1990.gada 25.septembra sēdes stenogramma

 

Rīta sēdē

 

^*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Manā rīcībā ir jauns skaņu signāls, kurš turpmāk jūs aicinās uz darbu. Viņš skan šādi… (atskaņo).

Godātie kolēģi, apliecināsim savu klātbūtni šajā telpā ar reģistrāciju. Rezultāts: 153. Pirms sākam apspriest dienas kārtību šīm abām plenārsēdēm, man ir tas gods svinīgam paziņojumam: mūsu kolēģim Valdim Biķim ir 50 gadu jubileja un Dainim Īvānam 35 gadu jubileja. Sirsnīgi sveicam!

Tagad par mūsu darba kārtību 25. un 26.septembrī. Šo darba kārtību jums iesniedz Augstākās padomes Prezidijs. Papildus 25.septembrī darba dienas beigās es gribētu jūs lūgt izskatīt lēmuma projektu, kuru es iesniedzu par ekonomikas likumu izskatīšanas paātrināšanu. Ja jūs atzītu par nepieciešamu, mēs to varētu izskatīt šodien darba dienas beigās pēc tam, kad izskatīsim tos jautājumus, kurus jau ir iekļāvis izskatīšanai Augstākās padomes Prezidijs.

^*/Lūdzu, pirmais mikrofons./

O.Ščipcovs: ^*/Es gribētu atgādināt kolēģiem, ka mēs pēdējo plenārsēdi beidzām ar ministra ziņojuma noklausīšanos, ar atbilžu uz uzdotajiem jautājumiem noklausīšanos. Tālāk pēc kolēģa Repšes ierosinājuma 102 cilvēki piedalījās balsošanā un 78 bija par, t.i., vairākums. Man šķiet, ka šis jautājums ir jāpabeidz 30 vai 20 minūtēs. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Ja mēs paskatāmies šīs nedēļas darba kārtību un darba kārtību oktobra mēnesim, tad redzam, ka oktobrī jāizstrādā vairāk nekā 20 likumi. Manuprāt, kolēģi, mēs esam sevi pārāk pārslogojuši ar darbiem, kuri ir Augstākās padomes Prezidija vai Ministru padomes kompetencē. Konkrēti runājot par šīsdienas darba kārtību, manuprāt, trešais darba kārtības punkts – darba grupas izveidošana migrācijas jautājumu izskatīšanai un attiecīga likumprojekta izskatīšanai – šo darba grupu varētu apstiprināt Augstākās padomes Prezidijs, kā to tas ne vienreiz vien ir darījis.

Otrkārt, nolikuma projekts par apžēlošanas lūgumu izskatīšanas kārtību, manuprāt, arī ir nododams pilnīgi Augstākās padomes Prezidija kompetencē, jo tas ir šaurs, tīri specifisks jautājums. Manuprāt, to sekmīgi var atrisināt arī Augstākās padomes Prezidijs.

Kolēģi, es gribētu atgādināt, ka mēs jau iepriekšējos mēnešos esam vairākkārt izskatījuši jautājumus, ko ierosinājis Augstākās padomes Prezidijs, un proti, ja es nemaldos, par konsultatīvās reliģijas komisijas izveidošanu. Tālāk – par zemes komisijām – mēs izskatījām šeit plenārsēdēs un patērējām ļoti daudz laika. Manuprāt, lai padarītu racionālāku darbu, produktīvāk strādātu, mēs varētu nodot šos divus dienas kārtībā ietveramos jautājumus Augstākās padomes Prezidijam. Esmu sagatavojis konkrētu Augstākās padomes lēmumu, ja gadījumā padome atbalstīs. Tas šeit ir vienā teikumā, un es to nododu sēdes vadītājam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Dīmanis: Mēs bijām kādreiz nolēmuši, ka piketi pie Augstākās padomes durvīm nestāvēs. Šodien tur atkal ir pikets. Es domāju, pirms mēs sākam strādāt, šis jautājums ir jāatrisina.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Celmiņš: Es ierosinu sakarā ar vakardienas PSRS Augstākās padomes lēmumu, kas piešķir prezidentam faktiski ārkārtējas pilnvaras pieņemtās ekonomiskās programmas realizēšanai, izteikt savu attieksmi, mūsu padomes attieksmi pret šo lēmumu. Šodien mēs varētu uzdot sagatavot mūsu Ārlietu komisijai lēmuma projektu un iekļaut to rītdienas dienas kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Zatuliviters: ^*/Protams, mēs visi atceramies, ka pirmo sesiju mēs beidzām ar aktīvu valdības ziņojuma apspriešanu. Vienā no punktiem tika ierakstīts, ka mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies septembrī–oktobrī. Septembris jau beidzas, zināma ir daļa no oktobra dienas kārtības, bet par valdības ziņojumu tur nav ne vārda. Es domāju, mums jāatgriežas pie valdības ziņojuma, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir programma, ko mēs apspriedīsim, un laikam būtu loģiski, ja mēs [savstarpēji] saistītu šos divus dokumentus, jo vairāk tāpēc, ka presē parādās daži Ministru padomes lēmumi, kas saistīti ar šo programmu, kuru mēs neesam pilnībā apsprieduši un kuras galīgo vērtējumu neesam devuši./

               

Priekšsēdētājs: ^*/Jūsu priekšlikums?/

V.Zatuliviters: ^*/Paldies./

Priekšsēdētājs: ^*/Atvainojiet, jūsu konkrētais priekšlikums?/

V.Zatuliviters: ^*/Mans konkrētais priekšlikums: oktobra pirmajā pusē iekļaut dienas kārtībā valdības ziņojuma apspriešanu un varbūt, ja tas mums izdosies, tad tiešā sakarā ar to programmu, kura mums pienāca no Maskavas./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad vairāk nav nekādu priekšlikumu. Turpināt apspriest ministru Plaudes un Strautiņa, kā arī valdības lietu ministra Kārļa Līča informāciju, kuru mēs iesākām, ir priekšlikums 14.30 – pēc pusdienām. Projekts par darba grupas izveidošanu migrācijas jautājumos nodots izskatīšanai Augstākās padomes Prezidijam.

Kas attiecas uz piketiem, tad es domāju, ka mūs klausās arī Lietu pārvaldes darbinieki. Lūdzu sniegt informāciju. Es neredzēju, kas tie ir par piketiem, kurā vietā viņi stāv un vai viņi nepārkāpj. Un, ja viņi pārkāpj, tad ļoti vienkārši – ir jārīkojas tiesību sargāšanas orgāniem milicijā un jānoliek piketi tajā vietā, kur viņi vienmēr var stāvēt, tas ir, Jēkaba ielas otrajā pusē. Kā, lūdzu? Piketi stāv tieši pie durvīm? Tātad pārtraukt sesiju nav vajadzības, pēc kāda laika Lietu pārvalde ziņos. Lūdzu!

V.Zeile: Tā ir Sieviešu līga, kura prasa izskatīt jautājumu par alternatīvo dienestu. Mums jāizturas uzmanīgi pret viņām.

Priekšsēdētājs: Ļoti uzmanīgi viņām jāizturas arī pret tiem likumiem, kuri šeit valda. Mēs ne vienu reizi vien esam lūguši piketētājus neatrasties pie durvīm, tātad – vieni var, pret vieniem var uzmanīgi izturēties, citi atkal var to darīt pie durvīm. Tā taču ir vispārēja kārtība.

Lietu pārvaldei šis moments ir jāņem vērā. Pēc kāda laika viņi ziņos, kur piketētāji atrodas. Pārtraukt mūsu sesiju sakarā ar šo gadījumu nav nekādas vajadzības. Mani informē, ka viņu tur pašreiz vairs nemaz nav pie durvīm.

Tagad mums jāizlemj par balsošanu. Ja ir radušies jautājumi par to, kad izslēgt apžēlošanas lūgumu nolikuma projektu, un par darba grupu migrācijas jautājumu izskatīšanai, tad mēs par viņiem tagad kopējo jautājumu klāstā nebalsojam. Nobalsosim par visiem tiem jautājumiem, par kuriem neradās nekādas šaubas. Par katru, kur radās šaubas vai kuri ir iesniegti papildus, balsosim atsevišķi. Līdz ar to mēs konstruktīvāk un ātrāk virzīsimies uz priekšu.

Tātad jums ir projekts. Mēs pašreiz balsojam par visu projektu, izņemot nolikuma projektu par apžēlošanas lūgumu un darba grupas izveidošanu. Šajā projektā tiešām nav ierakstīts tas, ka 14.30 mēs turpināsim apspriest mūsu ministru informāciju, kuru nepabeidzām iepriekšējā sēdē. Vai par piedāvāto balsošanu jums ir jautājumi? Lūdzu!

E.Cilinskis: Man ir priekšlikums balsot atsevišķi par šo ministru informāciju un ir priekšlikums atcelt mūsu iepriekšējo lēmumu par ministru informāciju tālākām debatēm, šo jautājumu atliekot uz vēlāku laiku.

Priekšsēdētājs: Priekšlikums ir priekšlikums. Diezgan dīvaini, ka mēs vienu brīdi tā balsojam, no rīta pieceļamies un citādi balsojam. Bet mēs visi esam cilvēki. Tādēļ arī šis jautājums tiks balsots atsevišķi. Vēl kādi iebildumi? Lūdzu, tad balsojam par Prezidija piedāvāto darba kārtību ar tiem izņēmumiem, kurus es pašreiz nosaucu un par kuriem balsosim atsevišķi. Rezultāts: 130 par.

Tagad balsosim pēc kārtas. Nodot Prezidijam nolikumu projektus par apžēlošanas lūgumu izskatīšanu un darba grupas izveidošanu migrācijas jautājumā. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi! Rezultāts! Paldies.

Nākamais priekšlikums ir Cilinska ierosināts: izslēgt no mūsu dienas kārtības tālāku ministru Plaudes, Strautiņa un Līča informācijas apspriešanu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi! Rezultāts: 78, 3, 63. Jautājums tiek izslēgts no dienas kārtības.

Nākamais. Balsosim par ekonomikas likumu izskatīšanas paātrināšanu Augstākajā padomē. Ieslēgt to dienas kārtībā šodien pēc visu jautājumu izskatīšanas. Protams, darba laikā. Paldies, ir ieslēgts dienas kārtībā.

