Sarkanas asinis baltā sniegā

Vēsture ir kaleidoskops: stikliņi, kas veido notikumus, ir vieni un tie paši, taču, nedaudz pagriežot, katrs kaleidoskopā saskata citu rakstu un krāsu.

Ansis Cīrulis. Barikādes. 1905.gads

Ir aizvadīts gadsimts kopš liktenīgās ceturtdienas – 1905. gada 13. janvāra. Gadsimts, kopš Rīgas unteroficieru bataljona bundzinieka stakato Daugavmalā pārcērt šauteņu rējiens, kopš četrpadsmitgadīga kuģupuikas un četrdesmitgadīga bankas ierēdņa asinis sajaucas ar tūkstoš kāju izmīdīto sniegu, kopš cara Krievijas rietumu provinci – tolaik pasaules kartēs vēl neiezīmēto Latviju – atmodina revolūcija.

Valsts Mākslas muzejs. Izstāde “Revolūcijas smiekli un asaras”. Riharda Zariņa karikatūra “Mēsli un auglis”: no pārcilvēcīga darba novārdzināto, kailo uz zemes guļošo cilvēku augumiem izdīdzis perverss zieds – tumīga cienmāte, kam galvu rotā cepure ar strausa spalvām, bet acu skatu duļķainu dara fifīga lornete.
Arī vēsturisko filmu režisors Ģirts Nagainis uzskata: revolūcijas zemdegas Latvijā neredzamas ir gruzdējušas gadsimtiem ilgi. Piektā gada vējš karstajām sprikstīm tikai lika izlauzties uz āru. Un radās liesma.
– Merķeļa “Latviešos” ir ļoti spilgta aina – kādas bija attiecības starp vācu baronu un latvieti. Jebkuru latvieti – vai nu tas ir bērns, vīrietis, sieviete, saimnieks vai kalps. Trīsdesmit soļu attālumā vajadzēja samesties trejdeviņos kūkumos, vislabāk – rāpot un nobučot barona zābaka purnu. Un vislielākā labvēlība bija, ja barons ļāva nobučot svārku stērbeli. Roku bučošana nāk vēlāk – pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Taču no Merķeļa “Latviešiem” līdz 1905. gadam paiet tikai nedaudz vairāk par simt gadiem, un stāvoklis mainās. Latvietim rodas citas prasības: viņš pats grib noteikt savu dzīvi. Un viņš sāk domāt par savām tiesībām un saviem pienākumiem. Tā, lūk, ir Piektā gada sēkla, kas izdīga, kad cilvēki pamodās: viņi izgāja demonstrācijā, lai iegūtu brīva cilvēka tiesības. Bet brīvs cilvēks sākas tad, kad viņš nostājas pret netaisnību. Nostājas droši, bez kādas šaubīšanās. Jo viņš apzinās: pāri tiek darīts ne tikai man, bet mums visiem – kādai kārtai vai veselai tautai. Ir interesanti fakti: 20. gadsimta sākums – 1904. gads. Cīrihe. Kādā alus krodziņā sēž Miķelis Valters. Viņš izlej alu uz galda un rāda saviem studiju biedriem – tā ir cariskā Krievija. Kas mums jādara? Jāveicina, lai šī valsts sadalītos. Mums vajag vairot, – viņš saka, – izšķaidošās tendences. Un stāsta, kāda pēc pieciem, desmit, pēc divdesmit gadiem būs cariskā Krievija: ir vesela virkne neatkarīgu valstu – Somija, Igaunija, Latvija, Polija. Tā studentu vidū ideja par valsts neatkarību dzima jau pirms Piektā gada revolūcijas. Bet, lai idejas izietu un sakņotos tautā, ir nepieciešami lozungi, ko tauta saprot. Jaunie puiši sanāk kopā un domā: kas varētu būt tas, kas pamodinātu latviešus. Un viņi sauc palīgā svēto Augustīnu – “Ja taisnību teikt ir dumpoties, tad – ar Dieva palīgu – mēs dumposimies!” Jāteic, jaunie puiši bija gudri: svētais Augustīns ir viens no autoritatīvākajiem baznīcas tēviem, un, ja pašā pamatā ir svētā Augustīna idejas, retais uzdrīkstēsies tām pretī bilst.

