No tēvu akas spēku smelt

Pie atmiņu ugunskuriem Mārupē

Kaut arī Mārupes pagasts Rīgas pievārtē intensīvi attīstās un tiek apbūvēts, vēl jau varētu atrast aizvēja vietu, kur pie ugunskuriem pasērst, atcerēties un pat saņemt apbalvojumus par drosmi un uzdrīkstēšanos, jo pirms četrpadsmit gadiem uz barikādēm bija arī mārupieši.

Barikāžu piemiņas zīmi no Renāra Zaļā saņem Jānis Lagzdkalns Foto: Andris Kļaviņš

Bet vakara rīkotāji un tā vadītāja Ira Krauja-Dūduma bija izvēlējušies citu scenāriju – pulcēšanos mājīgajā pagasta nama zālē svētku drānās, lai 41 mārupietim pasniegtu valsts apbalvojumu “1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme” par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991.gada janvārī – augustā. Par to, ka šejienes ļaudis bijuši aktīvi Rīgas sargi, liecina arī tas, ka 135 pagasta iedzīvotāji jau saņēmuši šo apbalvojumu. Uz barikādēm devies tēvs un dēls, skolas direktors un vecāko klašu audzēkņi, medicīnas studente un kolhoza vadītājs. Ielūkojoties mārupiešu dzimtu likteņos, skaidrs, ka daudziem bija īpaši iemesli un arī savi rēķini ar drūpošo režīmu.
Kāds zemnieks sacīja: “Tie ir mūsu Uzvaras svētki, mums nekur nav jābrauc. Strādā! Strādā brīvi, strādā sev un savam priekam! Saki paldies vecākiem par ieaudzināto zemes mīlestību un prasmi svētkus svinēt!”

Un sāka kūpēt atmiņu pīpe

Atis Ceplis: “Uz barikādēm stājos jau labu laiku pirms aicinājuma tautai to darīt, jo biju īpašo vienību sakarnieks. OMON plosīšanās laikā biju vienā no izlūku grupām, kas dežurēja dažādās vietās apkārt Rīgai attālumā no 15 līdz 30 km. Viens no izlūku galvenajiem uzdevumiem bija laikus informēt štābu par krievu tanku uzbrukumu vai citām aktivitātēm. Īpašo vienību štābs Hospitāļu ielā jau laikus izveidoja sakaru sistēmu, kas darbojās barikāžu dienās.”
Jānis Ozols – 1991.gada barikāžu dalībnieku Mārupes biedrības valdes priekšsēdētājs: “Kad Daugavmalas manifestācijas laikā Dainis Īvāns aicināja doties uz barikādēm, mājupbraucot vēl nebiju izšķīries, ko darīt. Mana sieva ir no represētas ģimenes, dzimusi Noriļskā. Sacīju viņai, ka jābrauc un, ja gadījumā neuzvarēsim un mūs izsūtīs, tad dzīvosim viņas dzimtenē. Strādāju kolhozā par šoferi. “Latvija” stāvēja mājās, tajā bija rācija. Aizbraucu uz kolhoza dispečeru punktu. Tur man pievienojās desmit brīvprātīgie. Ceļā sākām zīlēt, uz kurieni braukt. Nolēmām doties uz Zaķusalu, jo tā ir tuvāk mājām un saimniecībai. Dežurējām naktīs, dienā braucām uz darbu.”
Jānis Lagzdkalns – Mārupes vidusskolas direktors: “Es nevaru lepoties ar kaut kādiem varoņdarbiem. Uzskatu, ka biju viens no vienkāršās tautas un man tur bija jābūt kaut vai tāpēc, lai mūsu būtu vairāk. Citādi nemaz nevarēja būt. Man lielākie vidusskolas puiši sacīja – direktor, mēs ejam! Es nevarēju viņiem pateikt – nē, kaut arī es biju atbildīgs par viņu drošību. Braucām kopā.”

Atis Ceplis, Modris Spuģis, Andris Lībers, Guntis Lībers, Jānis Lagzdkalns, Jānis Krauklis un Armands Zikmanis Foto: Andris Kļaviņš

– Kur viņi ir tagad?

– Viens otrs no viņiem tagad ir Saeimā.
Armands Zikmanis – kolhoza “Mārupe” bijušais priekšsēdētāja vietnieks: “Barikāžu veidošanas sākumā sasaucām valdes sēdi. Nolēmām sūtīt uz Rīgu spēcīgo tehniku – traktorus T-150 ar piekabēm, lielos “Kamaz”, kopā kādas trīspadsmit vienības. Mans uzdevums bija organizēt cilvēkus un tehniku dienas grupai, bet Mārtiņš Bojārs atbildēja par nakts vienību. Mūsu tehnika atradās dažādos objektos, to sadalīja barikāžu štābs. Mūsu autobuss sargāja ieeju Vecrīgā no Smilšu ielas. Saimniecība nodrošināja cilvēku ēdināšanu.”

