"Eiropa no Baltijas līdz Vladivostokai"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.08.08.

Primitīvā izolēšana man šķiet kā acīmredzama neauglība.

Pašlaik, uz gadsimtu robežas, vēlēšanās norobežoties no pasaules ir bezjēdzīga — pat tad, ja valsts, kura realizē šo izolacionisma politiku, principā spēj izdzīvot ar personīgajiem resursiem.

Eiropas integrācija kļuva par reālu faktu ievērojamā mūsu subkontinenta teritorijā, bet padomju tanku parādīšanās iespēja Briseles ielās ir tikpat maza kā nejaušas dzīvības rašanās iespējamība uz Zemes. Vadošo ES valstu mērenie kreisie, kas pašlaik ir pie varas, uzskata, ka sadarbība ar "neprognozējamo" Krieviju ir pārāk darbietilpīga un labāk būtu ierobežoties ar naftas un gāzes iepirkšanu vai lēta ēdiena piegādāšanu atpūtas vietām no Smoļenskas līdz Jekaterinburgai.

Citiem vārdiem sakot, nav priecīgi mūs uzņemt Viseiropas mājā — ja jau reiz nākam ciemos, projām nedzen, taču smaida skābi un negrib aicināt dzīvot jaunuzceltajā komunalkā. Protams, Čečenija — tas ir tikai iemesls demonstrēt distanci, kas atdala Maskavu no tuvākajām Rietumeiropas galvaspilsētām.

Šo distanci saglabāt vēlas gandrīz visi Eiropas līderi; tāpēc es uzskatu, ka krievu diplomātiem neizdosies nospēlēt uz nesaskaņām starp ES partneriem.

Krievijas un ES attiecību gadījums, protams, ir sarežģīts, taču par pavisam aizlaistu es neriskētu to saukt. Čečenijas jautājums mums jārisina pašiem, un nekādi Briseles ģenerāļi un karstasinīgie Reinas piekrastes parlamentārieši mums nepalīdzēs. Kas attiecas uz cilvēktiesību normu ievērošanu Čečenijā, tad te vispār nav par ko strīdēties: stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, gan militārā, gan civilā, ir jāpārtrauc, bet ne jau tādēļ, lai iepatiktos kādam Frankfurtē vai Strasbūrā.

Ekonomiskos sakarus ar mums neviens nepārtrauks sakarā ar mīlestību pret Ičkērijas līderiem, bet personīgu draugu iegūšana no Rietumu līderu puses Putinam nepavisam nav obligāta — tas jau būs plaģiāts.

Krievijai Eiropā ir, bija un būs tieši sevišķs statuss. Mūsu teritorijas izmēri un kodolieroči te, starp citu, nav pats galvenais. Svarīgāk ir tas, ka Krievijas ģeopolitiskā loma nevar būt tāda pati kā Islandei vai Bulgārijai. Krievija ir viena no valstīm, kas XXI gadsimtā ir spējīga pildīt lielvalsts funkcijas: Francija vai Lielbritānija spēj realizēt šo funkciju tikai kopā ar kādām citām lielvalstīm, izveidojot efektīvu un spēcīgu Eiropas Savienību.

S. Hantingtons, piemēram, uzskata: "… Milzīgs cilvēces sadalīšanas pamats būs kultūra. … Pasaules politikas pamatkonflikti notiks starp dažādu civilizāciju nācijām un nāciju grupām. Civilizāciju kultūru atdalošās līnijas kļūs par nākošajām frontes līnijām".

Cita lieta ir tā, ka šādus konfliktus iespējams risināt pārrunu ceļā, turklāt starp līdzvērtīgiem partneriem. Acīmredzami ir tas, ka ignorēt Krieviju, kuras kultūras loma Austrumeiropas (pareizticīgo) kopībā ir acīmredzama, nekādi neizdosies. Gaidīsim un labiekārtosim to politiski tiesisko telpu, no kuras, liekas, neviens izdzīt negrasās — telpu no Klusā okeāna līdz Baltijas un Melnajai jūrai.

Un vēl Krievijai vajadzētu vairāk attīstīt attiecības ar tiem, kas ir gatavi ar mums runāt un sarunāt, nevis ar tiem, kas dod priekšroku sarunāties direktīvu un ultimātu valodā.

Mūsu izredzes stratēģiskajai sadarbībai ar ASV ir daudz nozīmīgākas, nekā tas šķiet dažiem politiķiem abās kādreizējā dzelzs priekškara pusēs.

Aleksandrs Jevgeņevičs

Ļebedevs, Nacionālās

investīciju padomes priekšsēdētājs