārmaiņas arī konkrētos gadījumos, nemaz nerunājot par pārmaiņām izglītības finansēšanas jomā. Tālākā attīstības gaitā nodibinājās vēl citas komisijas, kas nodarbojās ar atsevišķiem jautājumiem, piemēram, akreditācijas komisija.

1995.gadā, balstoties uz visdažādākajiem priekšdarbiem daudzos līmeņos, komisijās, starptautiskos pasākumos un uz augstskolu darbinieku darbību atsevišķos projektos, aizvien reālāks kļuva mērķis augstskolu sistēmas sakārtošanai izveidot vienotu augstskolu likumu. Šis mērķis jau bija formulēts 1991.gada Izglītības likumā. Taču nevarēja nepamanīt, ka vāciešu un latviešu sadarbībā reizēm parādījās komunikācijas grūtības un ne dēļ dažādajām valodām, bet gan dēļ atšķirīgā vispārējā dzīves fona un tā dažādās uztveres. Šī dažādība bija jūtama, lai arī latviešu pusi raksturoja ļoti liela atvērtība un ieinteresētība mācīties no citu pieredzes un to izmantot. Pārmaiņas augstskolu līdzšinējā situācijā bija ļoti nepieciešamas, jo lielāko daļu augstskolu satversmju bija apstiprinājusi vēl Augstākā Padome un tādējādi tās bija ieguvušas likuma spēku. Visam klāt vēl pievienojās atziņa, ka integrācija Eiropā ir iespējama tikai ar vienotu izglītības sistēmu. Tomēr grūtības neizpalika un tieši attiecībā uz rektoriem, kuri uzskatīja, ka tiek apdraudēta tikko iegūtā autonomija, jo likumprojekta autori gribēja regulēt valsts un augstskolu attiecības, nepiešķirot augstskolām pilnīgu autonomiju. Galu galā augstskolu vadītājus pārliecināja arguments, ka valstij nav iespēju realizēt nepieciešamās pārmaiņas augstskolās, jo bija arī piemēri, kad augstskolu personāls jauninājumus nepieņēma. Vēl šodien uzticībā lozungam, ka izglītības sistēmu nedrīkst pakļaut eksperimentiem, atskan domas par vecās kārtības saglabāšanu kā nemainīgu.

1995.gada novembrī Latvijas Saeima pieņēma Augstskolu likumu ar 87 pantiem, kuram ir ļoti svarīga loma augstākās izglītības attīstībā un reformās. Šis likums attiecas uz visām Latvijas augstskolām. Tas nosaka augstskolu tiesisko statusu un saskaņo augstskolu autonomiju un atbildību ar valsts un sabiedrības interesēm. Tajā ir ietverti arī iespējamie augstskolu finansējuma veidi, kā arī starptautiskās sadarbības formas. Tomēr augstskolu pārāk zemais finansējums un it īpaši akadēmiskā personāla zemās algas ir kļuvušas par ilgtermiņa problēmu. Liekas, ka šīs problēmas risinājums, ievērojot reālās valsts finanses, nebūs viegls, tomēr Izglītības un zinātnes ministrija ir sākusi izstrādāt augstākās izglītības finansēšanas koncepciju. Ja šāda koncepcija tiktu apstiprināta, varētu dinamiski pieaugt līdzekļi un attiecīgi studējošo skaits, ja, protams, uzlabosies vispārējā saimnieciskā situācija.

Latvijas likumdevēji Augstskolu likumā ir noteikuši Augstākās izglītības padomes izveidi un tās pamatuzdevumus. Augstākās izglītības padomes sastāvu četru gadu periodam pēc izglītības un zinātnes ministra ierosinājuma apstiprina Saeima; padomē ir deviņi locekļi, kas pārstāv augstskolas, Zinātņu akadēmiju, Latvijas ārstu biedrību, Tirdzniecības un rūpniecības kameru, studentu un citas organizācijas. Augstākās izglītības padomei ir jāizstrādā priekšlikumi:

- ilgtermiņa augstskolu struktūras attīstībai,

- augstskolu personāla kvalifikācijai,

- studentu skaitam valstī,

- profesoru skaitam augstskolās,

- augstskolu un studiju finansēšanai un

- augstskolu akreditācijai.