Tēvs un dēls

Andris Lībers – zemnieku saimniecības “Mārtiņi” saimnieks: “1991.gadā strādāju Agrokomitejā. Biju štābā atbildīgs par tehnikas izvietošanu. Ja rācijā atskanēja ziņojums, ka kaut kur radies “caurvējš”, tas nozīmēja – kāda mašīna jānomaina. Mums Agrokomitejas laukumā stāvēja rezerves. Divējāda sajūta pārņēma, kad no Vecmīlgrāvja atvilka OMON sašautās mašīnas, kad redzējām, ko pretinieks var izdarīt, bet mums nav ar ko stāties pretī, izņemot spītu. Visa Vecrīga bija ļaužu pilna. Vai tiešām viņiem uzdrošinātos uzbrukt? Braucot vēlu mājās, rācijā klausījāmies par OMON uzbrukumiem, par sašautajām mašīnām, dauzītajiem deguniem. Tas bija nopietns laiks, nozīmīgs darbs tika izdarīts.”
Te jāpiebilst, ka kopā ar Andri Līberu apbalvojumu saņēma viņa dēls Guntis. Līberu dzimtai līdz tēvutēvu māju “Mārtiņu” atgūšanai un savas zemnieku saimniecības atjaunošanai bija garš ceļš ejams. No “Mārtiņiem” draudu un Staļina verdzības nodokļu dēļ Andra vecākiem nācās šķirties 1945.gada rudenī. Daudzus gadus slepus tām pagāja garām, it kā sēņojot. Ar sāpošu sirdi nācās noskatīties, kā svešu ļaužu saimniekošanas dēļ tās gāja uz postu, kā sagandēti iekoptie lauki mazās Neriņas krastos. Kad sākās Latvijas atjaunošana un īpašumu atdošana, māca šaubas. Prāts sacīja – lielas jēgas nav, bet sirds – tā ir tēvu zeme, tā ir mūsu zeme. Andra tēvs Vilis Voldemārs Lībers savam dēlam novēlējumā rakstīja: “Dēls, man nebija ļauts savus labākos gadus kā graudus atdot dzimtajai zemei... Svešām rokām tika sēts un pļauts. Ilgi svešas kājas mina mūsu tēvtēvu mītās tekas. Tikai vecais kalniņa bērzs viens zina svešu ideju radītās sekas. Es ceru – debesu augstā vara dos taviem tīrumiem kuplu auglību. Un es kā tēvs arī taviem zemnieka darbiem gribu dot savu tēva svētību! Lai tur, kur mūsu senči čakli darbos gāja, top tevis veidotā Mārtiņmāja!”
Un tā Līberu dzimtas atvase ar sievu Helēnu un dēliem Gunti un Daini pēc 46 gadu pārtraukuma padzeras ūdeni no tēva raktas akas. Ūdens vēss, kristāldzidrs un garšīgs. Tā brīža sajūtas bija tik spēcīgas, ka Andrī pamodās dzejnieks. “Smel spēku sev un dod to citiem/Jo tēvu aka – svētavots,” viņš ieraksta “Mārtiņu hronikas grāmatā”. Bija 1992.gads. 1999.gadā pirmajai atjaunotajai ēkai uzklāja jumtu. Tēva vēlējums tiek pildīts.
Guntis Lībers: “Barikāžu laikā studēju un dejoju ansamblī “Vektors”. Kā zināms, kori un dejotāji aktīvi iekļāvās visas tautas cīņā. Pēc manifestācijas vakarā devāmies uz Zaķusalu. Atceros, ka pirmajā vakarā pie pašas televīzijas ēkas atmosfēra ap vienpadsmitiem atgādināja zaļumballes placi – viss izgaismots, skan mūzika. Bet tad izrādījās, ka pie TV torņa nav neviena cilvēka. Daļu cilvēku ar autobusiem pārveda uz torņa pakāji. Tur nebija ne malkas, ne citu nostiprinājumu, un daļa atvesto cilvēku kājām devās atpakaļ, kur siltāk un drošāk. Tā kā mēs bijām izdienējuši, kur nu katrs – aiz Polārā loka vai Kamčatkā, ar zināmu militāru pieredzi, ķērāmies pie darba. Ar sakariem bija kā bija. Atceros, ka mēs pirms barikādēm tikko bijām atgriezušies no koncertturnejas vēl neapvienotajā Vācijā, kur bijām sapirkuši ar baterijām darbināmas rācijas, kādas tagad var nopirkt jebkurā bērnu rotaļlietu veikalā. Tā izrādījās, ka “Vektors” bija sakaru ziņā viena no labāk ekipētajām vienībām Zaķusalā. Salai tuvojās velkonis. Ziņai ejot no mutes mutē, tas jau pārtapa par zemūdeni. Kad izrādījās, ka peld mūsējie, nāca atvieglojums, jo melotu, ja sacītu, ka nebaidījāmies, kaut arī krievu armijā bija daudz kas pieredzēts.”

