Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Teodors Spāde

Pirmā latviešu admirāļa dzīves gaitas sākās jūrnieku un zvejnieku pilsētā Ventspilī 1891.gada 7.martā zvejas vīra Jura ģimenē. Absolvējis reālskolu Rīgā (1909), Teodors Spāde pēc pieciem gadiem ieguva Politehniskā institūta mehānikas nodaļas diplomu. R.Spāde bija viens no tiem retajiem latviešu augstākajiem virsniekiem, kuram līdz Pirmā pasaules kara sākumam izdevās iegūt augstāko tehnisko izglītību, kas lieti noderēja, dienot Krievijas un pēc tam Latvijas kara flotē.
Speciālās zināšanas viņš ieguva flotes junkuru skolā Petrogradā, pēc tās beigšanas saņem mičmaņa pakāpi.
Karot vispirms vajadzēja Baltijas jūras, pēc tam Melnās jūras flotē, kur pretinieki bija turku karakuģi. T.Spāde jau 1916.gadā kļuva par torpēdkuģa komandieri, izpelnoties Svētā Staņislava ordeni un divus (!) Svētās Annas ordeņus. Tomēr 1918.gadā viņam pusgadu vajadzēja pavadīt turku gūstā. Kara ceļi pēc tam aizveda latviešu virsnieku no Dienvidkorejas, Melnās un Azovas jūras līdz pat tālajai Konstantinopolei, no kurienes viņš varēja atgriezties dzimtenē tikai 1920.gadā.
Dažus gadus atvilcis elpu dzimtajā pilsētā un uzsācis uzņēmējdarbību kuģniecībā, T.Spāde tomēr nolēma atgriezties viņam vislabāk pazīstamajā darba laukā – jaunās valsts kara flotē. Pieredzējušo, pulveri pietiekami ostījušo virsnieku iecēla par jūras krasta aizsardzības eskadras (tā sauca floti) jūras novērošanas dienesta priekšnieku. Viņam vairākkārt vajadzēja izpildīt arī eskadras komandiera pienākumus.
Latvija 1927.gada pavasarī saņēma Nantē un Havrā Francijā uzbūvētās zemūdenes “Ronis” un “Spīdola”, kā arī tralerus “Imanta” un “Viesturs”. Saprotams, ka tieši šā iemesla dēļ Latvijas jūras virsniekus sūtīja mācīties uz šo valsti. T.Spāde bija viens no pirmajiem viņu vidū. Kara ministrs ģen. R.Bangerskis 1927.gada 5.jūnijā lūdza ārlietu ministru izsniegt dienesta pasi eskadras štāba komandkapteinim Teodoram Spādem braukšanai uz vienu gadu un 6 mēnešiem uz Francijas Jūras kara akadēmiju. Viņam bija jāierodas Tulonā III eskadrā 15.augustā. Eskadras komandieris A.Keizerlings savukārt 1927.gada 4.jūlijā lūdza armijas komandiera štāba priekšniekam uzdot T.Spādem vēl pirms mācību sākuma iepazīties ar Francijas jūras ģenerālštābu un centrālo apgādības iestāžu iekārtu, ar torpēdu aparātu būvi St.Denī, franču flotes reglamentiem un Jūras ministrijas izmēģinājuma baseinu Parīzē (LVVA, min.l, 67.-68., 76.lp.).
Pēc akadēmijas beigšanas 1928.gada 1.decembrī T.Spādi tūdaļ komandēja uz Brestu, kur vairāku mēnešu laikā vajadzēja iegūt kuģošanas cenzu Francijas kara flotē. Atgriezies 1929.gada aprīlī Latvijā, viņš turpināja pildīt jūras novērošanas dienesta priekšnieka pienākumus. Vienlaikus ārzemju komandējumi sekoja cits pēc cita. T.Spāde bija Valsts prezidenta Gustava Zemgala svītā, viņam 1929.gada maijā viesojoties Zviedrijā. Tad, esot piekomandētam flagkuģim “Virsaitis”, bija jādodas apmācības un draudzības braucienos uz Zviedriju, Vāciju, Somiju un Igauniju. Ar armijas augstākā virspavēlnieka G.Zemgala 1929.gada 6.novembra pavēli viņu iecēla par “Virsaiša” komandieri, dažas dienas vēlāk paaugstinot par komandkapteini. 