Tālāk – ieslēgt dienas kārtībā 26. septembrī, ka nepieciešams izteikt savu attieksmi pret ārkārtējām pilnvarām PSRS prezidentam, precīzi formulējot šīs ārkārtējās pilnvaras.

J.Krūmiņš: Vai gan mums nav vienalga, kas notiek mūsu draudzīgajā un bagātajā kaimiņvalstī? Es domāju, ka tomēr iejaukties svešas valsts iekšējās lietās nebūt nav nepieciešams. Bez tam tās ir nosacītas ārkārtējās pilnvaras.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Dobelis: Es domāju, ka mums sava attieksme ir jāizsaka tādā gadījumā, ja šī svešā valsts sāks iejaukties mūsu valsts darīšanās, ja mūsu rokās nonāks konkrēts dokuments, konkrēts rīkojums. Par to vakar mums bija neliela informācija. Tādā gadījumā mēs varam izteikt savu attieksmi attiecībā uz šīs valsts jaukšanos mūsu valsts lietās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Man šķiet, ka mēs atkal dzīvojam kaut kur ārpus laika un telpas. Es ierosinātu ar lielāku atbildību vērtēt situāciju un saprast, ka tad, kad republikā būs izsludināta prezidenta pārvalde, mēs no šīm ēkām, telpām iziesim un tad būs par vēlu deklarēt un kaut ko teikt. Tātad, vai nu mēs kā demokrāti vēlamies kopā ar citiem demokrātiem stiprināt demokrātiskos procesus, vai mēs esam vienaldzīgi pret tiem. Vienā gadījumā mēs gūsim atbalstu, otrā gadījumā mēs to pazaudēsim. Izturēsimies atbildīgi pret šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons. Deputāts Lagzdiņš, lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es domāju, ka mēs varam izteikt savu attieksmi pret lēmumiem, pret rīcību, pret darbību, kura ir tieši vērsta pret Latvijas Republiku. Ja šajā gadījumā mēs izteiksim savu attieksmi pret šobrīd abstraktu PSRS Augstākās padomes likumu un vērtēsim to, tad, manuprāt, tas būs politiski nepareizi, kaut gan praktiski mums savu attieksmi varbūt vajadzētu paust, bet ne tik sasteigtā veidā kā tagad. Mums nav šā dokumenta teksta, mums nav to dokumentu tekstu, kas izsūtīti ministrijām, iestādēm, organizācijām un uzņēmumiem. Mums nav analīzes par to, kā centrālajā presē tiek veidota sabiedriskā doma attiecībā uz šo prezidenta rīcību. Strādāsim profesionāli, lemsim profesionāli, lūdzu, nesteigsimies!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons, pēc tam pirmais.

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es domāju, ka šajā sakarībā mums diez vai vajadzētu strēbt karstu un sacelt ap šo jautājumu ažiotāžu. Es arī ierosinātu nogaidīt, lai mēs nenonāktu tādā delikātā situācijā, kādā tomēr kaut kādām mērā ir nonākusi Krievijas Federācija. Tā ka es ierosinātu šajā gadījumā pagaidīt ar šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Čebotarenoka: Piekrītot lielākajam vairākumam iepriekšējo runātāju, es ierosinu sazināties ar Igaunijas un Lietuvas Augstākajām padomēm un kopīgi risināt šo jautājumu. Un tad pieņemt lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāts Ozols.

I.Ozols: Es pilnīgi atbalstu vairākuma izteikto viedokli, un man ir priekšlikums uzaicināt Ministru padomi sniegt mums informāciju, vai republikas ministrijās un arī lielākajos uzņēmumos ir saņemti kādi instruktīvi norādījumi. Es ļoti atvainojos, man te rāda, ka jau ir. Tādā gadījumā es šo jautājumu noņemu no dienas kārtības un tikai piekrītu izskatīt šā dokumenta iejaukšanos suverēnas republikas iekšējās lietās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk gribētāju izteikt savu viedokli par šo ierosinājumu nav. Mēs varam balsot. Es atgādinu kolēģa ierosināto priekšlikumu iekļaut rītdienas dienas kārtībā jautājumu par PSRS prezidenta ārkārtējām pilnvarām. Uzdot Ārlietu komisijai šo jautājumu izpētīt un iesniegt izskatīšanai Augstākajā padomē. Lūdzu, balsosim. Izsakiet attieksmi pret šo priekšlikumu. Rezultāts: 63 – par, 73 – pret. Tātad šis ierosinājums negūst vairākuma atbalstu un dienas kārtībā netiek ieslēgts.

Tagad pēdējais mums bija par valdības programmas izpildes apspriešanu Augstākajā padomē, saistot to ar PSRS prezidenta Gorbačova iesniegto programmu. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli? Vai varam balsot? Kā, lūdzu? Valdības programmu? Tātad kolēģis ierosināja, ka mums vajadzētu noklausīties valdības programmas izpildi, saistot to arī ar PSRS prezidenta iesniegto programmu par pāreju uz tirgus ekonomiku, kura ir arī iesniegta komisijās un pret kuru mums attieksme šā vai citādi būs jāparāda. Tāds bija priekšlikums. Ir kāda neskaidrība?

Redziet, es varētu komentēt un izteikt savu viedokli, bet tad tā būs komentēšana. Katrā ziņā es varu pēdējais runāt vai kaut kur pa vidu, bet nevis pirmais, jo avīze “Izvestija” nodrukāja tādu ļoti labu rakstu par mūsu Kārtības rulli, kurā pasvītrots, cik korekts būs sēdes vadītājs turpmāk.

Lūdzu, deputāts Kehris. Otrais mikrofons.

O.Kehris: Sakarā ar to, ka mēs esam iekļāvuši šodien dienas kārtībā lēmumprojektu par ekonomikas likumu izskatīšanas paātrināšanu, kuri lielā mērā skar gan PSRS priekšlikumus, gan valdības programmas nodrošināšanu ar ekonomiskajiem projektiem, es lieku priekšā neiekļaut. Uzskatu, ka nav lietderīgi iekļaut izskatīšanā šo piedāvāto jautājumu.

Priekšsēdētājs: Es varētu sniegt paskaidrojumus. Protams, ir uzrakstīts un ir rediģējams šis lēmumprojekts noteikti, bet šeit tiešām tā bija domāts, ka valdība arī pie mums izteiks savu viedokli par šo prezidenta atsūtīto un Šataļina uzlaboto programmu, bet jo vairāk tāpēc, ka pati valdība tur ir darbojusies, tās pārstāvji tur ir bijuši. Tāpēc šis punkts šeit ir, lai mums būtu skaidrība un mūsu nostāja būtu skaidra. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi, balsojot par kolēģa ierosinājumu, kurā viņš ierosina noklausīties valdības programmas izpildi, saistot to ar piedāvāto PSRS prezidenta programmu par pāreju uz tirgus ekonomiku. Rezultāts: vairākuma atbalstu negūst un līdz ar to dienas kārtībā netiek iekļauts. Vai esmu par visām jūsu piezīmēm ierosinājis balsot? Nav pretenziju.

Sākam izskatīt dienas kārtību – likumprojektu par alter­natīvo dienestu. Ziņo deputāti Juris Dobelis un Andris Lī­gotnis.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Šis likums vēstures gaitā lēnām mainās. Pirmais variants tapa pirms 4.maija Deklarācijas un bija domāts kā iespēja mūsu jauniešiem darboties mūsu republikas interesēs. Bet sakarā ar to, ka tur tika iejauktas visādas pacifistiskās un filozofiskās lietas, kas apzināti šā likuma darbību apgrūtinātu, tad mēs 15.maijā pieņēmām vairākus labojumus, kuru rezultātā šis likums ieguva plašāku jēgu. Patlaban ir šāda situācija: process attīstās, un, uz priekšu skatoties, mums būtu jāpieņem pilnīgi jauns likums, kur kā alternatīva būtu dienests PSRS karaspēkā. Taču sakarā ar to, ka patlaban tuvojas rudens iesaukums, mums ir jādod iespēja praktiski strādāt, piemērojot šajā likumā vēl vairākus būtiskus labojumus. Tie ir labojumi, kas attiecas uz lielākām alternatīvā dienesta iespējām un atvieglos dienestu gan alternatīvā dienesta komisijām, gan arī tām iestādēm, kuras nodrošinās ar darbu šos jauniešus. Līdz ar to pie šā teksta, kurš mums ir, iesniegti jau vairāki papildinājumi, kuri skar alternatīvā dienesta piemērošanu tiem jauniešiem, kuri vēlētos strādāt saimniecībās un jūrniecībā. Vēl bez tam ir vairāki citi papildu ierosinājumi, taču tie nav būtiski. Es ierosinu papildinājumus, ja vēl tāda tipa nebūtu, iesniegt komisijai, kura strādā pie šā likuma līdz galīgam variantam.

Būtisks, pēc manām domām, ir papildinājums (un varbūt par to vajadzētu nobalsot šodien) – iespēja piemērot alternatīvo dienestu tiem mūsu jauniešiem, kuri, varmācības dzīti, ir dezertējuši no PSRS karaspēka un var to pierādīt. Tas tiešām ir būtisks jautājums, un šajā sakarībā šodien jūs redzat šos piketus. Es domāju, ka Dīmaņa kunga rīcība varbūt nebija sevišķi solīda. Viņš nenoskaidroja, kas tie ir par cilvēkiem. Bet tie ir izmisuma dzīti cilvēki. Tās ir mātes, kuru dēli ir cietuši Padomju armijā. Un tāpēc mums vajadzētu ieklausīties šajos cilvēkos. Es aicinātu tiešām cienījamos kolēģus nobalsot par to kā par būtisku iespējamo papildinājumu. Debatēs ierosinu uzstāties tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir kādas būtiskas pretenzijas pret šo likumu kā tādu vai arī ir kaut kas pavisam jauns, ko mēs neesam minējuši.

Tā kā mūsu komisijā ir, tā teikt, teorētiķi un praktiķi, tad pie šādiem likumiem strādājam kopīgi, arī pie teksta, tīri pie teksta, pie tekstuālajiem jautājumiem. Tāpēc ir Andris Līgotnis, kurš varētu atbildēt uz jūsu jautājumiem konkrēti par to tekstu, ko jūs esat patlaban saņēmuši.

