Ar vēstures veidotāja rezignēto optimismu

Lehs Valensa, Polijas eksprezidents, pirmās neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” priekšsēdētājs, Nobela prēmijas laureāts, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Lehs Valensa Rīgā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pasaule nekad nebūs ideāla

– Nupat konferencē “Atgriešanās Eiropā ar dziesmotām revolūcijām” jūsu runā bija jūtama arī zināma rezignācija. Vai ir piepildījušies jūsu un “Solidaritātes” ideāli?

– Diemžēl šajā pasaulē nekas un nekad nebūs ideāli. Taču mēs noteikti esam izdarījuši labu darbu. Mēs esam likvidējuši vairākus šķēršļus. Bet to vietā tagad ir radušies jauni šķēršļi un jaunas problēmas. Varbūt mūsu mērķus varēja sasniegt labākā, taisnīgākā veidā. Taču tas viss, protams, atkarīgs vispirmām kārtām no pašiem pilsoņiem. Runājot par to, kas bija atkarīgs no manis: es personīgi izdarīju pilnīgi visu, cik nu man bija spēka un cik pietika gudrības. Un savu uzvaru es atdevu tautām. Pirmkārt jau savai tautai, un tālākais bija jādara tautām pašām.

– Jūsu cīņa bija patiešām dramatiska, īpaši “Solidaritātes” dibināšanas laikā un arī komunistiskā režīma agonijas dienās. Jūsu dzīvība ne reizi vien bija apdraudēta. Kas jums šajā cīņā deva spēku?

– Es biju cieši nolēmis iet šo ceļu, un mana pozīcija bija negrozāma. Jums taisnība, mani, protams, varēja nogalināt. Taču mani nevarēja uzvarēt.

– Kurā brīdī sajutāt, ka uzvara būs jūsu?

– Taisnību sakot, gandrīz visu laiku bija ļoti grūti. Dažas lietas mums izdevās vieglāk, citas – grūtāk. Taču būtībā man vienīgajam bija smagais pienākums simtprocentīgi ticēt tam, ko es daru. Citi varēja kaut ko apšaubīt, kaut kam neticēt, bet man šādu tiesību nebija. Tieši tas arī nosaka labu vadīšanas stilu – līderim nedrīkst būt šaubu. Protams, ja mēs būtu rīkojušies straujāk, varēja būt lielāki zaudējumi.

“Solidaritāte” sagatavoja mūsu dziesmoto revolūciju

– Vai un kāda nozīme “Solidaritātes” cīņas laikā bija Baltijas valstu dziesmotajai revolūcijai?

– Jāteic tā: mūsu cīņas procesā es jutos atbildīgs pilnīgi par visu. Sākot ar vismazākajiem sīkumiem un beidzot ar lielajām līnijām. Mana pozīcija bija tāda, lai nevienam nerastos ne mazākās šaubas par to, vai es visu daru pareizi. Bet, no otras puses, es vienmēr esmu bijis un esmu demokrāts. Tomēr kustības vadība bija manās rokās. Ne vien procesos, kas notika Polijā, bet arī citur. Es domāju, jūsu tauta nebūtu uzvarējusi bez “Solidaritātes” cīņas. Būtībā mēs, “Solidaritāte”, necīnījāmies tikai savā labā vien. Protams, jūs Baltijas valstīs paši izcīnījāt savu brīvību. Taču mēs bijām sagatavojuši augsni šai cīņai. Varbūt tādā nozīmē es nedaudz vadīju arī jūsu revolūciju. Cīņu, kas jums ļāva panākt pārmaiņas savā zemē un atjaunot neatkarību.

“Joprojām cīnos…”

– Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs jūs nosauca par cilvēku, kurš iespaidojis vēsturi. Domāju, šiem vārdiem ir pamats. Bet kāds ir vēstures veidotāja dzīves ceļš – lauriem kaisīts vai ar smagu pienākuma nastu plecos?

– Jūs dzirdējāt manu uzstāšanos. Es gan nepateicu vēl visu, ko domāju. Tomēr es pateicu, ka Eiropai ir slikta konstitūcija, ka es tai nepiekrītu. Es, protams, varēju to neteikt, un man būtu mierīgāka dzīve. Nebūtu problēmu. Bet tā es domāju, un tā es pateicu. Es arī teicu, ka ANO ir novecojusi institūcija, kas neiederas jaunajā Eiropā. Pateicu arī ne īpaši labus vārdus par NATO... Tātad es, kā redzat, joprojām cīnos. Bet, no otras puses, es arī teicu, ka tāds ir mans redzējums. Un ka neesmu gluži pārliecināts, vai taisnība ir manā pusē. Es arī aicināju, lai mani pārliecina par pretējo. Ieklausieties manā viedoklī vai pārlieciniet par pretējo,– tāda ir mana pozīcija. Tāds nu es esmu bijis un esmu. Un tāds es arī būšu, kamēr nebūs aizvērts mana zārka vāks.

– Bet, pan Valensa, es teiktu, jūs vienkārši izbaudāt savas uzvaras augļus. Jūs taču cīnījāties par demokrātiju, tātad arī par iespēju netraucēti paust savu viedokli jebkurā jautājumā.

– Protams, var teikt arī tā. Taču šai atklātībai ir vēl kāds aspekts. Kad nu es tā runāju, mani retāk ielūdz uz dažādiem svinīgiem pasākumiem vai neielūdz vispār.

– Vai tiešām jūsu vārdos ieskanas pesimisms?!

– Nē, ko jūs! Es pēc dabas esmu optimisms. Taču mana misija un situācija ir ļoti sarežģīta. Es, protams, labi saprotu, ka manis teiktais lielai daļai sabiedrības var nepatikt un ka viņi savu nepatiku var izrādīt dažādos veidos. Saprotu, ka pēc visa sarežģītā, grūtā cīņas ceļa, ko esam nogājuši, es nesaņemšu tikai pateicības un laurus vien. Protams, es dzīvē varētu iekārtoties tā, ka katru dienu saņemtu tikai pateicības un apbalvojumus. Taču es to negribu. Es kā amatieris izvēlos grūtāko ceļu. Es esmu tāds cilvēka tips, un tādiem dzīvē tā arī klājas. Bet, atklāti sakot, šobrīd es esmu noguris.

– Tādēļ pēdējais jautājums: Rīgā jūs esat kopā ar vienu no saviem dēliem. Viņš, kā redzēju, jums ļoti profesionāli palīdz sabiedrisko attiecību jomā. Kā jūs kopumā vērtējat poļu jauno paaudzi?

– Es teiktu, ka šī paaudze ir vairāk eiropeiska nekā poliska. Domāju, tā tas ir vai drīz vien būs arī Latvijā. Tāds nu ir šis laiks, kurā mēs dzīvojam.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv