"Viens Putina gads ir viens kara gads"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.08.14.

Savā pirmajā darba dienā jaunievēlētais Krievijas prezidents Vladimirs Putins pārliecināti paziņoja, ka Dagestānā miers iestāsies pēc divām nedēļām, ka ar varenu ofensīvu "bandīti tiks padzīti" un nepieciešamības gadījumā tie tiks izsekoti arī Čečenijā un iznīcināti ar gaisa uzlidojumiem.

Tagad, gadu vēlāk, viss ir izvērsies pavisam savādāk. Putina paziņojums pilnībā neatbilst situācijai Čečenijā; kā tādu to var uzskatīt par metaforu arī kopējai situācijai visā Krievijā.

Čečenu nemiernieku līderim Šamilam Basajevam un viņa vietniekam no Jordānijas Hatabam uzticīgie partizāni pagājušā gada 7.augustā sagrāba savās rokās vairākus ciemus Dagestānas kalnos. Pēc divām dienām prezidents Boriss Jeļcins par Krievijas valdības vadītāju iecēla gandrīz nevienam nepazīstamo slepeno dienestu aģentu Vladimiru Putinu.

Partizānu aktivitātes pakāpeniski izvērtās otrā pilna mēroga karā Čečenijā kopš 1994.gada. Jaunais valdības vadītājs sākotnēji prezidenta amatā valdīja bez vēlēšanām, pateicoties straujajai Jeļcina aiziešanai, tomēr drīz vien tika noorganizētas vēlēšanas, lai nostiprinātu viņa pozīcijas. Galu galā karš kļuva par to jautājumu, kas palīdzēja viņam nonākt pie varas un pārvērta Krieviju par autoritāru valsti, kurā maz kas atlicis no kādreizējās federālās struktūras.

Putins ir minējis visdažādākos iemeslus, lai izskaidrotu, kādēļ viņš turpina karu: tā ir policejiskas akcijas forma, kas vērsta pret "bandītiem"; tā ir cīņa par Krievijas teritoriālās integritātes un tās svēto vēsturisko robežu aizsardzību; visbeidzot — tas esot līdzeklis Eiropas aizstāvēšanai pret iedomātu fundamentālistu uzbrukumu. Atkarībā no auditorijas vai gadījuma no somas var izvilkt vienu vai otru iemeslu un to citēt.

Tomēr neviens no minētajiem iemesliem pilnībā neatspoguļo visu patiesību un daudzi no tiem nestāsta pat puspatiesību. Patiesie kara motīvi bija un vēl joprojām ir dziļāki. Fakti un skaitļi joprojām liecina par sistemātisku cilvēktiesību pārkāpšanu un par karu, kura mērķis varētu būt veselas tautas iznīcināšana. Par pirmo Čečenijas karu prese informēja ar zināmu neatkarību un kritikas piedevu, taču tad, kad izraisījās otrais karš, tā bija kļuvusi padevīga: šoreiz tā izlocījās, mēģinot noslēpt un attaisnot Putina pieņemtos lēmumus.

Ir viegli saprast un pieņemt izvirzīto kara iemeslu — vēlmi aizsargāt Krievijas teritoriālo integritāti un tikt galā ar noziedzību, kas šajā reģionā ir sazēlusi, taču šis iemesls dīvainā kārtā tiek noklusēts, kad runa nonāk līdz šim mērķim izmantotajām metodēm. Faktu, ka lielākā daļa čečenu vairs nevēlas ielaisties nekādās darīšanās ar Maskavu vai Krievijas valsti, nevar vienkārši izskaidrot ar divkosību vai šovinistisku nacionālismu, kaut arī tam varētu būt sava nozīme kaut kad vēlāk; to var vienkārši izskaidrot ar asiņainajiem notikumiem pagātnē.

Krievijas sāktā Ziemeļkaukāza kolonizācija un padomju sistēmas ieviešana, kā arī pretestība tai ilga pusotru gadsimtu, kura raksturīgās iezīmes bija terors un necilvēcīga apiešanās, deportācijas un apspiešana; šajā posmā tikai laiku pa laikam ir saskatāmas retas ekonomiskās atjaunotnes desmitgades. Šī situācija Krievijas mērķiem bija noderīga, iznīcinot tradicionālo čečenu dzīves stilu un sociālo kārtību, kas beigu beigās tomēr atkal atdzims pēc brutālā kara beigām un nonāks pie kultūras kopības principa aizstāšanas ar etnisko. Konflikta laikā ir izveidojusies jauna čečenu nācija, kurai ir raksturīga nepieciešamības un traģēdijas izraisītā vardarbība.

Tas neko nenozīmē nedz Putinam pašam, nedz arī tiem, kuri viņam palīdzēja nokļūt pie varas. Tomēr šis fakts ir radījis jaunus strīdus un ir attaisnojis tādas reakcionāras reakcijas kā nepamatotie apgalvojumi, ka dzīvojamo ēku spridzināšana Maskavā esot bijis "melno", tas ir, čečenu, roku darbs.

Pēc tam militāristiem tika dota iespēja pēc divām neveiksmēm — Afganistānā un Kaukāzā — demonstrēt savu spēku. Pēc vesela gada militāristi joprojām vēl nav sasnieguši savu mērķi un nākotne joprojām ir neskaidra. Interese par naftas vadiem šajā teritorijā ir svarīgāka par visu, kas ir rakstīts Krievijas konstitūcijā par mazo tautu tiesībām uz autonomiju; tas ir viens no kara iemesliem, kas publiski pārāk bieži pieminēts netiek.

Ilgajā Čečenijas kara norises gaitā Krievijas konstitūcija ir mainīta nepārtraukti — gan juridiskā konstitūcija, gan arī tās nerakstītais variants, kas garīgajā ziņā satur kopā visu Krieviju. Putins tika ievēlēts kā nepazīstams, bet ārkārtīgi ietekmīgs cilvēks, kuru bija radījušas un kuru atbalstīja visdažādākās partijas un interešu grupas; viņam ir izdevies kārtību valstī pilnīgi apgriezt otrādi, sakoncentrējot valsts varu prezidenta administrācijā tādā mērā, kā to nespēja izdarīt pat Jeļcins.

Agrāko federālo valsts kārtību Putins ir ierobežojis, izveidojot ģenerālgubernatoru struktūru. Parlamenta augšpalāta — Federālā padome — ir izkastrēta, un Putins ir pakļāvis politiskās partijas. Viņš apgalvo, ka esot "nostiprinājis juridiskās sistēmas vertikāli", ar to saprazdams tās pakļaušanu pavēlēm no augšas.

Putins sabiedriskajai domai ir piešķīris funkciju, kas ļoti atgādina veco laiku automašīnu piedziņas sistēmu, un sabiedrība atkal ir atgriezusies no pilsoniskās sabiedrības autoritārā. Valsts vara ir nostiprināta.

Pēc haosa un nekontrolēta kapitālisma, bezkaunīgas iedzīvošanās un nožēlojamas nabadzības, kā arī veselības aizsardzības un izglītības sistēmu sabrukuma dekādes Krievijai stingrāka kārtība bija ārkārtīgi nepieciešama. Tomēr tas, ka par to tiek maksāts ar veselas provinces iznīcināšanu, ar notikumu, kas daudzu uzskatā vienkārši atspoguļo visā pārējā valstī notiekošo, ar šīs provinces iedzīvotāju iznīcināšanu un pilsoniskās sabiedrības pakāpenisku bojāeju, — tā ir augsta maksa, šausmīgi augsta maksa.

Karls Grobe