Priekšsēdētājs: Tālāk runā deputāts Līgotnis.

A.Līgotnis: Jums ir izdalīts visiem šis labojumu teksts. Es gribētu īsos vārdos pakavēties pie labojumiem, paskaidrojot, kāda jēga tiem vispār ir un kāpēc mēs to esam izdarījuši. Atveriet, lūdzu, šīs lapiņas un paskatieties!

Sāksim ar pirmo labojumu. Pirmais labojums ir 1.pantā, kur tiek nomainīts vesels vārds ar jaunu frāzi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mēs precizējam laiku, līdz kuram pilsonis drīkst atteikties no karadienesta Bruņotajos spēkos. Lai nebūtu iespējams paplašināts likuma tulkojums, mēs paplašinām “līdz iesaukšanas komisijas sēdei”. Respektīvi, ja cilvēks uz šo komisiju jau iet, tad nav vairāk ko muļķoties, pēc tam lai vairs nekādas atteikšanās nebūtu. Ja reiz esi piekritis, tad jādienē.

Otrs labojums 8.pantā. Tiek mainīta visa redakcija. Būtiskā jēga ir tā, ka agrāk bija piecas noteiktas sfēras, kurās drīkstēja iesaistīt šos alternatīvā dienesta puišus, bet pašreiz vairs nepastāv nekādu ierobežojumu. Ievērojot attiecīgā reģiona saimniecisko nepieciešamību, protams, arī ņemot vērā cilvēka kvalifikāciju, izpildkomitejas ir tiesīgas iesaistīt tur, kur viņām ir nepieciešams. Ja vajadzīgs – ražu novākt, ja vajadzīgs – uz maizes ceptuvi.

Otrā daļa. Mēs skatāmies jau nākotnē uz to, ka acīmredzot tiks dibināts Muitas departaments, robežapsardzības dienests un būs nepieciešami cilvēki, kas pilda šīs funkcijas. Mēs ar otro daļu faktiski atveram durvis alternatīvā dienesta puišiem dienēt šajās struktūrās.

Trešais labojums – tiek mainīta 12.panta redakcija. Arī šeit tiek precīzi noteikts, līdz kuram brīdim var atteikties no dienesta Bruņotajos spēkos. Šeit ir zināma paralēle ar grozījumu 1.pantā. Un 12.panta otrā daļa ir izskaidrojums tam, kāpēc mums šis alternatīvā likuma grozījums praktiski bija nepieciešams. Pašreiz ir tāda situācija, ka viena daļa pamanās izsprukt pa vidu starp abiem likumiem – starp dienestu Bruņotajos spēkos un alternatīvo dienestu. Kā liecina armijas pārstāvji, ļoti liels ir to personu skaits, kas oficiāli no Bruņotajiem spēkiem neatsakās, tajā pašā laikā neraksta arī iesniegumu par vēlēšanos dienēt alternatīvajā dienestā, un uz tāda pamata viņiem nevar piemērot nevienu Kriminālkodeksa pantu, jo mums vairs nav Kriminālkodeksā panta par izvairīšanos no karadienesta. Respektīvi, es uzskatu, ka ar šo jauno redakciju mēs šo caurumu būsim aizbāzuši un šie cilvēki būs spiesti iet alternatīvajā dienestā.

Nākamais, ceturtais, labojums 13.pantā. Jāteic, ka šie labojumi ir tīri redakcionālas dabas, taču tie ir nepieciešami, lai nebūtu pretrunu mūsu pašu likumā. To jau vajadzēja izlabot iepriekšējo reizi, bet vienkārši nepamanījām. Ja mēs atstāsim tādu, kāda tā ir, tad saskaņā ar pašreizējo redakciju iznāk, ka pilsonim iesniegums par alternatīvo dienestu jānes uz kara komisariātu. Ja mēs palabosim, tad būs tā, kā tas viss reāli praksē ir.

Nākamie divi labojumi – 25., 26.pantā – attiecas uz kvoruma jautājumiem šajā alternatīvā dienesta komisijā. Lai komisija būtu tiesīga strādāt, pašreiz ir nepieciešama divu trešdaļu locekļu klātbūtne, bet tagad – komisija tiesīga, ja piedalās locekļu vairākums, lēmumu var pieņemt, ja par to balso vairākums no balsojošiem komisijas locekļiem. Var uzskatīt, ka tas ir tas pats, kas mums kvoruma jautājumos stāv priekšā arī Augstākajā padomē.

Un pēdējais labojums – 7.pantā. Ir zināma pretruna pašreizējā likumā. Pēc šā likuma alternatīvajā dienestā nevar iesaukt invalīdus, taču tajā pantā, kurā mēs esam ierakstījuši, kuras personas var pirms laika atbrīvot, līdz šim redakcija bija tāda, ka var atbrīvot I un II grupas invalīdus. Dabiski, ka nav pamata arī III grupas invalīdu paturēt alternatīvajā dienestā, ja viņš dienesta laikā par tādu ir kļuvis. Invalīdus nav ko mocīt un vajag atļaut viņiem šo dienestu atstāt.

Tie ir mani komentāri pie šiem labojumiem. Ja ir kādi principiālas dabas jautājumi, es centīšos uz tiem atbildēt. Es pats uzskatu, ka pirmajam lasījumam šis likumprojekts ir gatavs un kā tādu to varētu pieņemt. Šādu viedokli atbalstīja arī Likumdošanas komisija. Pirmais labojums burtiski nāca no Likumdošanas komisijas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Caune: Man tomēr ir priekšlikums 8.punktā pēc pirmās rindkopas iekļaut vārdus “zemnieku saimniecību ģimenes locekļi var pildīt alternatīvo dienestu savā saimniecībā”. Vakardien tas jautājums tika apspriests. Man tomēr priekšlikums likt uz balsošanu, ja komisija ir citās domās. Tas ir vajadzīgs tādēļ, lai cilvēki skaidri saprastu. Par to ir runāts jau pirmajā rindkopā, bet, lai būtu saprotams, lai nebūtu domstarpību, man ir priekšlikums tomēr uzsvērt šo te.

A.Līgotnis: Es domāju, ka uz balsošanu likt nevajag, jo komisija principā piekrīt. Mēs lūgtu tikai iesniegt precīzu rakstisku redakciju.

I.Caune: Es vakar jau Dobeļa kungam iesniedzu.

A.Līgotnis: Tas uz otro lasījumu mums būs iekļauts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

O.Ščipcovs: ^*/Runājot par labojumu 12.punktam, tur ir trešais labojums, jūs teicāt, ka nav jāziņo kara komisariātiem par iesniegumiem alternatīvajam dienestam. Vai jums nešķiet, ka iesaucamajiem tas izsauks zināmu diskomfortu? Šīs iestādes darbojas, un varbūt iesniegumu uz alternatīvo dienestu kopijas vajadzētu nosūtīt militārajām iesaukšanas organizācijām. Mums jādzīvo reālijās. Citādi šie jaunie cilvēki tiks attiecīgā veidā traumēti, iesaukti utt. T.i., nepieciešams ieviest skaidru, neitrālu labojumu. Man ir pieraksti. Vai jūs uzskatāt, ka tas tomēr ir nepieciešams?/

A.Līgotnis: Es sapratu jautājumu, es gribu atbildēt uzreiz. Ceturtais labojums, kur mēs labojām 13.panta redakciju, faktiski šo pretrunu likvidē, jo, ja 13.panta redakciju izmainīsim tā, kā viņa mums ir iecerēta, tad alternatīvā dienesta komisijai, tiklīdz tā saņem pilsoņa iesniegumu, ir jāpieprasa no kara komisariāta attiecīgās personas dokumenti. Tātad no alternatīvā dienesta komisijas pieprasījuma kara komisariāts uzreiz uzzinās, ka pilsonis iesniedzis šo pieprasījumu. Bet principā varētu arī jūsu redakciju.

O.Ščipcovs: ^*/Piedodiet, te ir maza būtiska nianse. Kamēr alternatīvā komisija izskatīs iesniegumu, šo jauno cilvēku pulksten 6 no rīta paņems iesaukšanas punktā, un mēs par to rakstīsim visās avīzēs. Nevajag radīt politisku histēriju. Man šķiet: ja mēs ierakstīsim neitrāli, tad jautājumu izlemsim tā, lai abas puses būtu apmierinātas./

A.Līgotnis: Kopiju varētu. Jā, es pilnīgi piekrītu.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

V.Zatuliviters: ^*/Šajā likumprojektā es neredzu atbildi uz vienu jautājumu, kurš vairākkārt radies iepriekšējās apspriešanas laikā. Es atkārtoju šo jautājumu. Izmainītajā likumprojektā izstrādāti pacifisma un ticības noteikšanas kritēriji, pamatojoties uz kuriem tiks piešķirtas vai netiks piešķirtas tiesības uz alternatīvo dienestu? Atbildiet, lūdzu, uz šo jautājumu./

A.Līgotnis: Var. Nav nepieciešams tos jēdzienus precizēt, jo tie šajā likumā vairs neeksistē. Mēs jebkuram dodam iespēju iet šajā alternatīvajā dienestā neatkarīgi no tā, tic vai netic.

V.Zatuliviters: ^*/Es sapratu. Paldies. Un vēl maziņš īss jautājums. Sakiet, vai jūsu rīcībā ir statistika? Likums par alternatīvo dienestu jau ir spēkā. Vai jums ir statistika, piemēram, par to, labprāt vai nelabprāt jaunieši iet uz alternatīvo dienestu tajā vai citā sfērā? Statistika varētu būt ineresanta./

J.Dobelis: Es varu atbildēt uz šo jautājumu. Iesniegumu par vēlēšanos pildīt alternatīvo dienestu ir vairāk nekā 2700. Tas ir krietni vairāk nekā puse jauniesaucamo, kuriem vajadzēja iet dienestā šopavasar. Ap 2200 tika apmierināti uzreiz, pārējie drusku vēlāk. Daži desmiti cilvēku šo alternatīvo dienestu nepilda un uz viņiem attieksies tie mūsu papildinājumi. Tie dati, ko sniedz kara komisārs Dūda, ka 54 procenti esot aizgājuši dienestā, neatbilst patiesībai.

V.Zatuliviters: ^*/Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Morozļi, pirmais mikrofons.

