"Vai Krievijai ir draugi?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.08.09.

Nevienlīdzīga sadarbība, lai ar ko arī tā nebūtu, nav mūsu interesēs.

Ar lozungu, kas vēstī, ka mums nav ienaidnieku, noritēja bezgalīgā militārā reforma, kas galu galā izvērtās par atklātām domstarpībām starp aizsardzības ministru un Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieku.

Par to, ka Krievijai pēdējos 15 gados ir bijuši milzīgi zaudējumi ģeopolitiskajā ziņā, liecina daudzi pāris pēdējo gadu fakti.

Svarīgi ir saprast, ka Krievija, esot gan ekonomiski, gan militāri politiski spēcīga, spēj garantēt drošību ne tikai vienā sestajā planētas daļā vien.

Nedraudzīga attieksme pret Krieviju eksistē. Bieži tā nāk no valstīm, kuras daudzu gadsimtu savstarpējo attiecību vēstures laikā nav pakļautas neizprovocētam pretsparam no Krievijas puses. Pašlaik 80% to budžeta tiek veidots uz Krievijas tranzīta preču rēķina, spekulācijām Krievijas iekšējā tirgū un darba algām Krievijā; šīs valstis, kā dzīvoja uz Krievijas rēķina PSRS laikos, tā arī turpina to darīt, taču aktīvi turpina kultivēt antikrievisko nepilnvērtības kompleksu.

Šīs valstis, ņemot vērā to niecīgo ekonomisko un ģeopolitisko svaru, nekad neuzdrīkstētos pacelt balsi pret Krieviju, nemaz nerunājot par to, ka sarīkotu savas valsts teritorijā diplomātisku skandālu un finansētu čečenu antikrieviskās organizācijas, ja tām nebūtu atbalsta no malas.

Pašlaik daudzi bijušās PSRS sabiedrotie aizskrējuši uz NATO, pierādot savu gatavību kalpot jauniem saimniekiem. Šo valstu vadības aizver robežas humanitārajiem konvojiem, taču atver debesis un lidostas NATO lidmašīnām, piedāvā savas militārās vienības NATO komandieriem agresijai Dienvidslāvijā. Atkarībā no tā, kas nāca pie varas, politiķi meklēja atbalstu te Rietumos, te Austrumos, bet pašlaik tiem ir kārtējā "gaisma lodziņā" — ASV un to interešu aizstāvis Eiropā militārais bloks NATO.

Krievijas diplomātija faktiski konstatēja savu piekrišanu NATO politikai, kas vērsta uz militāri politisko bloka kundzību Eiropā, tās vadošajai lomai jaunizveidojamajai Eiropas un starptautiskajai drošībai. Tālab NATO iestājās jauni biedri: Čehija, Polija un Ungārija. Tagad NATO militārais grupējums ir pārvietojies uz Austrumiem par 650–750 km, kas dod tam iespēju realizēt raķešu triecienus līdz pat Volgai un Urāliem, graut Krievijas raķešu stratēģiskās pozīcijas.

Ar raķešu triecieniem Dienvidslāvijā tika pieteikts jauns pasaules uzbūves modelis; vienpolāra pasaule ASV vadībā; NATO — kā starptautiskais žandarms un "galvenais soģis"; spēka tiesības — kā universāls līdzeklis nepiekrītošo "nomierināšanai"; diktāts un šantāža — sazināšanās forma ar citādāk domājošiem pasaules sadraudzības biedriem. Kā paziņoja Klintons: "NATO var veikt, ja būs nepieciešams, militāru operāciju, kas līdzīga Dienvidslāvijas operācijai, jebkurā laikā un jebkurā zemeslodes daļā — vai tā būs Āfrika, vai Viduseiropa".

Rietumu politikas būtību pret Krieviju pietiekami atklāti formulējis amerikāņu žurnālists Džims Hoglends: "Mums ir vienalga, vai Krievijā būs demokrātija un tirgus, vai nē; galvenais — lai tur būtu paklausīgs un atkarīgs režīms". Taču Krievija kopumā un arī tauta, kas tajā dzīvo, izrādījās neapmierināta ar šādu lomu, un tad Rietumu politika evolucionēja: no draudzīgas pasišanas pa plecu līdz naidīgai propagandas histērijai.

NATO paplašināšanās un tās Koncepcija — 99 būs paši nopietnākie Krievijas draudi XXI gadsimta sākumā.

Pavisam nesaprātīgi ir runāt par līdztiesīgām Krievijas un NATO partnerattiecībām, ja NATO militārā un ekonomiskā varenība ir daudzreiz pārāka par Krievijas un ja Krievijai nav "veto" tiesību NATO paplašināšanās jautājumos, tostarp arī uz bijušo PSRS republiku rēķina. ASV un NATO risina savu stratēģisko pamatjautājumu — nepieļaut tāda sāncenša parādīšanos Krievijas tēlā, kāds bija PSRS.

Nepieciešams meklēt sadarbības ceļus ar aliansi visos pamatjautājumos, jo alternatīvas konstruktīvām attiecībām ar Krieviju pašlaik nav. To saprot gan Krievija, gan NATO.

Ilgtermiņa attiecību formēšana starp Krieviju un NATO ne tikai atbilst visu pušu interesēm, bet arī būs par pamatu jaunajai Eiropas drošības sistēmai.

Vladimirs Vladimirovičš Štoļs,

žurnāla "Obozrevateļ – Observer"

galvenais redaktors, kustības "Garīgais mantojums" priekšsēdētāja vietnieks