Saskaņā ar šiem uzdevumiem 1997. gada jūnijā darba grupa ministrijas vadībā, piedaloties Lejassaksijas speciālistiem, izstrādāja Ieteikumus profesoru vēlēšanām Latvijā, kuros aprakstīta kārtība, kādā tiek plānots augstskolu personāla skaits un struktūra, kā arī profesoru ievēlēšana un apstiprināšana.

Uz šādas attīstības fona Augstākās izglītības padome un Izglītības un zinātnes ministrija izstrādāja Augstākās izglītības un zinātnes attīstības koncepciju un 1998.gadā iepazīstināja ar to sabiedrību, vienlaikus izpildot (daļēji) likumā noteikto uzdevumu. Runa ir par tādiem priekšlikumiem un prasībām, par kādām daudzkārt tiek diskutēts arī pie mums. Šī koncepcija ir ļoti svarīgs un mērķus noteicošs solis, kas vienlaikus ir arī augstskolu attīstības plāns, ietverot katras atsevišķās augstskolas izvirzītās perspektīvas. Dokuments arī uzsver vēl nepieciešamos precizējumus un nenoklusē iespējamās negatīvās sekas, ja plāni netiks īstenoti. Tas negatīvi ietekmētu, piemēram, darba tirgu, saimniecību, atkarību no citām valstīm, kā arī Latvijas sociālo situāciju.

Nepieciešamību izstrādāt likumā noteiktos priekšlikumus apliecina šādi koncepcijā minētie faktori.

- Ņemot vērā gatavošanos iestājai Eiropas Savienībā, ir jāsasniedz Eiropas līmenis studiju programmu kvalitātē un diplomiem jābūt pielīdzināmiem Eiropas augstskolu beigšanas dokumentiem, jo ir jāpārstrādā studiju saturs un tajās jāievieš interdisciplinitātes ideja.

- Ir skaidri redzama nepieciešamība studiju programmu veidošanā ievērot mainīgā darba tirgus prasības un tādējādi atteikties no pārāk šauras programmu specializācijas.

- Lai skaidri noteiktu profesionālo augstskolu ( Fachhocschulen, applied universities ) profilu, ir nepieciešams skaidrs augstskolu iedalījuma definējums.

- Secinājumus liek izdarīt fakts, ka valsts augstskolu skaits ir pieaudzis līdz 19, starp tām ir 5 universitātes un 3 reģionālās augstskolas. Studiju sācēju skaits (ieskaitot privātajās augstskolās imatrikulētos) pieaudzis no 6966 1993. gadā līdz 18 900 1997./98. studiju gadā.

- Ir jārēķinās arī ar to, ka darbojas 15 licencētās privātās augstskolas. Tās visas atrodas Rīgā, un tajās studē vairāk nekā 10% no visiem studiju sācējiem, kuri izvēlējušies mārketinga, sociālā darba un psiholoģijas studiju programmas.

- Pieprasījums pēc valsts finansētajām studiju vietām ir lielāks nekā esošā kapacitāte; sekas tam ir fakts, ka pārējiem studētgribētājiem ir jāsedz pilna vai daļēja studiju maksa.

Pamatojoties uz nosauktajiem faktoriem, Augstākās izglītības padome izstrādāja koncepciju, kurā varētu izcelt šādus atsevišķus aspektus.

- Studiju programmās ir jāsniedz studējošajiem iespēja iepazīties ar modernajām tehnoloģijām, jo tieši tās nodrošina valsts saimniecisko attīstību. Mērķis ir studiju programmu internacionalizācija, svešvalodu un citzemju kultūras pārzināšana, kā arī zināma studiju laika pavadīšana ārzemju augstskolās.

- Savstarpēji jāsaskaņo ilgāka laika studiju kursi universitātēs un profesionālo studiju kursi, lai paredzētu pārejas iespējas no viena programmas tipa otrā. Studiju laikā ir jāattīsta profesionālās spējas un prasmes, bez tam jāpaaugstina mūžizglītības nozīme.

- Par pamatu humanitāro un sociālo zinātņu studijām jākļūst pilsoņu izglītībai kopumā un studiju saistībai ar vidi un pasauli.