1931.gada jūnijā T.Spādi apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni un tā paša gada 19.septembrī ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša pavēli iecēla par eskadras, resp., Latvijas kara flotes komandieri. Šajā statusā viņu atkal komandēja uz Franciju, kā arī Poliju. 1931.gada novembrī Spādi paaugstināja par jūras kapteini un otro reizi apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Šādu godu neizpelnījās daudz Latvijas virsnieku. Francijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas augstākās atzinības zīmes (arī tik daudz ārzemju ordeņu bija retam latviešu augstākajam virsniekam) 1939.gadā vainagoja Viestura ordenis. T.Spāde bija to pelnīt pelnījis, par ko liecina viņa 1938.gada paaugstināšanas liste un 1932.gada atestācijas vērtējums. Pirmajā dokumentā bija teikts: “Jūras kapteinis Spāde izpilda flotes komandiera amatu, kāds amats pēc štata paredzēts admirāļa dienesta pakāpē.
Sakarā ar valsts pastāvēšanas 20 gadu jubileju ierosinu [armijas komandieris ģen. K.Berķis – R.T.] jūras kapteini Spādi paaugstināt admirāļa dienesta pakāpē ar izdienu no paaugstināšanas dienas.”
Armijas komandiera ģen. M.Peniķa 1932.gada 4.decembrī parakstītajā raksturojumā bija sacīts:
“Veselība un garīgās spējas ir labas. Reibinošus dzērienus lieto mazos apmēros, kas uz dienestu iespaidu neatstāj. Raksturs stingrs un noteikts. Pārvalda franču, vācu un angļu valodas, un tās izmanto pietiekošā mērā militārās literatūras lasīšanai. Karavīru dzīvi pārzin pietiekoši labi. Tā kā vēl nav iestrādājies pilnos apmēros savā tagadējā amatā, tad ir atestējams kā labs un atstājams ieņemamā amatā.”
Atestācijas komisijas priekšsēdētāja kara ministra ģen. J.Baloža 1932.gada 29.decembrī parakstītajā slēdzienā bija teikts: “Labs. Atstājams ieņemamā amatā.” Tajā pašā dienā šo slēdzienu apstiprināja A.Kviesis (LVVA, min.l, 24., 26.-27.lp.).
Ar Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa 1938.gada 17.novembra pavēli T.Spādi paaugstināja par admirāli. Tā paša gada decembrī beidzot eskadru pārdēvēja par floti, bet nākamā gada rudenī tās komandieris jau pirmo reizi tieši sastapās ar nākamajiem padomju okupantiem – Ministru kabinets viņu 12.oktobrī iecēla par komisijas locekli ar PSRS noslēgtā t.s. savstarpējās palīdzības paktā paredzētajām sarunām militārajos jautājumos.
Latviešu admirālis okupantiem nebija vajadzīgs. Pēdējais ieraksts viņa lietā, kas izdarīts 1940.gada 17.septembrī, skan šādi:
“Pārskaitīts Sarkankarogotās Baltijas flotes Liepājas jūras kara bāzes priekšnieka rīcībā un svītrots no Latvijas tautas armijas sarakstiem.” (LVVA, min.l., 9.lp.).
Nākamajā mēnesī T.Spādi atvaļināja arī no “sarkankarogotās”, lai 1941.gada 14.jūnijā apcietinātu un deportētu uz Tomskas apgabalu, pēc tam 10 gadus pavadītu gulaga nometnēs Novosibirskā, Ekibastūzā un Džezkazganā. Ceļš uz dzimteni bija slēgts arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma. Nekas cits neatlika, kā pelnīt dienišķo maizi, strādājot par galveno grāmatvedi infekcijas slimnīcā Temirtau Kazahijā. Tur vajadzēja arī 1970.gada 25.jūlijā aiziet viņsaulē. Latviju skatīja vairs tikai admirāļa Teodora Spādes pīšļi, kuri atrada mūža atdusas vietu 1990.gadā Rīgā, Meža kapos.

