"Kopā jārisina sakrājušās problēmas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.08.11.

Tā uzskata Latvijas politiķis un uzņēmējs Aivars Lembergs.

Lemberga kungs, kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju attiecībās starp Krieviju un Latviju?

Ja skatās taisnībai acīs, tad godīgi jāatzīstas, ka, kopš Latvija pasludināja savu neatkarību 1991. gadā, līdz pat šai dienai noris mūsu politisko un ekonomisko attiecību attīstīšana. 90. gadu vidū, kā jūs atceraties, bija mēģinājums sagatavot veselu virkni līgumu un starpvaldību vienošanos, kuru mērķis bija izkustināt situāciju no vietas, taču šī kustība vienam pretī otram dažādu iemeslu dēļ apstājās. Savu negatīvo lomu nospēlēja, protams, arī ekonomiskā krīze Krievijā 1998. gadā, kas iedzina mūsu tirdzniecības un ekonomiskās attiecības dziļā strupceļā, no kura mēs vēl joprojām netiekam laukā. Fakts, ka Krievijas daļa Latvijas ārējās tirdzniecības apritē sastāda tikai 7 %, runā pats par sevi.

Protams, Krievijas ekonomikas situācijai uzlabojoties, viss var mainīties uz labo pusi. Krievijas tirgus atveseļošanās, iedzīvotāju maksātspējas uzlabošanās vieš nelielu optimismu. Lai gan godīgi jāatzīst, ka panākt augsta līmeņa tirdzniecības apriti būs ļoti grūti.

Pēc manām domām, Krievijai ir ļoti izdevīgi izmantot vēsturiski izveidojušos transporta infrastruktūru Latvijā, lai virzītu savu preci uz Rietumiem. Taču pašlaik netiek novērots progress šajā virzienā. Ja tā turpināsies, tad mēs varam palikt par valstīm, kam ir tikai kopīgas robežas un vairāk nekas.

Kas ir vainīgs, ka izveidojusies šāda situācija?

Jebkurās attiecībās kā starp valstīm, tā arī starp cilvēkiem tam, kurš ir lielāks, stiprāks, ir jābūt arī gudrākam, savaldīgākam un tālredzīgākam. Diemžēl, lielā Krievija un mazā Latvija kā viena, tā otra bieži izrādīja un izrāda nesavaldību un nervozitāti, sevišķi situācijās, kad tiek veikta "rakņāšanās" negatīva rakstura tuvos un tālos vēstures notikumos. Piemēram, runājot par Vasīlija Kononova tiesas prāvu, es uzskatu, ka nav humāni izmeklēšanas laikā sēdināt aiz restēm vecu cilvēku, un es esmu arī dedzīgs pretinieks tam, ka tiesas prāvas tik atklāti un mērķtiecīgi tiek izmantotas tīri politiskos nolūkos.

Izrādās, ka Krievija nevēlas attīstīt attiecības ar Latviju?

Nē, nav tā. Kolīdz mūsu attiecībās parādās pirmie uzticības un savstarpējās izpratnes asniņi, mūsu Saeimā daži deputāti atkal sāk cilāt 1940. gada okupācijas jautājumu. Nedrīkst dzīvi pārvērst vienās vienīgās sērās. Tas nav labākais veids, kā veidot saskanīgas un draudzīgas kaimiņattiecības, sevišķi ekonomiskajā sfērā.

Krievija būvē savu lielāko ostu Baltijā, Primorskā. Tas nozīmē, ka tās plānos neietilpst Ventspils, Rīgas un Liepājas ostu infrastruktūras izmantošana. Uz ko tad cer Latvijas uzņēmēji?

Ja civilizēti attiecas pret šo lietu, tad iznāk tā: mana osta ir tā, kura ātrāk, kvalitatīvāk un lētāk apkalpo. Primorska, protams, ir politisks projekts. Taču politika ne vienmēr nāk par labu ekonomikai. Padomju savienība varēja būvēt naftas pārstrādes terminālus gan Ļeņingradā, gan Igaunijā, gan Lietuvā, gan Kaļiņingradā, jo izvēle bija. Taču uzbūvēja Ventspilī. Un ne jau tāpēc, ka Maskavas valdībai tik ļoti iepatikās Ventspils. To izvēlējās tāpēc, ka pēc tehniski ekonomiskā pamatojuma tas bija pats izdevīgākais variants. Un, manuprāt, nepareizs ir apgalvojums, ka, sabrūkot PSRS, Krievija ir zaudējusi ostas. Gluži otrādi — viņa tās ir ieguvusi.

Tirgus ekonomikā ir ļoti svarīgi, lai visiem ekonomisko attiecību subjektiem būtu vienādi spēles noteikumi un vienādi apstākļi.

Šodien ar pilnu pārliecību var apgalvot, ka Latvijas likumu tuvināšana starptautisko tiesību vispāratzītajām normām dod pozitīvos rezultātus.

Mums kopīgi jārisina sakrājušies jautājumi. Krievijai ir jauns, dinamisks un skaidri domājošs prezidents, ar kura vārdu mūsu valstī saista nopietnas cerības attiecību normalizēšanā starp mūsu valstīm.

Valērijs Čerņikovs