R.Zariņš. Mēsli un auglis

Izstāde “Revolūcijas smiekli un asaras”. Anša Cīruļa glezna “Barikādes. 1905. gads.”
Latvijas Valsts vēstures arhīva speciālists Ēriks Jēkabsons:
– Revolūcija liesmoja visās Krievijas rietumu guberņās – gan Polijas, gan Lietuvas, gan Igaunijas zemēs, taču visspilgtākās liesmas revolūcija iededza Latvijas zemēs. Te, kur visumā bija tiem laikiem augsts izglītības līmenis, cilvēki viskrasāk sajuta dubulto apspiestību: sociālo un nacionālo. No vienas puses – Krievijas varas iestādes, no otras – vācu muižniecība un poļu muižnieki Latgalē. Un īpašs ir šis nacionālais moments – cīņa par savu valodu skolās, pašvaldībās, cīņa par tiesībām ieņemt amatus, jo bija amati, ko drīkstēja ieņemt tikai krievi vai citi pareizticīgie.
Rokrakstā ir saglabājusies burtnīciņa “Kādu es redzēju 1905.gadu”. Tai savas atmiņas revolūcijas 50.gadā uzticēja 1886.gada janvārī Madonas apriņķa Praulienas pagasta “Rubeņos” dzimušais Viktors Medenis. “Mani pieredzējumi un atmiņas visai labi nesaskan ar to, kas tagad tiek stāstīts un slavēts. Daudz kas tiek sagrozīts un pārspīlēts, un attēlots tā, kā tas toreiz nemaz nebija. (..) Patiesībai par godu jāsaka, ka starp tiem streikotājiem, kādi mēs bijām, nebija neviena laukstrādnieka, ne muižas strādnieka, mēs visi bijām saimnieku dēli un meitas, varbūt kāds amatnieks. Toreiz uz laukiem nebija nekāda proletariāta un nebija nekādas šķiru cīņas, ne kulaku. Toreiz visi laukstrādnieki un lauksaimnieki cīnījās kopīgi pret vācu baroniem un cara valdību, kas baronus aizstāvēja. Visa cīņa bij vairāk nacionāliem iemesliem nekā šķiras motīviem. Piemēram, Lazdonas muiža ir viena no lielākajām un bagātākajām muižām Vidzemē, bet tā piederēja latvietim Indriķim Rašmanim. Un pret to nebij nekādas revolūcijas. Citas muižas postīja un dedzināja, bet Ļaudonai nesadedzināja neviena salmiņa. Ļaudonas miliči paši to apsargājuši, lai kāds muļķis kaut ko sliktu neizdarītu.”

Izstāde “Revolūcijas smiekli un asaras”. Jānis Roberts Tilbergs. Karikatūra “Jubileja”: šķind vīna glāzes, un freilenes tērpjas baltā, kad bende, pār biksēm izlaisto kreklu ar virvi apsējis, gatavojas kārt tūkstošo dumpinieku.
“Vēlāk, kad nāca soda ekspedīcija, tā bez arestiem un nošaušanām dedzināja arī saimnieku mājas. (..) Novietoja muižās kazakus un čerkesus. Madonā bijušā Leiver kroga ēkā ierīkoja kazarmu un novietoja 55 zaldātus kājniekus. Zocdemokrātiem bija savi pulciņi, kuri arī gribēja sapulcēties un stiprināties. Vajadzēja kāda iemesla, lai varētu sapulcēties. Priekš tam izmantoja dancošanas vakarus jeb kaktu balles. Apmēram tā jūnija mēnesī tāda ballīte sarīkota tepat Madonas pievārtē Zaru Meldera mājā. Bremmers (Kalsnavas muižas īpašnieks – B.Š.) ar kazakiem to uzoduši un danču laikā māju ielenkuši. Kazaki nostādīti pie logiem un durvīm, ka neviens nevar izbēgt, tad kazaki gājuši iekšā un ņēmuši visus pēc kārtas priekšā, papriekš vīriešus, tad sieviešus. Pirmais vārds bijis “часы есть?”. Kam tik bijis pulkstenis, tas nolaupīts, un cilvēks pats ar nagaiku nodauzīts. Un tā visi pēc kārtas. Kad visi bijuši nodauzīti, tad Brimmers lepni paziņojis: “Es nelēk jūs pērt par to, ka jūs danco un zing, bet par to, ka jūs dieva un kaizer negribēt.””

Izstāde “Revolūcijas smiekli un asaras”. Janis Rozentāls “Golgāta”.
Par revolūcijas aizsākumu – 1905.gada 13.janvāri Daugavmalā – Ēriks Jēkabsons:
– Tika nošauti vai nomira pēc smagiem ievainojumiem 73 cilvēki. Noslīkušo skaits Daugavā – jo pūlis metās uz Daugavas ledus – pārsniedza simtu. Pēc tam notikumi vēlās kā lavīna: ļoti daudzas demonstrācijas, daudzi streiki, kaujas ar karaspēku, pat mežabrāļu karš, kas ilgs līdz pat 1907.gadam. Šie cilvēki bija gatavi iet nāvē par savām idejām – par brīvību un demokrātiju. Bija ļoti daudz cilvēku upuru: 3 vai 4 tūkstoši tika noslepkavoti vai nu soda ekspedīcijās, vai nošauti bēgot, vai pēc kara tiesas sprieduma. Apmēram 5 tūkstoši cilvēku emigrēja. Ļoti daudzus latviešus izsūtīja uz Sibīriju: latviešu toreiz cariskajā Krievijā no iedzīvotāju kopskaita bija 1,5 procenti, bet starp izsūtītajiem Sibīrijas trimdā viņi veidoja apmēram 11–12 procentus. Šie fakti jo spilgti apliecina to, ka tautas pacietības mērs toreiz bija pārāk pilns. Un tas, ko neizdevās panākt 1905.gadā, kļuva par realitāti trīspadsmit gadus vēlāk – 1918.gada 18.novembrī.
Bet tautas atmiņā Piektā gada revolūcija paliks kā sarkanas asinis baltā Daugavmalas sniegā.