Mani izvadīja kā uz karu

Modris Spuģis – SIA “Mārupe” valdes priekšsēdētājs: “No 1990.gada rudens biju Latvijas Tautas frontes Mārupes nodaļas vadītājs un organizēju tā saucamo Bezhļebņikova īpašo vienību pie mums. Vienībā bija ap divdesmit cilvēku, un mēs rudenī kopā ar miliciju braukājām pa Salu tiltu, veicot novērošanu. Janvārī braucām sargāt LTF štābu Vecrīgā. Ar slotas kātiem atstutējām durvis un stājāmies sardzē. Domāju, ka pretiniekus iespaidoja Daugavmalas manifestācija, kurā bija ap pusmiljons cilvēku. Vakarā bija cits uzdevums Zaķusalā, mūsu priekšpostenis bija tagadējā Ulmaņa gatvē. Sazinājāmies ar rācijām. Jānis, kas bija ar traktoru uz tilta, man saka: “Brauc, viņi brauc!” Traktoristu uzdevums bija braukt virsū bruņutransportieriem un tad izlēkt no kabīnēm. Nodomāju – būs daudz asiņu. Dzirdam, ka no Kurzemes puses nāk dunoņa, likās – tanki brauc. Tad ieraudzījām, ka nāk mūsējie – smagā tehnika ar dzelzsbetona un ķieģeļu kravām. Gandrīz asaras sāka birt aiz saviļņojuma.
Viena epizode no Salu tilta liecina par to, ka cilvēki maz par savu drošību bēdāja. Mums bija jābloķē tilts, lai OMON tam netiek pāri. No “Lauktehnikas” atveda biezas metāla plāksnes. Tās sastutēja apkārt traktoru riteņiem, jo Vecmīlgrāvī omonieši bija sašāvuši visai tehnikai riepas. Un tā nu traktoristi sēdēja stikla būros virs bruņām, kas sargāja riepas.
Pirmajās dienās gāju kā uz karu. Kāda bija savstarpējā sapratne! Kaut TV rāda, ka Bastejkalnā šauj, bija jāiet, ir bailes vai nav. Savā garažā glabāju tā laika relikvijas – gāzmasku, pudeles, kurās bija prettanku “kokteilis” ar marles apsēju.”
Jānis Krauklis – skolotājs un sporta treneris: “Tajā laikā manas mājas bija Babītes pagastā. Kad pieauga spriedze, no Babītes pazuda miliči un kārtības sargi, un mani kā sambo treneri nozīmēja par Zemessardzes vietējās vienības komandieri. Katru nakti vedu vīrus uz Rīgu. Kad notika mīklainās čekistu bēres, centāmies izlūkot un iegūt iespējami vairāk informācijas par tās dalībniekiem, lai gan bija divkāršs apķēdējums. Dabūjām laisties lapās, vairākkārt mainot mašīnas. Šodien tas šķiet kā piedzīvojumu filmā, bet tad apzinājāmies, ka mūs var arī “sacaurumot”.”
Ingrīda Šišlo: “Barikāžu laikā biju Rīgas Medicīnas institūta pēdējā kursa studente. Doma laukumā pie pašas baznīcas izmantojām kapa plāksni, lai izveidotu savu medicīnas punktu. Strādāju arī Traumatoloģijas institūtā, bet, kad tur nebija dežūras, “nakšņoju” uz kapa plāksnes. Nebija prātā ne ieskaites, ne mācību parādi.”

Paliek atmiņas

Un, kad Renārs Zaļais no 1991.gada Barikāžu atbalsta fonda bija pasniedzis goda zīmes, kad Mārupes pagasta padomes priekšsēdētāja Līga Kadiģe katru apbalvoto bija sveikusi ar ziediem un labiem vārdiem, kad pagasta padomes izpilddirektors Normunds Orleāns bija aicinājis šos janvāra barikāžu vakarus padarīt par tradīciju, par paliekamu atmiņu nākamajām paaudzēm, barikādēs skandētās dziesmas pārmijās ar jaunākās paaudzes dziedātajām. Tad pienāca ziņa, ka mārupietes Laimas Zanreiteres ģimenē piedzimuši dvīnīši. Tā bija laba zīme. Viņi augs brīvā Latvijā, viņiem kādreiz stāstīs, ka bija tāds “ barikāžu laiks”. “Dievs, svētī Latviju!” Svētī, lai jaunās paaudzēs augtu tikpat stipri vīri un sievas kā mārupieši, kā mēs visi, kas kā vairogs sargāja un uzvarēja.

Andris Kļaviņš