G.Morozļi: ^*/Kad pieņēma šo likumu par alternatīvo dienestu, tad šī alternatīvā dienesta nepieciešamību pamatoja ar to, ka ir daudz cilvēku ar pacifistiskiem pasaules uzskatiem, kuri negrib dienēt, negrib ieročus uc. Bet kā tad 2.pantā domāts šis dienests robežsardzē, speciālās vienībās? Te nebūs dienesta, nebūs ieroču? Kā viens saskanēs ar otru?/

Priekšsēdētājs: (Dusmīgi.) Kolēģi Dobeli, nu, kas tā par skraidīšanu. Mums ir tribīne, mums ir atbildētājs. Nāciet blakus tribīnē un runājiet!

J.Dobelis: Es atvainojos. Cienījamie kolēģi, kāpēc jūs uzstādāt jautājumus, kas liecina par jūsu vispārīgo nezināšanu? Gan cienījamais kolēģis Morozļi, gan cienījamais Zatuliviters absolūti nezina tās izmaiņas alternatīvā dienesta likumā, kuras mēs pieņēmām 15.maijā. Jāprasa, priekš kam viņi te sēž. Mēs 15.maijā skaidri un gaiši pieņēmām izmaiņas, kuras izmeta pacifistiskos, reliģiskos un visādus citus uzskatus. Sen jau tas ir pāri, un mēs spriežam par to, ka šis dienests ir Latvijas Republikas labā un mums nekādas vajadzības nav iet dienēt svešas valsts karaspēkā.

Priekšsēdētājs: Par nekorektu izteicienu jūs, kolēģi Dobeli, saņemat piezīmi. Lūdzu, trešais mikrofons.

Z.Ziediņš: Es atvainojos, ka mans ierosinājums nebūs tieši par likumu, bet saistīts ar šo likumu. Latvijas Republikā līdz šim zināma dienesta slodze gūlās ne tikai uz cilvēkiem, bet arī uz tehniku. Tā bija jāreģistrē. Es runāju par civilo tehniku. Man būtu ierosinājums uz otro lasījumu sagatavot jūsu komisijā arī jautājumu par civilās tehnikas reģistrāciju kara komisariātos.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Līgotnis: Ja vairāk jautājumu nav, tad acīmredzot man jālūdz mūsu priekšsēdētājam likt uz balsošanu to konceptuālo ierosinājumu, par kuru runāja Dobeļa kungs un kas faktiski ir dots Tieslietu minis­trijas iesniegtajā redakcijā. Ja jūs atļausiet, es nolasīšu.

Priekšsēdētājs: Bet vēl mēs neuzprasījām, vai ir jautājumi vai nav. Jūs sākat sēdi vadīt.

A.Līgotnis: Atvainojiet.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir vēl jautājumi? Atļaujiet man uzdot jautājumu. Sakiet, lūdzu, vai no likumu veidošanas viedokļa mums ir jāiekļauj tādas iestādes vai tādi jēdzieni, kuru mums vēl nav un kuri mums būs, par kuriem mēs lemsim. Jeb, ja mēs pieņemam konkrētu likumu, mums jāiekļauj tikai tie, par kuriem mums ir skaidrība. Konkrēti: par militarizētajām robežapsardzības vienībām. Mēs tagad tās šeit rakstām likumā iekšā, it kā tās jau mums būtu proklamētas un viņu funkcijas un viss pārējais noteikts.

A.Līgotnis: No likumdošanas viedokļa neviens mums netraucē skatīties uz priekšu. Un nekādas problēmas mums neradīsies, ja mēs tās iekļausim, jo mēs neuzliekam par pienākumu tur dienēt, bet dodam tādas tiesības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk nav jautājumu? Lūdzu, apsēdieties.

Debatēs ir pieteikušies deputāti Kostins, Geidāns, Stepičevs, Punovskis, Repše, Blažēvičs, Ulme, Krūgaļaužs.

Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: ^*/Cienījamie kolēģi! Mēs šo jautājumu izskatījām 15.maijā, kad mēs pieņēmām izmaiņas un papildinājumus likumā, ko pieņēma iepriekšējie kolēģi deputāti 1.martā. Mani ļoti satrauc tas, ka steigā pieņemtajam 1.marta likumam mēs jau divreiz, arī steigā, pieņemam izmaiņas. Ticiet man, mēs varam izmaiņas iesniegt pēc nedēļas, pēc divām. Tas liecina par to, ka pašā likumā ir virkne neprecizitāšu un rakstītais neatbilst reālajai dzīvei. Dzīve pierāda pavisam citu. Acīmredzot šo likumu nevar pilnveidot ātri un emocionāli, bet jāieklausās visās ieinteresētajās pusēs, ievērot to, ko saka priekšā reālā dzīve, un tikai tad pieņemt izmaiņas un papildinājumus. Mēs te ļoti daudz runājam: jauna cilvēka vārdā, viņa tiesību vārdā, viņa ģimenes vārdā. Neviens laikam to nenoliegs, tāpēc pierādīsim to praksē, bez emocijām, jo emocionālas kļūdas vēlāk noved pie citām kļūdām, pie kurām es apstāšos vēlāk.

Es gribētu apstāties konkrēti pie iesniegtā likumprojekta 2.panta. 2.pants, kurš ienes izmaiņu 8.pantā: “Izpildot alternatīvo dienestu, pilsonim jāpilda darbs, kas saskaņā ar viņa kvalifikāciju un saimniecisko nepieciešamību norādīts viņam izsniegtajā norīkojumā.” Es negribētu tam piekrist. Es jau savā komisijā teicu, ka es tam nepiekrītu, es gribētu, lai te būtu rakstīts: “Pildot alternatīvo darba dienestu, pilsonim jāizpilda mazkvalificēti palīgdarbi vai darbi, kas atbilst viņa kvalifikācijai, komunālās saimniecības, veselības aizsardzības, sociālās nodrošināšanas, dabas aizsardzības jomā pilsoņa pastāvīgās dzīves vai mācību vietā…” un tālāk kā tekstā. Te cienījamais priekšsēdētājs izteica savas rūpes par to, ka mēs apsteidzam notikumus un raugāmies nākotnē, nezinot, vai šie jautājumi tiks pieņemti vai ne. Tāpēc es gribētu iesniegt šādu labojumu. Es uzskatu, ka tas veicinās rajonu alternatīvā dienesta komisiju kvalitatīvu pienākumu izpildi, kuras [komisijas] šodien ir bez daudziem praktiskajiem mehānismiem likuma izpildīšanai.

Otrais. 12.panta 3.punktu ierosinu izteikt šādā redakcijā: “Iesniegums par vēlēšanos dienēt alternatīvajā (darba) dienestā tiek iesniegts rajona, resp. pilsētas komisijai alternatīvā darba dienesta lietās.” Es gribētu te pārtraukt ierosināto tekstu un iesniegt šādu papildinājumu: “…kopija dzīvesvietas rajona kara komisariātam”. Un tālāk kā tekstā. Es paskaidroju, biedri, kāpēc tas vajadzīgs.

Kas notiek šodien praksē? Iesniegumu iesniedz vienā adresē, bet otra ieinteresētā puse par to neko nezina. Attiecīgi tā veic pasākumus, lai meklētu, apziņotu, izsniegtu pavēsti, tātad mēs paši radām šodien sasprindzinātu situāciju, uztraucas vecāki, organizāciju vadītāji, kaimiņi un pats jaunais cilvēks. Pieņemot šo labojumu, mēs noņemam spriedzi. Un ar to pierādīsim, ka mēs patiešām uzstājamies par jaunā cilvēka un viņa ģimenes tiesībām, radot šajā jautājumā nevis haosu, bet reālu juridisku kārtību.

Saskaņā ar likumu par alternatīvo (darba) dienestu komisijai ir tiesības izskatīt iesniegumu 20 dienu laikā (20.pants). Vienkārša aritmētika. Šodien jaunais cilvēks iesniedza iesniegumu, viņam ir 20 dienas, kamēr rajona komisija izskata viņa iesniegumu, bet dzīvesvietā, rajona vai pilsētas kara komisariātā par to nekādu ziņu nav. Jā, mēs steidzamies, te pavasara iesaukums, te rudens iesaukums. Bet nesteigsimies, izlabosim likumu tā, kā vajadzīgs ieinteresētajām organizācijām, kur ir alternatīvais dienests, un militārās pārvaldes vietējiem orgāniem, kur ir militārais dienests. Mēs taču maijā, iesniedzot izmaiņas likumā, runājām par to, ka PSRS likums par vispārējo kara dienestu ir spēkā Latvijas Republikas teritorijā attiecībā uz tiem jauniešiem, kuri izteikuši vēlēšanos dienēt Bruņoto spēku rindās. Ja kara komisariātā nav tāda labojuma, nav tāda materiāla, tad šai organizācijai ir jāzina, kur ir šis jaunais cilvēks un kādi ir viņa noskaņojumi un vēlēšanās, bet 20 dienu laikā to var izdarīt, apmeklējot viņa ģimeni. Kāpēc mēs traumējam vecākus un jauno cilvēku, padarot to likumīgu iesniegtajā likumā.