- Ir jāveic visu studiju programmu akreditācija. Konkurence darba tirgū pieprasa profila izglītību. Lielāka uzmanība jāvelta personības un patstāvīgas darbības prasmes veicināšanai, lai absolvents spētu gan individuāli, gan grupā risināt problēmas. Šādas spējas ir jāattīsta arī jaunajos zinātniekos un augstskolas pasniedzējos.

- Ir jāizvairās no pārāk šauras specializācijas un jāveicina īso un vidēja ilguma programmu attīstība.

- Ir jāveido profesionāla augstskolu vadības sistēma, turklāt jāpalielina fakultāšu dekānu tiesības un atbildība.

- Lielāka uzmanība jāvelta studiju kvalitātei un patstāvīgajām studijām, radot studējošajiem un mācību spēkiem plašas iespējas bibliotēku un informatīvo tīklu izmantošanai.

- Latvijas augstākajai izglītībai savā attīstībā jāorientējas pēc Rietumeiropas modeļa, studentu skaitam nākamo piecu gadu laikā jāpalielinās līdz 25% no attiecīgā vecuma jauniešiem. Problēma ir augstskolu mācībspēku vecuma struktūra, ir jāatjauno zinātniskais un akadēmiskais personāls.

- Augstskolas ir jādiferencē, radot skaidrību augstskolu iedalījumā un koncentrējot zinātnisko potenciālu augstskolās, īpaši univeritātēs un valsts pētnieciskajos centros.

- Ir jāpilnveido augstskolu finansēšanas sistēma, ir jāparedz papildu finansējums universitātēm zinātnes attīstībai un papildu finansējums profesionālajām augstskolām lietišķās pētniecības attīstībai. Ir jāizveido īpašs valsts fonds ārzemju un doktorantu stipendijām.

- Ir jāveicina augstskolu pārstrukturēšana atbilstoši studiju saturam, iekšējā demokrātija un sadarbība ar sabiedrību.

Šīm vadlīnijām un iecerēm vēl nepieciešami precizējumi un realizācija, ja tās jau nav tikušas īstenotas. Taču tās jau tagad ir lietojams priekšrakstu kopums. Ieceru bagātība un veikto priekšdarbu apjoms ļauj cerēt, ka jau visdrīzākajā laikā tiks izveidots augstskolu attīstības plāns. Latvijā jau veiksmīgi uzsāktas šādas reformas:

- ir izstrādāts un pieņemts Augstskolu likums;

- studējošo tiesības ir kļuvušas plašākas, studentu domas tiek uzklausītas un ņemtas vērā;

- attīstās studentu pašpārvalde;

- privāto augtskolu akreditācija nodrošina šo mācību iestāžu kvalitāti;

- pieaug studiju programmu akreditācijas nozīme;

- konkurences apstākļos aizvien nopietnāka kļūst attieksme pret augstskolas profila veidošanu;

- studiju vietas izvēles pamatā vairumā gadījumu ir apsvērumi par iegūstamo zināšanu vietu nākotnes darba tirgū;

- augstskolu dzīve ir depolitizēta tādā nozīmē, ka politiskās partijas tajās neizvērš nekādu darbību.

Bez tam aizvien lielāku nozīmi iegūst tālmācības studijas (virtuālā universitāte). Rīgas Tehniskās universitātes Tālmācības studiju centrs ieņem vienu no vadošajām pozīcijām šajā jomā. Moderno komunikācijas līdzekļu izmantošana un mūsdienīga studiju piedāvājuma veidošana bieži norisinās par līdzekļiem no Eiropas programmām. Tālmācības studiju programmu izveidošana var veicināt studiju modernizāciju un aktualizāciju, kas bieži vien nav iespējama vai ir grūti sasniedzama pašu spēkiem.

Latvijas ceļš ir staigājams un ejams ceļš, bet tajā vēl trūkst skaidru ceļazīmju, izsmeļošu informācijas shēmu čaklajiem ceļiniekiem, un vēl ne visur ir iespējams saskatīt plašo pasauli. Tomēr jau tagad ir daudz ceļinieku, kas labprāt staigātu šo ceļu.