Ar dūri pa dzīvi

Dažas pārdomas par nākamo (nākamām) paaudzi (paaudzēm)...

Šajā rakstā nebūs daudz konkrētu piemēru. Ikdienā to ir pārpārēm. Atliek atvērt jebkuras izglītības iestādes durvis. Izglītības iestādes, kura realizē Izglītības likumā definēto mērķi, kura ir atbildīga par izglītojamā zināšanām, izglītības iestādes, kura sagatavo topošo cilvēku dzīvei...
Atliek parunāt par šo tēmu ar jebkuru skolotāju, lai atklātos neskaitāmi fakti un situācijas. Turklāt cita par citu šokējošāka.

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Tomēr, kā jau teicu, šajā rakstā tā visa nebūs. Šajā rakstā nebūs neviena vārda par to, kā Mārtiņš no 5.klases spārda Rūdolfu, tāpēc ka viņš ir “pretinieks” (jo bērnunamā tā bija, ka sporta nodarbībās bērni no otras komandas uz mūžu ir pretinieki), par to, kā Lilita izgaist kā tramīga gazele ikreiz, kad to uzrunā kāds svešs un nepazīstams cilvēks (jo bija jābēg no vecākiem alkoholiķiem un viņu draugiem mežā), par to, kā sestklasnieks Kristaps nemitīgi “uzkasās” un “uzprasās” pēc uzmanības (jo vecākiem nav laika, viņi ir pārāk aizņemti darbā), par to, kā mazais Oskariņš ir šausmīgi, šausmīgi rupjš (jo septiņus gadus dzīvojis pārsvarā uz ielas – dzīvokļa visas telpas tika izīrētas, lai varētu kaut ko nopelnīt ēšanai), par to, ka Alise uzticas cilvēkiem un ar milzīgu cerību raugās pasaulē (jo viņai ir mīloši vecāki, kam pietiek laika). Šajā rakstā būs par bērniem, kuri mācās vai pavisam drīz mācīsies Latvijas skolās, kuriem ir viens, divi vai neviens vecāks, jauktas, latviešu vai cittautiešu ģimenes. Par viņiem – par paaudzi, kas nāks un kas jau nāk pēc mums.
Cilvēkiem vienmēr paticis plūkt nogatavojušos, sulīgus augļus un runāt par rezultātiem. Šodiena nav izņēmums. Par to rūpējas mediji – allaž esam lietas kursā par ikvienu šokējošu negāciju, kas lasītājiem vai skatītājiem liek nogrozīt galvas vai noplātīt rokas bezspēcībā, bet sabiedrībai lūgt talkā sociālos darbiniekus, psihologus un psihoterapeitus. Retāk ekrānā vai laikraksta slejā ieraugām iepriecinošu jaunumu, kurš gandarī, liek pasmaidīt un izjust lepnumu. Tad atkal nopūšamies un apgalvojam: nu, ko tur, tādi laiki! Optimismam mūsu domāšanā tā īsti nav vietas, telpu aizņēmis stoicisms un nolemtība.
Dzimst un aug bērni – arvien citādāk domājoši, citādu vērtību mērauklu mērījoši. Nemainīgs paliek tikai pamats – bērns aug un mācās no apkārtējās pasaules. Pārsvarā mācās to, ko nevar, nedrīkst, nevajag, jo to, ko var, drīkst un vajag, cilvēks veido uz iepriekšējās pieredzes pamata.
Kas gan ir cilvēka pieredze? Maisā neiebāžams, plauktā neieliekams, starp papīra lapām nenospiežams pārdzīvoto mirkļu klāsts, kas mūs norūda, atver, noslēdz, atklāj, liek sēdēt, rokas klēpī salikušiem, vai iet un darīt. Pirms vairākiem gadiem kādi mani paziņas atklāja, ka viņu radiniece savus bērnus jau no zīdaiņa vecuma ievietojusi tādā bērnunamā, kur ir tikai ar nedziedināmām slimībām sirgstoši bērni. Deviņus gadus vecā meitenīte nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Viņa neprata arī ēst ar nazi un dakšiņu, lietot kabatslakatiņu, atvainoties. Nezināja, ka plīts ir ļoti karsta, ka durvju rokturi pēc izskata var būt dažādi, ka zemenes salasa dārzā... Kad Frenka Bauma pasakā par Ziemassvētku vecīša bērnību lasām laumiņas apgalvojumu: “Mans bērns dos cilvēkiem to, ko pats saņēmis”, nevilšus gribas jautāt: kur ir dzirdīgās ausis un asie, domājošie prāti, kas saprastu, cik šodien svarīgi saklausīt šo teikumu.