Vilis Leonhards Strazdiņš

Tikai apmēram 12 procenti Latvijas armijas augstāko virsnieku (no pulkvežleitnanta līdz ģenerālim) bija dzimuši Rīgā. Viņu vidū arī šā rakstiņa galvenā persona, kura sāka skatīt pasauli 1896.gada 20.jūlijā. Kad Vilis Strazdiņš beidza vietējo Pētera reālskolu, klāt bija Pirmais pasaules karš, un jaunietis, būdams uzticīgs Krievijas pavalstnieks, 1914.gada augustā brīvprātīgi uzvilka pelēko karavīra šineli. Dienests sākās 50.rezerves bataljonā Daugavpilī un turpinājās 87.kājnieku pulkā Rietumu frontē. 1916.gada martā arī viņš nokļuva vai visu latvju karavīru ilgotajās vienībās – strēlniekos. Vispirms rezerves bataljonā Tērbatā. Tad praporščiku skolā Pleskavā un atkal pie savējiem – vispirms rezerves pulkā Valmierā, pēc tam frontē 2.Rīgas latviešu strēlnieku pulkā.
Pulka virsnieku lielākajai daļai nebija pieņemams lielinieku organizētais 1917.gada oktobra apvērsums. V.Strazdiņš bija starp tiem virsniekiem, kurus jaunie varasvīri tūdaļ arestēja un noturēja vairākas dienas ieslodzījumā Cēsīs. Par to, ka, kā viņš vēlāk rakstīja, atteicies “dot parakstu, ka izpildīs visus padomju [zaldātu] komiteju rīkojumus”. Neatlika nekas cits, kā atvadīties no dienesta biedriem, lai dotos uz Tērbatu pie paziņām un pēc tam uz Petrogradu. Pretlielinieciski noskaņotais jaunais latviešu virsnieks tur darbojās Satversmes sapulces aizsardzības savienībā. To pašu viņš darīja 1918.gada otrajā pusē Dzimtenes brīvības un aizsardzības savienībā Maskavā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka atkal bija jānokļūst cietumā. Šoreiz Smoļenskā, un uz vairākiem mēnešiem. Atguvis brīvību, V.Strazdiņš aizbrauca uz Daugavpili, kur pārgāja fronti, lai no brīva prāta stātos savas – nacionālās – armijas rindās.
Viņš sāka dienēt virsleitnanta pakāpē 1919.gada septembrī 2.Ventspils kājnieku pulkā. Karot vajadzēja ar sarkano spēkiem Latgalē, lai atbrīvotu Latvijas trešo zvaigzni. V.Strazdiņš bija dūšīgs cīnītājs, par ko liecināja apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeni. 1930.gadā tam pievienojās Triju Zvaigžņu ordenis.
V.Strazdiņš no 1920.gada maija bija rotas komandieris minētajā pulkā. 1922.gadā ieguvis kapteiņa uzplečus, viņš nākamajā gadā ar pirmās šķiras diplomu beidza virsnieku kursus. Nākamais lēciens militārajā hierarhijā notika 1925.gada februārī, kad V.Strazdiņu no parastā rotas komandiera iecēla par armijas komandiera ģen. Pētera Radziņa adjutantu. Vēl lielāks notikums bija pēc gada – nozīmēšana stažēties draudzīgās Francijas armijā un pēc tam mācīties turienes Kara akadēmijā.
Atgriežoties no Parīzes, 1928.gada septembrī viņu iecēla par štata lektoru Latvijas Karaskolā. Bet, lai neaizmirstu rotas komandiera iemaņas, 1931.–1932.gadā vajadzēja arī stažēties 4.Valmieras kājnieku pulkā.
Taču nelaime, kā saka, nenāk brēkdama. Pulkvežleitnants Vilis Leonhards Strazdiņš, ciemodamies pie radiem, 1934.gada 1.augustā noslīka Demenes pagasta Dervānišku (Ustankas) ezerā.

Ādolfs Kalns

(līdz 1940.gada martam Ādolfs Bergs)

