"Vājais stiprais vīrs"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.08.10.

Vladimirs Putins no konspirācijas mācekļa ir kļuvis par varas meistaru, taču mācīto viņš nav aizmirsis.

Viņš saka, ka tad, kad situācija kļūst kritiska, viņš dažkārt esot pārāk mierīgs, taču, lai varētu attiecīgi rīkoties, ir nepieciešams sasprindzināties. Tāpēc "bailēm ir jābūt kā sāpēm".

Bumba eksplodēja dažus simtus metru no Kremļa. Vai Putinam tagad ir bail? Vai viņš izjūt sāpes? Tā būtu labāk, jo no "atbilstošas" prezidenta reakcijas Krievijā ir atkarīgs daudz kas. Runa ir par cīņu pret terorismu, bet ne tikai par to vien. Krievija atrodas uz ceļa, kura galamērķi neviens tā īsti nezina. Pēc sprādziena daudz kas ir kļuvis skaidrāks vismaz par Putina soļu virzienu.

Ir pagājis tieši gads, kopš Kremļa slimais vīrs Boriss Jeļcins viņu no slepenā dienesta vadītāja padarīja par valdības vadītāju un uz pasaules politikas skatuves parādījās gluži nepazīstamais Putins. Kopš tā laika Krievijā ir noticis daudz kas. Attēli cits pēc cita mainās ļoti strauji: vispirms postošie sprādzieni ar gandrīz 300 nogalinātiem, tad nežēlīgais karš Čečenijā pret šķietami par sprādzieniem atbildīgajiem čečeniem, visbeidzot — Kremļa spēku uzvara parlamenta vēlēšanās decembrī un drīz vien pēc tam Jeļcina atkāpšanās no prezidenta amata Ziemassvētkos. No valdības vadītāja Putins kļuva par valsts vadītāju un pēc vēlēšanām martā par leģitīmo prezidentu.

Pasaulei neatlika nekas cits, kā ātri iepazīties ar Putinu. Faktiski bijušais slepenā dienesta vadītājs šodien vairs neatstāj tik noslēpumainu iespaidu kā pirms dažiem mēnešiem. Ir izveidojusies aina, kas iegūst arvien asākas kontūras. Var redzēt ekonomistus, kuri izstrādā nodokļu paketi, tiek kliedētas bailes no nacionalizācijas, un viņa līdzšinējā pilnvaru laikā ir panākts straujš ekonomikas uzplaukums. Tāpat iezīmējas arī valstsvīrs, kuru kolēģi ārvalstīs vērtē kā uzticamu un aprēķināmu partneri. Tomēr priekšplānā stāv "stiprais vīrs", iekšpolitiķis, kurš prot panākt savu arī pret vareno pretinieku gribu. Tā ir attēla daļa, pie kuras Putins ir piestrādājis visrūpīgāk. Viņš ir samazinājis gubernatoru ietekmi un piespiedis viņus pat piekrist pašu pilnvaru daļējai atņemšanai. Viņš ir izraisījis nedrošību arī oligarhu vidū, to pasakaini bagāto magnātu vidū, kuri ir pieraduši, ka viņiem ir jābaidās vairs tikai no mīļā Dieva.

Visas šīs lietas attiecas uz Krieviju. Galu galā cilvēki Putinu ievēlēja nevis par spīti viņa "stiprā vīra" vīzijai, bet gan tieši tās dēļ. Aiz tā slēpjas ticība, ka milzīgo valsti var pārvaldīt tikai ar stingru roku. Pārliecība, kas, bez šaubām, ir tuva arī Krievijas prezidentam, un viņš arī attiecīgi rīkojas. Par to liecina neskaidrā attieksme pret masu mediju brīvību un izpostītā Groznija.

Vai Putins tomēr ir demokrāts? Tā ir attēla daļa, kas joprojām ir izplūdusi. Viņa izpratne par demokrātisku un tiesisku valsti labākajā gadījumā ir nenobriedusi. Viņš nesaprot, cik slikti ir, ja kāda pret valdību kritiski noskaņota masu mediju koncerna vadītājs zīmīgos apstākļos tiek nogādāts aiz restēm. Un viņš nesaprot, ka vēl sliktāk ir, ja uzņēmējs nekavējoties tiek atbrīvots, tiklīdz prezidents apcietināšanu nosoda kā pārspīlētu. Putins ir izvēlējies lozungu, kas par spīti tajā ietvertajām pretrunām atspoguļo prezidentūras dilemmu: likuma diktatūra.

Nav grūti iztēloties diktatūras atbildi uz sprādzienu Puškinskajā: sods par katru cenu, un tas trāpa arī nevainīgiem. Turpretī tiesiskajai valstij atliek vienīgi intensīva noziedznieku meklēšana. Tas, ko dara likuma diktatūra, ir atstāts Putina fantāzijai. Un tas ir viņš, kurš vienmēr pieņem lēmumu par to, kas viņam ir svarīgāk – diktatūra vai likums.

Bumbas sprādziens varas centra tuvumā atklāj viņa varas robežas. Uz sprādzienu sēriju pagājušā gadā tika atbildēts ar karagājienu uz Čečeniju, kas līdz šodienai vēl nav beidzies ar uzvaru un nekādā gadījumā nav atnesis mieru. Pēc pēdējā un iespējamiem nākamajiem uzbrukumiem prezidents var kļūt par paša retorikas upuri. Viņš zina, ka cilvēki bailēs no viņa gaida stingru iejaukšanos. Taču kas "stiprajam vīram" būtu jādara? Vēlreiz iznīcināt Grozniju? Aklās varas ceļš nav izrādījies pareizs, jo tas neaizsargā no terora, bet to izraisa. Cerīgi šķiet tas, ka Putins brīdina pārsteidzīgi vainu neuzvelt čečeniem. Tagad prezidentam ir jābalstās uz tiesisku valsti, jo tā beigās būs spēcīgāka nekā likuma diktatūra.

Daniels Broeslers