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Bērna pieredze mūsdienās? Labākā gadījumā – vecākiem nav laika, tie pazūd vai nu Latvijas, vai Īrijas darbalaukos, skolotāji, kuriem lielākoties interesē tikai sava mācību priekšmeta kvalitāte, drūmās ziņas “Panorāmā”, šausmīgi daudz filmu (arī reklāmu, reklāmu, reklāmu...) un datorspēļu, un vēl vairāk iespēju. Sliktākā gadījumā – nav ko ēst, bērnunams, internāts vai – alkohols, cigaretes, narkotikas... Ir arī vēl nedaudzi dīvainie, kuriem ir pavisam citāda pieredze, bet arī divējāda – pirmie, kam visa kā līdz malām – šoferis, apsargs, aukle, Floridā mīļā palma, vairākas videokameras, vēl vairāk digitālo fotoaparātu, nekad, gandrīz nekad neredzams tētis un ļoti labi kopta mamma. Un vēl tie, kuriem, iespējams, daudz kā trūkst, bet ir sapratne un mīlestība. Par viņiem saka – tiem dzīvē klāsies grūti, vajadzēs mācīties sist. Un vēl saka “Dzīve ir cīņa”...
Īstenībā par to tad arī gribas kliegt. Cik tālu gan esam nonākuši, ja apgalvojam, ka dzīve ir cīņa! Un ne tikai atkārtojam to arvien biežāk, bet pilnīgā nopietnībā akceptējam šo cīņu.
Tikai tajā pašā laikā aizmirstot vienu – pajautāt, par ko mēs cīnāmies. Par krēsla novietojumu Saeimas zālē? Par to, lai vasarnīcu noteikti varētu uzcelt Jūrmalas vai Saulkrastu kāpās? Tad tā ir tā dzīve, kurai jāsagatavo bērns? Ja nevar nekā atrisināt problēmas, tad lai sit ar dūri un tā riktīgi pasaka. Bērnam sevi jāprot aizstāvēt. Un, ja vajag, tad lai samaksā, bet savu dabū. Rodas sajūta, ka dzīvojam Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas laikā un nepieciešams kādā augstā priedē par visām varītēm uzdabūt sarkano karogu. Vai tiešām šie lozungi ir mūsos iezīdīti un iesisti, iemūžināti un iefiltrēti uz visiem laikiem? Tik pamatīgi, ka visbiežāk aizmirstas, kas tad ir tas, ko šādā veidā vēlamies sasniegt. Un kāpēc mērķi, kuri allaž ir tik cēli un skaisti, tā arī paliek kā vīzijas. Kāpēc jebko, kur parādās cilvēciskas attiecības, saucam par siltumnīcas apstākļiem? Vai tad mēs paši nesaprotam, ka kļūdāmies, izvēloties šādas realizācijas metodes un gribēdami visu sasniegt tūlīt, pēc iespējas ātrāk un drīzāk, lai gan patiesībā ir jāmaina veselu paaudžu domāšana?
Cilvēkbērns taču nav kaķēns vai kucēns, kuram suņuskola ilgst pavisam īsu mirkli, un tad mēs iegūstam uzticamu draugu, sargu un pavēļu izpildītāju. Cilvēkbērns nonāk mūsu vispārizglītojošajā skolā, kur viņš kļūst par “vienu no trīsdesmit”, kur ir savi iekšējās kārtības noteikumi (dažkārt pat dubulti) un kur ir pieaugušie, kas visbiežāk pat nepūlas iedziļināties viņu lielajās vai mazajās problēmās. Visvieglāk ir strādāt ar “normāliem” bērniem. Kā par nelaimi, tādu dzimst arvien mazāk. Liela daļa nelien nekādos rāmjos. Mūždien klasē gaisu jauc kāds hiperaktīvais. Tad lērums tādu, kuriem nekas neinteresē. Ir arī ļoti izlutinātie ar augstām prasībām, un vismaz trešdaļa klases, kas nevar izpildīt programmas prasības. Nenoliegsim, jo talantīgāks bērns, jo viņš ir trauslāks un jūtīgāks, jo prasa lielāku uzmanību. Bet skolotājam taču maz maksā, un tāpēc viņš nevar labi strādāt. Nu, protams, ja skolotājam jādomā, kā pabarot savu ģimeni, tad kas viņš par amata pildītāju? Tāpēc, kamēr skolotāji balansēs uz šīs dienišķās iztikšanas robežas, tikmēr viņi mācīs tikai savu mācību priekšmetu un neiedziļināsies savu skolēnu problēmās. Labi ja vārdus spēj atcerēties. Un galu galā par skolotājiem jau iet strādāt vai nu pilnīgi trakie, vai arī tādi, kuri citur mācīties nav tikuši. Tā taču ir sen zināma patiesība.
Tajā pašā laikā katrs no mums saprot un, balstoties uz paša pieredzi, var apliecināt, ka skolā gūtās mācību priekšmetu zināšanas ir tikai neliela daļa no pasaules gudrībām. Ja skolā neiemācāmies vai vismaz nesaprotam, kur zināšanas likt, tad tās tikpat cēli, kā radušās, turpat arī gulēs – darba burtnīcās, kur gādīgie sastādītāji pat paredzējuši svītriņu, uz kuras uzrakstīt un līdz kurai vietiņai aizpildīt, vai košajās, krāsainajās mācību grāmatās.
Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Anglijā pavīdēja doma, ka skolu apmeklēt vairs neesot nekādas nozīmes, jo tik un tā astoņdesmit procentu zināšanu bērns iegūstot ārpus tās. Bez tam pētījumi liecināja, ka, pārbaudot matemātikas zināšanas vēstures stundas laikā, skolēns nespējot pat vienkāršiem aritmētiskiem uzdevumiem tik labi koncentrēties kā atbilstošā mācību priekšmeta stundā. Pētījumi Dānijā savukārt šokēja pašus dāņus. Ja izglītots cilvēks, kurš studējis fiziku, sastop uz ielas savu klasesbiedru, kurš studējis literatūru, tad ir tikai divas tēmas, kurās orientējas abi divi, – laika apstākļi un cik kuram bērnu. Vainu novēla uz pamatskolu, tika izdarīta reforma izglītības sistēmā, mainot prioritātes – nevis bērns pakārtots zināšanu ieguvei, bet zināšanu ieguve pakārtota bērnam.
Vai nav tā, ka skolas galvenais uzdevums ir mācīt domāt, mācīt lietot teorētiskās zināšanas un nekad nezaudēt interesi par tām, mācīt gribēt un mācīt uzdrīkstēties. Vai nav tā, ka to var mācīt tas, kas mīl to, ko dara, un mīl tos, kam vēlas iemācīt?
Lielu daļu no redzētā, dzirdētā, justā mēs atdarinām, vienkārši nokopējam un ļaujam tam kļūt par mūsējo. Mēs kopējam savu vecāku, savu skolotāju rīcību, bet, ja nākas viņos vilties, tad meklējam citas autoritātes, ko atdarināt, jo pasaulē ir tik daudz izvēļu.
Valsts! Mīļā, labā valsts, kurā dzīvojam! (Es nevēršos pie krēslu tīkotājiem un tiem, kuru prioritātes zināmas vien viņiem pašiem.) Lai cik didaktiski tas skanētu, atcerēsimies, ka cilvēkam, lai tas kļūtu par cilvēku, nepieciešamas zināšanas, griba tās iegūt, māka tās lietot un attieksme pret pasauli, šoreiz gribas sacīt – mīlestības pilna attieksme.
Visgrūtāk šai pasaulē ir audzināt bērnu. Ja mēs to nedarīsim, tad pasaules gals pienāks nevis tāpēc, ka to pareģojis Nostradamus vai Finks, bet gan tāpēc, ka mēs pilnīgi apzināti būsim paši sevi iznīcinājuši.

Inga Zemīte,

skolotāja