Jau cariskās Krievijas laikā Latvijā bija ģimenes, kur trīs gudri dēli izauga par nākamās nacionālās armijas augstākajiem virsniekiem.
Šoreiz par Rīgas apriņķa Lauberes pagasta zemnieka Jēkaba Berga dēliem pulkvežleitnantiem Alfredu (1890) un Oskaru Eduardu (1886) un flotes kapteini, resp., pulkvedi Ādolfu, kas nāca pasaulē 1892.gada 30.septembrī.
Pēdējais no minētajiem topošajiem virsniekiem jau agrā jaunībā nostājās uz kuģotāja ceļa, iegūstot vidējo izglītību Mangaļu tālbraucēju jūrskolā un visu mūžu paliekot uzticīgs tur iegūtajai profesijai. 1913.gadā sācis dienestu Baltijas jūras kara flotē, Ā.Kalns jau nākamajā gadā nokārtoja zemūdeņu stūrmaņa pārbaudījumu un pēc tam jūras praporščika eksāmenu. Jau 1916.gada novembrī viņš komandēja traleri, piedaloties jūras kaujās, mīnu lauku iznīcināšanā un Monzunda aizstāvēšanā, izpelnoties Svētā Jura zobenu un Svētā Staņislava ordeni.
Krievijas armijai un flotei 1918.gada pavasarī izirstot, Ā.Kalns atgriezās dzimtenē, kur Rīgā tika mobilizēts Sarkanajā armijā. 1919.gada maijā viņš dezertēja, lai kļūtu par nesen proklamētās patstāvīgās Latvijas kara jūrnieku. No tā paša gada jūlija leitnanta pakāpē dienēja mīnu izzvejošanas flotilē, pēc tam armijas virspavēlnieka štāba jūras daļā. Bija mīnu un hidrogrāfijas nodaļas priekšnieks, tad vadīja mīnu nodaļu. Ā.Kalns 1919.gada oktobrī jūras daļas jūrnieku rotas sastāvā piedalījās cīņā ar Bermonta karaspēku. Jau decembrī viņu paaugstināja par virsleitnantu un 1922.gadā – par komandleitnantu.
Stādot priekšā nākamās dienesta pakāpes piešķiršanai, karakuģa “Virsaitis” komandieris komandkapteinis J.Briedis 1923.gada 21.augustā rakstīja: “Par priekšzīmīgu un teicamu dienesta izpildīšanu kā savā amatā spējīgu virsnieku pēc izdienas laika.” Augstākā priekšnieka jūras kapteiņa A.Keizerlinga rezolūcijā uz šī dokumenta bija sacīts: “Vakts leitnanta Berga paaugstināšanu par komandleitnantu atbalstu.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 560I.f., I.apr., 56I. l., 22.lp.). Prasītā pakāpe tika piešķirta. Ā.Kalns jau 1921.gadā atkal bija atgriezies uz jūras, kļūstot par karakuģa “Mi” (kopš 1922.gada nosaukums “Virsaitis”) komandiera palīgu.
Jaunās valsts kara flote šajā laikā tikai tapa. Tā sākumā sastāvēja no vairākiem civiliem kuģiem, motorlaivām un pat jahtām, kas bija pielāgotas militārām vajadzībām. Vienīgais īstais karakuģis bija “Virsaitis”. Izpildot Kara ministrijas lūgumu, Saeima 1924.gada pavasarī pieņēma lēmumu līdz 1928.gadam uzbūvēt ārzemēs divas jaunas zemūdenes, divus mīnu kuģus un pašu spēkiem 500 jūras mīnas.
Veidojamajiem jūras spēkiem bija vajadzīgi labi sagatavoti virsnieki, kurus vislietderīgāk bija mācīt valstī, kur taisīja Latvijai kuģus. Ā.Kalnu arī 1925.gadā nosūtīja uz zemūdeņu virsnieku kursiem Tulonā, Francijā, pēc tam trīs mēnešus piekomandējot franču kara flotei. 1926. un 1927.gadā viņu atkal sūtīja uz gallu zemi, lai strādātu Latvijai būvējamo zemūdeņu pieņemšanas komisijā. 1927.gada pavasarī beidza būvēt mīnu tralerus “Viesturs” un “Imanta”, kā arī zemūdenes “Spīdola” un “Ronis”. Pēc paaugstinājuma par komandkapteini Ā.Kalnu iecēla par zemūdeņu diviziona (līdz 1929.gadam) un “Roņa” komandieri. Viņa uzplečus 1937.gadā jau greznoja jūras flotes kapteiņa zīmotnes, un Ā.Kalns atkal sāka komandēt zemūdeņu divizionu. Jūrnieka krūtis savukārt rotāja Triju Zvaigžņu ordenis, kā arī Francijas un Polijas ordeņi.
Pēc Latvijas okupācijas Ā.Kalnu 1940.gada septembrī pārskaitīja PSRS Baltijas jūras kara flotē, bet drīz atvaļināja. Vācu kundzības laikā viņš, atšķirībā no daudziem saviem bijušajiem dienesta biedriem, negāja kalpot nacistiem viņu organizētajā latviešu leģionā, bet, izvairoties no mobilizācijas, pārgāja uz puslegālu dzīvesveidu. Ādolfs Kalns 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc tam uz ASV, kur flotes kapteinis šķīrās no dzīves 1957.gada 15.aprīlī Norfolkā, Ohaio štatā.
Viņa brālis ārsts pulkvežleitnants Alfreds Bergs jauns, nodzīvojis tikai 52 ziemvasaras, aizgāja viņsaulē Rīgā 1942.gada 13.decembrī. Arī otrs brālis pulkvežleitnants Oskars Eduards Kalns 54 gadu vecumā devās pa skuju taku Latvijas galvaspilsētā 1944.gada 12.jūlijā. Varbūt novadpētnieki, jaunsargi vai skolēni var sīkāk izpētīt šīs dzimtas likteņgaitas?

Rihards Treijs,
prof., Dr.habil.hist.