Te runā par to, ka nedrīkst ticēt ģenerālmajoram Dūdam Jānim Boļeslavovičam un viņa organizācijai, kura uzrāda zināmus skaitļus. Atļaujiet man nepiekrist cienījamajam kolēģim Jurim Dobelim un dot viņam pašreizējo materiālu. Latvijas Republikā pavasara iesaukumā alternatīvajā dienestā tika ieskaitīti pavisam 2203 jaunie cilvēki. Kas viņiem pašlaik iebilda? Neviens. Kas ierosināja krimināllietas no rajonu un pilsētu kara komisariātu puses? Neviens. Tāpēc radīt saspīlējumu starp dienestu PSRS Bruņotajos spēkos un alternatīvo dienestu, man šķiet, nevajag. Nu, kas iznāca? No 2203 iesaucamajiem 31 tika atzīts par nederīgu veselības stāvokļa dēļ; piecus cilvēkus iesauca alternatīvajā dienestā, bet viņiem vēl nebija 18 gadu; 40 cilvēki līdz 1.augustam vispār nesāka alternatīvo dienestu; pret četriem jau ierosinātas krimināllietas, no tiem viens notiesāts; deviņus atveda piespiedu kārtā uz miliciju, bet viņus nosūtīja dienestam iekšlietu daļā; astoņi tika raksturoti negatīvi un viņiem noteica dienestu IeM; viens atrodas psihoneiroloģiskā dispansera uzskaitē un viņu nozīmēja darbam iekšlietu daļā. Sakiet, kas par šo atbildēja līdz šodienai? Neviens. Bet kāpēc? Vai ir atļauts nepildīt mūsu 15.maijā pieņemto likumu? Kas realizē uzraudzību pār mūsu pieņemtā likuma izpildes pareizību? Neviens. Tā dzīve parāda mums praktiski, ka, jo tālāk mēs cenšamies nodalīt rajonu un pilsētu kara komisariātus no organizācijām, kuras risina alternatīvā (darba) dienesta jautājumus, jo vairāk mūsu praksē ir kļūdu un trūkumu. Attieksmei pret šo likumu vajadzēja būt ļoti nopietnai, tai skaitā arī Ministru padomei, izstrādājot jauno nolikumu par alternatīvo (darba) dienestu, kurš tika pieņemts šā gada 20.aprīlī. Ja mani priekšlikumi netiks ievēroti, jo komisijā mēs neatradām kopēju valodu par šiem maniem priekšlikumiem, es atturēšos no šī likuma pieņemšanas un labojumu iesniegšanas pirmajā lasījumā. Liels paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Geidānam.

I.Geidāns: Godātie plenārsēdes vadītāji, cienījamie kolēģi, ļoti cienījamie komisijas locekļi, kuri gatavoja šo likumprojektu! Lai jūs nomierinātu, es uzreiz gribu pateikt, ka man ļoti patīk šie labojumi un es ierosinu tos pieņemt pirmajā redakcijā, tikai papildinot un nedaudz grozot. Mēģināšu dalīties savā nelielajā pieredzē, jo es esmu novada alternatīvā (darba) dienesta komisijas priekšsēdētājs.

Diemžēl situācija ir tāda, ka, atnākot mūsu latviešu zēniem uz iesaukšanas komisiju kara komisariātā, ļoti liela daļa ar mani sarunājas apmēram šādā veidā. Ja es viņam tai brīdī prasu, vai viņš grib iet dienēt armijā vai ne, pārtraucot kara komisāru un prasot tam zēnam: “Bet varbūt tu tomēr gribi pildīt pienākumu pret Latvijas Republiku un iet alternatīvajā dienestā?”, viņš man atbild labākajā gadījumā – uhū. Tad es viņam prasu, ko tas nozīmē, jā vai nē. Tad viņš atbild – mm... Šajā gadījumā tas neliecina par to, ka mūsu latviešu zēni lielākā daļā būtu debili, bet gan par reālo situāciju. Un es viņu pilnīgi saprotu un novērtēju šo viņa situāciju. Ja pie viņa mājās ierodas cilvēki no kara komisariāta un viņam un viņa vecākiem pasaka, un viņam pat vairākkārtīgi, ka vēl (tas bija pavisam nesen, iepriekšējā iesaukumā) paies pāris mēnešu un šeit būs prezidentūra… Redziet, šeit mēs šodien par to runājam. Un, kad būs šī prezidentūra, tad Geidāns karāsies uz Ļeņina ielas, ko viņš pats pārdēvēja par Lielo, pie liepām. Ja jūs gribat, lai jūsu zēni karājas blakām, lai viņš iet pie viņa uz alternatīvo komisiju. Bet, ja jūs gribat, lai tas zēns dienē tepat Latvijā un atgriežas sveiks un vesels, lai viņš nāk dienēt. Dabīgi, ka šajā situācijā gan vecāki ir asarās, gan šis zēns nezina, ko teikt, vai “uhū” vai “mmm”...

Un tāpēc, izejot no tās reālās situācijas, kādā mēs esam, es piedāvāju dažas tēzes (man tur bija vesela rinda labojumu, bet tie visi ir tehniska rakstura, un redakcionāli tas ir izdarāms tāpat), kuri laikam tomēr būs jāliek uz balsošanu, secībā izejot cauri.

Pirmkārt, 1.pantā es piedāvāju rakstīt nevis “līdz iesaukšanas komisijas sēdei”, bet gan “līdz iesaukšanas komisijas sēdes lēmuma pieņemšanai”. Lai man ir iespēja vēl tās sēdes laikā arī ietekmēt šo zēnu un pārliecināt, ka viņam vajadzētu iet tajā alternatīvajā dienestā. Mēs apmēram 12 zēnus izglābām šādā veidā pagājušajā iesaukumā.

2.pantā. Kāpēc mums bija vajadzīgi šie labojumi? Tagad ir cits periods, citas prasības, un alternatīvo dienestu es personīgi uzskatu kā nākošā Latvijas Republikas pilsoņa pienākumu pret savu republiku, jo mēs pagaidām vēl viņiem nevaram organizēt karadienestu. Tad šis būtu viņa pienākums. Tāpēc otro pantu es ierosinu papildināt ar “un viņu pienākums pret Latvijas Republiku”. Tātad ne tikai tā uzdevuma risināšana, bet ir arī pienākums pret Latvijas Republiku.

Nākamais, 4.pantā. Mēs vakar diskutējām pirmo reizi, kad pieņēmām šo, bet toreiz atlikām. Šodien situācija ir tāda, ka mums ir jāpalīdz laukiem un ir jārada iespēja zemniekiem veidot jaunsaimniecības. Tādā gadījumā mums kaut kur likumos ir jāiet viņiem pretī. Tāpēc es tomēr ierosinu šoreiz ielikt ceturtajā pantā kā sesto apakšpunktu “zemnieku individuālo saimniecību locekļus”. Šis pants 6.punktā skan, ka “alternatīvajā (darba) dienestā nenorīko zemnieku individuālo saimniecību locekļus”.

7.pantā ir labojums, kurš faktiski mums tagad projektā ir ietilpināts 8.pantā, dodot iespēju tiem, kas ies pildīt pienākumu pret Latvijas Republiku, dienēt tikai 24 mēnešus tāpat kā armijā un absolventiem 12 mēnešus. Ļoti daudzi tomēr aizgāja dienēt iesaukumā tāpēc, ka viņiem bija jādienē 36 mēneši alternatīvajā dienestā. Lai nebūtu šā iemesla, kāpēc mēs dažus zēnus zaudējām, es piedāvāju pantu uzreiz izmainīt tā, kā komisija piedāvā 8.pantā. Teksts līdz ar to būtu tāds: “Alternatīvā (darba) dienesta ilgums ir 24 mēneši, bet augstskolu absolventiem – 12 mēneši, un to pilda Latvijas Republikas teritorijā”.

Piekrītot deputātam Kostinam par viņa izteiktajām bažām attiecībā uz nesaskaņotību starp mūsu alternatīvā dienesta komisijām un kara komisariātiem, es atbalstu viņa piedāvājumu un ierosinu iekļaut to 11.pantā, jo 11.panta teksts, ko mēs 15.maijā pieņēmām, skan šādi: “Pilsonis, kurš vēlas pildīt alternatīvo (darba) dienestu, iesniedz par to iesniegumu alternatīvā (darba) dienesta komisijai, kas par saņemto iesniegumu ziņo kara komisariātam.” Ja mēs šeit ieliekam “kas par saņemto iesniegumu nekavējoties ziņo kara komisariātam”, bet nevis pēc tām 20 dienām vai cik, tad mēs esam ņēmuši vērā šo pamatoto priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, iesniedziet rakstiskā veidā, jo pāris iesniegumu, cik es sapratu, bija konceptuāli. Jūs mainījāt alternatīvā dienesta ilgumu. Tas ir konceptuāls jautājums, par ko būs jābalso. Lai neiznāk pēc tam, ka atkal mēs kaut ko filozofēsim, kur mēs iesnieguši un kad izsniegt atbildi, tāpēc es komisijai lūdzu visiem sniegt atbildi galavārdam.

Lūdzu, deputāts Stepičevs.

M.Stepičevs: Godātie kolēģi! Es gribētu drusku citā plāksnē apstāties pie šā alternatīvā dienesta. Mani uztrauc tas stāvoklis, kāds pašreiz izveidojies republikā: vairāk nekā 200 jauniešu bija spiesti atstāt karadienestu un tagad slēpties. Būtībā viņi tagad atrodas ārpus likuma. Es gribu šo to nocitēt no ziņojuma, ko sagatavojusi valdības komisija, kura nodarbojas ar jauniešiem, kuri bija spiesti atstāt karadienestu. Kas viņus spieda atstāt šo karadienestu? Tas ir cieņas aizskārums, miesas bojājumu nodarīšana, invaliditātes iegūšana, pašnāvības mēģinājumi, nelaimes gadījumi dažādu apstākļu dēļ. Tas viss obligātā karadienesta laikā liecina par to, ka PSRS Bruņoto spēku atsevišķās amatpersonas nevar nodrošināt karavīriem konstitucionālo tiesību aizsardzību dienesta vietā.

Es varu nolasīt, ka no 89 iesniegumiem, kuri bija iesniegti šai komisijai (pareizāk – no 92 iesniegumiem, jo 89 iesniegumi attiecas uz obligātajā karadienestā iesauktajiem jauniešiem, kas atstājuši savas dienesta vietas, atsakās tajās atgriezties un vēlas atlikušo laiku dienēt Latvijas Republikas alternatīvajā dienestā), Baltijas kara apgabalā izvietotajās karaspēka daļās dienē 25 jaunieši. Celtnieku daļās – 15 jaunieši. No tiem Baltijas kara apgabalā seši jaunieši dienestu atstājuši atkārtoti. No šiem 89 jauniešiem reāli draudi nogalināt vai nodarīti miesas bojājumi ir 27. Piekaušana, miesas bojājumu nodarīšana – 59, slikts veselības stāvoklis, medicīniskās palīdzības trūkums – 34 cilvēki, morāli pazemojumi – 52, nacionāli konflikti – 33, politiski motīvi – 13, slikti sadzīves apstākļi, nepietiekams uzturs, zādzības, izspiešana – 27.

Es jums varu nosaukt atsevišķus kareivjus. Piemēram, Jānis Vanags, iesaukts Cēsīs, dienē Ļeņingradas kara apgabalā Murmanskas apgabalā Pečingā. Dienesta laikā atkārtoti piekauts, atvaļinājuma laikā ārstējies Cēsīs, konstatēti asinsizplūdumi iekšējos orgānos, par ko ir medicīniskā izziņa. Aivars Broks, iesaukts Jēkabpils rajonā, dienē Baltijas kara apgabalā. Dienesta laikā viņu atkārtoti piekāva, kā rezultātā Brokam konstatēts kreisās auss bungplēves plašs plīsums, sakarā ar kuru izveidojies strutains iekaisums un sirds nervu bojājums. Ārstējās slimnīcā 28 dienas. Broks pēc ārstēšanās atgriezās karaspēka daļā, kur turpināja dienēt, taču jau 28.jūlijā kāds dienesta biedrs pieprasīja, lai Broks izpilda uzdevumu viņa vietā. Rezultātā kautiņš, kā rezultātā Brokam lauzts žoklis. Viņš ievietots Ventspils ostas slimnīcā ķirurģiskajā nodaļā. Taču arī šoreiz karaspēka daļas vadība nav uzskatījusi par vajadzīgu ierosināt krimināllietu un saukt vainīgo pie atbildības. Komisijas rīcībā ir vairāki dati par to, ka vairāki no Latvijas iesauktie jaunieši, kas nosūtīti dienestā uz Habarovskas apgabalu, Amurskas rajonu, ir atradušies Elbānā un atrodas neciešamos apstākļos. 1989.gada 4.novembrī ugunsgrēkā gāja bojā Māris Kārkliņš. No komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem redzams, ka jautājumā par neciešamajiem dienesta apstākļiem Habarovskas apgabalā, Amūras rajonā izvietotajās daļās pie PSRS tautas deputāta maršala Ahramejeva ir griezies PSRS tautas deputāts Lucāns. Ahramejevs deputātam Lucānam nodeva Tālo Austrumu kara apgabala komandiera ziņojumu, kurā norādīts, ka nekādi pārkāpumi attiecībā uz šajā kara apgabalā dienējošiem jauniešiem nav konstatēti. Tai skaitā arī Šulcam nekāda saslimšana nav konstatēta. Ar pārbaudi konstatēts, ka dienesta vietās iesauktie galvenokārt tiek atstāti galējās nepieciešamības situācijā, lai novērstu briesmas apdraudējumam, konkrētas personas dzīvībai un veselībai, kas saskaņā ar PSRS un savienoto republiku kriminālās likumdošanas 14.pantu un Latvijas PSR Kriminālkodeksa 14.pantu nav noziegums.

No pārbaudītajiem iesniegumiem un citiem dokumentiem redzams, ka karavīriem, kas atstājuši savas dienesta vietas galējas nepieciešamības stāvoklī, nebija nodoma izvairīties no ierindas Bruņotajos spēkos. Tas nav noziegums, tātad šo personu rīcībā nav nozieguma pazīmju un tās nav saucamas pie kriminālatbildības, un krimināllietas būtu izbeidzamas. Ir saņemta PSRS galvenā prokurora un ģenerālprokurora vietnieka Katuseva atbilde, kurā norādīts, ka aptaujāts norādīto karaspēka daļu komandējošais sastāvs un citas militārpersonas, neesot apstiprinājies, ka būtu izdarīts likumpārkāpums. No atbildes nekonkrētā satura var secināt, ka faktiski likumā paredzētajā procesuālajā kārtībā iesniegumā minētie noziegumi, notikumi un fakti vispār nav pārbaudīti.

Un vēl minēšu piemēru par Krūmiņu, kurš miris dienesta laikā. Kara prokurora Čerepova rakstā redzams, ka nāves cēlonis bija sirds asinsvadu nepietiekamība izteiktas aortas kontrakcijas rezultātā. Viņš jau iesaukts dienestā, būdams slims. Tur slimojis ar tādām smagām hroniskām slimībām, kas bija viņa nāves tiešais cēlonis. Ņemot vērā, ka personas, kas atstājušas dienesta vietu, atsakās atgriezties kara dienestā un viņām ir slikts veselības stāvoklis, komisija uzskata, ka pirms nosūtīšanas alternatīvajā (darba) dienestā nepieciešams pārbaudīt viņu veselības stāvokli un atkarībā no tā izlemt jautājumu par nosūtīšanu alternatīvajā dienestā vai atbrīvošanu no tā.

Jūs saprotiet, stāvoklis šodien ir tāds, ka šos 200 cilvēkus, kuri ir spiesti slēpties no karadienesta, jāatgriež atpakaļ sabiedrībā. Es domāju, ka tas priekšlikums, kurš šeit izskanēja pašā sākumā no deputāta Dobeļa, ka būtu nepieciešams šim likumam vēl pievienot papildinājumu par alternatīvā dienesta piemērošanu jauniešiem, kuri iesaukti pirms alternatīvā dienesta likuma stāšanās spēkā un tagad izvairās no dienesta. Tādējādi varētu viņus atgriezt sabiedrībā un normālā darbā. Turpmāk pēc alternatīvā dienesta likuma stāšanās spēkā uz jauniesaucamajiem varbūt nebūtu attiecināms šis lēmums. Bet atstāt viņus pašreiz, kā saka, mežā mēs nedrīkstam. Mūsu pienākums šos jauniešus atgriezt atpakaļ dzīvē.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Punovskim.

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es šajā jautājumā izteikšu ne tikai savas domas, bet arī reāli darbojošos alternatīvā dienesta lietu komisijas viedokli. Rīgas Vidzemes priekšpilsētā rudens iesaukumam ir pakļauti 300 jaunieši. Patlaban jau ir pieņemti gandrīz 200 iesniegumi uz alternatīvo dienestu. Paredzams, ka kopā alternatīvajā dienestā varētu šoruden tikt iesaukti 70 – 80 procenti no visiem dienestam pakļautajiem jauniešiem, pie kam neatkarīgi no tautības un politiskajiem uzskatiem. Bet vienlaicīgi ar šo aktivitāti iesaukšanas komisijām ir radušās papildu problēmas. Un tās ir: mūsu jaunatne ir lieliski noreaģējusi uz to, ka to aizsargā, dod tiesības, bet praktiski neuzliek nekādus pienākumus. Faktiski notiek diezgan intensīva izvairīšanās no darba dienesta. Kontroles funkcijas pār to, kā jaunieši pilda darba dienestu, vairs neveic alternatīvā dienesta komisija, jo tas nav tās pienākums. Būtībā ir jāveido jaunas struktūrvienības rajonu un pilsētu izpildkomitejās, kas tieši kontrolētu, kā tiek veikts šis alternatīvais dienests.

Būtisks trūkums likumdošanā ir arī atbildība par izvairīšanos no šā dienesta. Kā zināms, tur ir noteikts brīdinājums, 50 rubļu naudas sods un pēc tam uzreiz divi gadi piespiedu darba. Tātad tie pilsoņi, kuri ir pakļauti alternatīvajam dienestam, ļoti lieliski saprot, ka šo maksimālo soda mēru – divus gadus būtībā pret viņiem tomēr neierosinās, un diezgan nekaunīgi izvairās no darba dienesta. Tādēļ viens ierosinājums būtu papildināt arī LPSR Administratīvā kodeksa 194.¹ pantu ar starpposmu – pēc 50 rubļu naudas soda tomēr arī ar labošanas darbiem līdz trim mēnešiem. Tas būtu nepieciešams, lai kaut kādā veidā šos jauniešus tomēr pie kaut kādas kārtības sauktu.

Bez tam mēs šodien apspriežam papildinājumus, tātad faktiski jaunu 8.panta redakciju. 8.pantā ir teikts, kad jaunieši var dienēt arī dažādās militarizētās daļās. Es uzskatu, ka tas ir ļoti pareizi, un domāju, ka jau tagad ir jāiekļauj likumā šāda norma. Bet tas vienlaikus nozīmē, ka, pirms norīko jauniešus uz šīm militarizētajām daļām, viņiem ir jā­iziet arī medicīniskā komisija. Jāatzīst, ka kara komisariāta iesaukšanas komisija pirms iesaukšanas aktīvajā dienestā ļoti daudzus jauniešus atzīst par karadienestam nederīgiem. Šo pašu iemeslu dēļ šos jauniešus arī nedrīkst nozīmēt alternatīvajā dienestā. Bet alternatīvā dienesta komisijā tomēr nav mediķu. Viņu funkcijās arī nav noteikts, ka viņiem ir jāizvērtē jauniešu veselības stāvoklis. Faktiski tātad visi jaunieši neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa tiek nozīmēti alternatīvajā dienestā. Vai nebūtu nepieciešams šo likumu par alternatīvo dienestu papildināt ar normu par to, ka izpildkomitejām ir jāveido medicīniskās komisijas, kuras izvērtē jauniešu veselības stāvokli un dod slēdzienu par šo jauniešu nozīmēšanas iespējām kādā konkrētā darbā.

Bez tam vēl likumā jānosaka, kāda ir šīs organizācijas vai iestādes, uzņēmuma attieksme pret šiem jauniešiem, kuri tiek nozīmēti alternatīvajā dienestā. Bieži vien gadās, ka organizācijas no sākuma ir ļoti priecīgas par lētā darbaspēka piegādi, bet pēc tam, noskaidrojot, ka šie jaunieši ne visai godprātīgi pilda savus pienākumus, labprāt atkal tiktu no šiem jauniešiem vaļā. Tādēļ likumā arī tomēr būtu jāparedz tāds pants, kurš noteiktu, ka uzņēmumiem un organizācijām vai iestādei, kurā tiek pildīts alternatīvais dienests, ir jānodrošina darba dienestā nozīmētajiem pilsoņiem visi darba likumdošanā paredzētie darba apstākļi. Es uzskatu, ka šis likums ir ļoti nepieciešams un jāpieņem steidzīgi, bet tomēr tie papildinājumi par medicīnisko komisiju un par atbildību ir tiešām ļoti nepieciešami. Vismaz alternatīvā dienesta komisijas, kuras strādā uz vietām, gaida tādus papildinājumus, un es lūdzu tos tomēr apspriest un varbūt otrajā lasījumā pieņemt ar šiem papildinājumiem.

Priekšsēdētājs: Vārds Einaram Repšem.

E.Repše: Cienījamie deputāti! Šis likumprojekts ir izstrādāts ļoti labi, un papildinājumi ir nepieciešami. Savus redakcionālos labojumus es jau iesniedzu, bet šeit gribētu izmantot jūsu uzmanību attiecībā uz to vienu konceptuālo labojumu, par ko jau šeit iepriekšējie runātāji teica. Tā ir situācija ar mūsu jauniešiem, kas necilvēcīgo dienesta apstākļu dēļ ir spiesti pamest savas dienesta vietas, proti, dezertēt.

Šeit ir tādas problēmas, ka jaunieši, pametot savas dienesta vietas, vispirms piedzīvo briesmu pilnu ceļu, un, ja viņus noķer militārās iestādes, pirms viņi ir tikuši Latvijā, un arī ja viņus noķer Latvijā, tādā gadījumā viņi tiek atgriezti militāro varas iestāžu rokās, prokuratūras rokās, un viņus tiesā tur, kur ir bijusi viņu karaspēka daļa. Tātad tur ar Latvijas likumu iejaukšanos nekādā ziņā nevar situāciju glābt. To zinot, viņi, Latvijā nonākuši, slēpjas un, kā jau te teica, burtiski ir mežos. Ja vien mēs kā likumdevējs orgāns kaut kā varētu, uzdodot mūsu valdībai, iespējams, Iekšlietu ministrijai konkrēti, arī tiesām un prokuratūrai, šos jauniešus aizstāvēt, tas patiešām būtu ļoti nepieciešams. Viņi šobrīd ir atstāti vieni. Pret viņiem ir vecā militārā likumdošana un tā sistēma, kas nespēj nodrošināt karavīru drošību karaspēka daļās.

Līdz ar to es piedāvāju sekojošu redakciju, ko piedāvāju likt kā atsevišķu pantu pēc 11.panta, proti: “Personas, kas necilvēcisku dienesta apstākļu dēļ pametušas savu dienesta vietu, dezertējušas un atsakās tajā atgriezties, pēc reģistrācijas alternatīvā dienesta lietu komisijā atlikušo dienesta laiku pavada alternatīvajā dienestā. Par to tiek paziņots kara komisariātam un izdarītas atzīmes pasē. Turpmāka šajā pantā minēto personu vajāšana no militāro iestāžu puses aizliegta.” Piedāvāju to ieviest likumā un, iespējams, lēmumā par šā likuma stāšanos spēkā vēl īpaši uzsvērt pienākumu mūsu Iekšlietu ministrijai rūpēties par šo personu aizsardzību un drošību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Godājamo priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Atbalstot alternatīvo dienestu un arī šīs idejas, kas ir likumprojektā, man šķiet, ka mēs neieklausījāmies šeit mana kolēģa Punovska un citu runās. Zinot īsto stāvokli uz vietas, man gribas teikt, ka šis darbs palaists pašplūsmā. Un es negribētu, ka pēc pusotra vai gada mēs šo 2000 vai cik jauniešu vietā saņemtu, nu, varbūt darbā ne visai izlutinātus cilvēkus kā līdz šim. Ministru padomes nolikums neatbilst tam stāvoklim, tām prasībām, kādām šodien vajag būt. Tāpēc es uzskatu: lai mēs turpinātu izskatīt šo likumprojektu arī otrajā lasījumā, obligāti vispirms jābūt Ministru padomes ziņojumam vai arī mūsu izsniegtajam ziņojumam par stāvokli šajā sfērā.

Otrkārt. Ir jābūt konkrētiem cilvēkiem ar konkrētu atbildību par šo dienestu gan Ministru padomē, gan arī uz vietas, iespējams, varbūt arī saņemot algu. Šis kontingents gadu no gada pieaug – tagad 2000, nākošgad būs četri tūkstoši, tad seši... Un tā tālāk. Nekādu atbildību nenes organizāciju vadītāji, uz kurieni norīkoti šie jaunieši. Arī uzraudzības no tiem kolēģiem, kam jāuzrauga šā likuma izpilde, absolūti nav nekādas. Šeit likumā ir ārkārtīgi liberāli uzrakstīts šis 8.pants. Atkal pašvaldībai būs jāmokās, jāzīlē un jāatbild par to, ko mēs šeit ne vienreiz vien esam lēmuši. Tāpēc es uzskatu, ka īpašai demokrātijai šeit nevajadzētu būt. Bet 8.pantu sākt ar šādu piedāvājumu: “Pildot alternatīvo (darba) dienestu, pilsonim ir jāveic darbs, kādu saskaņā ar Ministru padomes nolikumu par alternatīvo (darba) dienestu norāda pašvaldības iestāžu alternatīvā (darba) dienesta komisija.” Tikai pēc komisijas norādījuma. Iespējams, ka vēlēšanās jaunietim iet tur vai citur strādāt un dienēt, bet, ja tas reiz ir dienests, tad dienests – kaut kā ir jānosaka, nevis pašiem jāizvēlas.

Otrais. Tālāk turpināt: “Personas, kuru veselības stāvoklis to atļauj, pēc pašvaldības iestāžu autoritatīvas dienesta komisijas lēmuma pilda (nevis var pildīt) dienestu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā un Muitas departamenta iestādēs.”

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ulmem.

A.Ulme: Cienījamie deputāti! Ilgāk par minūti neaizkavēšu. Tāpēc, ka vajadzētu, lai vispār šā likuma par alternatīvo dienestu kā tādu nebūtu, bet tā vietā būtu likums, ka vispār Latvijas pilsoņiem nav jāiet nekādos dienestos. Un es domāju, ka ne Iekšlietu ministrija, ne Muitas departaments te neizglābs neko. Vienīgais, kas arī pierādījies pasaulē, kas varētu kārtību ievest, tas ir – profesionāļi. Maksāt cilvēkiem, apmācīt viņus, tā būtu viņiem profesija un goda lieta. Būt milicijā, robežapsardzības karaspēkā, nevis karaspēkā. Bet dienestu kā tādu nevajadzētu. Bet arī šīs ļoti nievājošās idejas par pacifismu – tās, manuprāt, arī... Mēs neapzināmies pacifisma nozīmi gan mūsu ekonomikā, gan domāšanā, gan ekoloģijā.

Bet man konkrēti ir priekšlikums atbalstīt Geidāna kunga ierosinājumu, ka alternatīvajā dienesta ilgums visos gadījumos ir 24 mēneši. Studentiem 13, bet labāk, ka studentiem vispār nebūtu jāiet. Notiek masveida bēgšana no alternatīvā dienesta tieši tāpēc, ka ir šī divu un trīs gadu starpība. Divi gadi krievu dienestā jāiet, alternatīvajā trīs. Trīs gadi mūsdienās, kad viena nedēļa ir kā mēnesis, kā gads, ir milzīgs termiņš. Un tāpēc tiešām es gribētu likt uz balsošanu šo jautājumu, ka no trim gadiem jāpāriet uz diviem gadiem. Trīs gadi – tas ir pilnīgi necilvēcīgi. Par daudz. Masveidā cilvēku muks projām.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krūgaļaužam.

P.Krūgaļaužs: Cienījamā plenārsēdes vadība, godātie deputāti! Man ir divi ierosinājumi, papildinājumi pie visumā labi izstrādātā likumprojekta. Pirmais un galvenais – es atbalstu Blažēviča kunga ierosinājumu. Pamatā arī tāda doma bija, ka mums nav republikā izveidota sistēma, kā realizēt alternatīvo dienestu. Un tāds haoss, tāda pašplūsma nav pieļaujama. Šajā sakarībā es ierosinu papildināt likumprojektu ar, varbūt es tā precīzi nenoformulēšu, bet ar domu: lai nodrošinātu likuma par alternatīvo dienestu izpildi, ierosinu nodrošināt pie rajona izpildkomitejas darba dienesta komisijas algotu darbinieku, kurš vadītu un koordinētu pilsoņus, kuri iziet alternatīvo dienestu, un iestādes. Jāizveido vienota sistēma republikā – centrālais štābs republikā un katrā rajonā atbildīgi darbinieki, kas šo darbu vadītu, koordinētu un atbildētu. Līdz pat tam, ka mēs aizejam uz divgadīgo alternatīvo dienestu, kad jaunieši, īpaši latviešu jaunieši, vairākumā dienēs šajā dienestā, līdz pat tam, ka šie jaunieši netiks izdalīti pa darba vietām, bet būs pie rajona viena komanda, darba dienests, kas pildīs republikas valdības un rajona pašpārvaldes vajadzības. Ja šodien republikai vajag krāmēt vagonus ārā, tad viņi to dara, bet viņi no rīta mazgā muti, kā Madonas izpildkomitejas priekšnieks Bezmera kungs minēja, un vakarā viņi atkal nomazgājas, nevis kādā iestādē kāda dāma, kundze regulēs šos garmatainos tīņus, šos jaunos puikas, kuri viņai absolūti nepakļaujas. Tāds ir ierosinājums, kā veidot noteikti šo realizācijas sistēmu, lai šie jaunieši mums nenoklīstu, neizklīstu un lai būtu tomēr stingra, centralizēta vadība alternatīvajam dienestam.

Vēl viens ierosinājums – papildināt to, ko Caunes kungs jau teica, runājot par lauksaimniecību. Es ierosinu nesadalīt lauksaimniecību – kolhozi, sovhozi un zemnieku saimniecības. Kopumā piebildi pie 4.panta 6.punkta, ka alternatīvo darba dienestu var pildīt lauksaimniecības darbos, tajā skaitā zemnieku saimniecībā.

Priekšsēdētājs: Paldies jums par laika ekonomiju. Pirms starpbrīža vārds sekretariāta vadītājam Jurim Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, Augstākās padomes vadība ir saņēmusi vēstuli, kuras saturā ir informācija par to, ka nevajag dzert un ir jāapkaro žūpība mūsu republikā. Ar šīs vēstules tekstu tie, kuri vēlas, var iepazīties sekretariātā. Vēstuli ar patiesu cieņu parakstījis Latvijas atturības biedrības atbildīgais sekretārs Atis Silaroze.

Priekšsēdētājs: Starpbrīdis 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Mums starpbrīdis ir veselu pusstundu, un liekas, ka tajā laikā visādas neatliekamas lietas informācijas ziņā var nokārtot, bet mums tāda milzīga ažiotāža sākas tad, kad ir jāsākas sēdei. Lūdzu, ieņemiet vietas, tā mēs zaudējam laiku.

Vārds deputātam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godātie deputāti! Es atbalstu komisijas centienus uzlabot šo likumprojektu, jo šie papildinājumi un grozījumi tiešām ir vajadzīgi un tie balstās uz varbūt vēl necilo praksi, kura ir iegūta, realizējot pieņemto likumu par alternatīvo dienestu. Man liekas, ka ar katru nākamo labojumu un grozījumu mēs acīmredzot izprotam tās praktiskās grūtības un to reālo situāciju, kura veidojas, pildot likumu. Tas ir ļoti dabiski. Man liekas, ka varbūt nevajadzētu mums sev pārmest, ka pēc kāda laika mēs atkal grozīsim kādu likumu, ja mēs tiešām gribam uzlabot to procesu, kam ir veltīts šis likums. Un tāpēc es pilnīgi atbalstu komisijas centienus. Tātad pats galvenais acīmredzot ir sekojošais: izejas moments ir katra jaunieša veselības stāvoklis. Tālāk vai nu brīvprātīgais dienests PSRS Bruņotajos spēkos, vai alternatīvais dienests. Šeit, kā mēs redzam, vislielākās problēmas arī rodas, kā realizēt šo ļoti vienkāršo situāciju. Varbūt, novērtējot to laika posmu, kurā tika realizēts šis likums, es tīri subjektīvi, protams, atbalstu iebildes un dažreiz pat cīņu pret kara komisariātu nelikumībām. Bet reizē man liekas ļoti dīvaini, ka neviens neredz, ka alternatīvais dienests praktiski nefunkcionē tā, kā tam vajadzētu funkcionēt. Un šajā sakarā neviena no sabiedriskajām organizācijām neceļ trauksmi. Tas vismaz mani ļoti uztrauc.

Es pilnīgi piekrītu šeit kolēģiem Blažēvičam un Krūgaļaužam, ka šis alternatīvais dienests pašreiz praktiski norit zināmā pašplūsmā, tāpēc es ierosinu ne tikai izteikt attieksmi, kā tas mums ir līdz šim, bet varbūt otrajā lasījumā es tomēr ierosinātu, lai valdība (tas ir valdības jautājums) mums iesniedz nolikumu par alternatīvā dienesta struktūrām pašvaldībā. Starp citu, kad mēs izdarījām iepriekšējos grozījumus, es ļoti lūdzu par to rūpēties valdībai, jo tas ir valdības jautājums. Es tīri praktiski salīdzinu, ka ir kara komisariāts ar savu sistēmu, ar saviem kadriem, ar visu, visu, visu, un ir vietējā pašvaldība ar neko un vēl ar neaprobēto likumu par alternatīvo dienestu. Mēs taču paši šo ideju nobendēsim, nemaz nerealizējot, ja mēs nepieprasīsim tiešām, lai šeit pašpārvaldes struktūrās būtu attiecīgs dienests un lai tas darbotos. Un tāpēc mans ierosinājums, pieņemot šo likumu, arī pieprasīt šos grozījumus, arī pieprasīt no valdības šo nolikumu, jo tas nav nekas īpašs, par to jau sen bija jārūpējas valdībai.

Par pašu alternatīvo dienestu, protams, mums ir dažādi viedokļi, varbūt emocijas, it sevišķi kolēģiem, kuri ir nodarbojušies paši, realizējot alternatīvo dienestu. Tāpēc es nebūt negribētu oponēt kolēģim Geidānam par viņa sniegto informāciju. Bet man liekas, ka šodien, kad mēs veidojam mūsu neatkarīgās valsts struktūras – bet alternatīvas es neredzu, lai mēs virzītos uz priekšu –, tad ļoti svarīgs kļūst jautājums par valsts dienestu, jo valsts struktūras bez valsts dienesta nebūs, un tās nevar veidoties tikai mītiņu rezultātā, deklarāciju rezultātā jeb kā citādi. Pēc tam sākas melnais darbs – valsts dienests. Un no tā, kā darbojas valsts dienests, atkarīgs, kāda ir arī valsts. Pēc tam, kā šo valdību atbalsta tauta, un tā tālāk. Es domāju, tas ir elementāri. Un es iestājos par stingru valsts dienestu. It sevišķi tas attiecas uz jaunatni. Šīs mūsu audzināšanas rezultātā jaunatnes apziņas un pienākuma izpratne ir stipri dažāda. Ja mums nebūs stingras prasības par valsts dienestu, no kā tad prasīt valsts dienestu, ja ne no jaunatnes.

Šeit, man liekas, ir tā situācija, ka mēs stipri paplašinām alternatīvā dienesta pielietojumu. Tas nenoliedzami novedīs pie tā, ka alternatīvā dienesta valsts dienestā nebūs, jo valsts dienests ir tiešām valsts dienests. Es piekrītu kolēģiem, ka šeit varētu būt tie 24 mēneši un pat mazāks termiņš, ja tas ir patiešām valstij atdots dienests. Bet, ja tas, kurš veselības stāvokļa un citu savu parametru, es atvainojos, dēļ neder nekur, iet uz miliciju, tad tā ir galīgi nepieņemama situācija. Ja nu tā ir milicija vai cits valsts dienests, tad tur arī jādienē šie 24 mēneši, ne tikai muti mazgājot, bet jādienē ar ieročiem. Valsts dienests ar ieročiem ir īpašs dienests ar īpašu reglamentu, ar īpašu atbildību un tā tālāk, tas uzliek milzīgu pienākumu. Un šeit kaut kā to lietu sadalīt, ka viens var kaut ko, cits neko, cits nekur un daži iet milicijā dienēt vai citādi, es personiski to neatbalstu.

Es katrā ziņā šo izklāstu samazinātu, pirmajā vietā liekot valsts intereses. Tīri varbūt pat subjektīvs moments šeit, ko es teicu par robežu apsardzības iestāžu sistēmu militārajās daļās, neiebilstot, ka tādas mums ir vajadzīgas, bet tīri no likumdošanas viedokļa mani nepārliecināja kolēģu argumenti par to, ka mēs ar likumu skatāmies nākotnē. Man liekas, tas ir no juridiskā viedokļa konkrētajā gadījumā nepārliecinošs arguments. To varētu skatīt sekojoši: ja mēs tagad pieņemam Robežapsardzības departamenta nolikumu un tā tālāk un sakām, ka mums nav izmaiņu citos likumos, tad tas ir dabiski, ka mēs vispirms pieņemam konkrēti un pēc tam izdarām visur izmaiņas. Bet tas, ka mēs tagad pieņemam likumu un sakām: mums tur kaut kas būs, un to jau likumā ierakstām, es varu oponēt sekojoši – atnāks jaunietis un teiks, ka grib robežapsardzības bruņotajās vienībās. Mēs teiksim, ka mums nav šo bruņoto vienību. Jaunietis teiks: “Nu, tad es pagaidīšu un es vispār nedienēju, jo likums paredz, ka es tur varu dienēt...” un tā tālāk. Es domāju, tas ir nevajadzīgs jautājums, galīgi nevajadzīgs. Ja mums pēc nedēļas vai divām ir šī robež­apsardzība, tad izmaiņas likumos mēs varam izdarīt vienmēr, kad tam ir reāls pamats un konkrēts juridiskais pamatojums.

Es atbalstu Jura Dobeļa un Einara Repšes piedāvājumu. Manuprāt, arī citi kolēģi šeit izteicās par tiem, kas ir dezertējuši no PSRS Bruņotajiem spēkiem. Dobeļa iesniegums šeit ir, un mēs balsosim par to. Es atbalstu to, bet vienīgi vajadzētu tomēr precizēt, jo atkal mums ir šī nenoteiktība. Man vienmēr liekas, ka cīnīties pret kaut ko ir muļķīgi, vajag cīnīties par kaut ko, par kārtību un noteiktību cīnīties. Ja jaunietim tiešām radušies šie apstākļi, kamēr viņš nonāks komisijas rokās šeit Latvijā, viņš varbūt divus mēnešus kaut kur slapstīsies. Pirmkārt, viņam nav ko ēst, viņš kaut kur zags, iekļūs cietumā un vēl visādi momenti. Vai tad mēs tomēr nevaram tādā gadījumā paredzēt kārtību, ja tāda situācija ir radusies? Lūdzu, komisija, paredziet kārtību, kā viņš stājas sakaros ar alternatīvā dienesta komisiju un kā šī komisija un mūsu republika viņu ņem savā aizsardzībā. Bet tagad kā mēs pateiksim? Lai viņš kaut kā mēģina atkļūt šeit, tad mēs mēģināsim viņam kaut kā palīdzēt? Bet kas pa ceļu notiks ar šo jaunekli, ja viņš tur nonāks pretrunā ar visu un visiem? Tāpēc es ierosinu komisijai tomēr precizēt šo momentu, ja mēs nobalsosim par deputāta Dobeļa ierosināto papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Simsonam.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Es kāpju šajā tribīnē aiz tā iemesla, ka varbūt uz šo problēmu es skatos gan no komisijas viedokļa, gan no vietējo padomju viedokļa. Un visas tās problēmas, kuras šeit tika minētas, ir ļoti raksturīgas mūsu domāšanas veidam. Mēs gribam, lai likumdevējs ļoti precīzi, ļoti skaidri visu noteic, lai izpildītājiem vietējās padomēs, komisijās atliktu tikai izpildīt. Tas iebildums, ka mēs bieži mainām šo likumu, manuprāt, ir stipri kritizējams, tas liecina tikai par to, ka mēs virzāmies soli pa solim, izejot no reālās situācijas. Un arguments, ka mēs neuzklausām visus viedokļus un pieņemam kādus likumus, diez vai ir neapstrīdams, jo argumentus mēs redzējām šeit pat uz ielas pie šā nama. Tie argumenti ir ņemti vērā un jāņem vērā arī šodien. Vai mums būtu jāuzskaita likumā dienesta nozares? Diez vai. Ja tā mēs darītu, tad nonāktu pie tā paša kritizējamā fakta, ka mums pēc brīža jāizdara kādas izmaiņas. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to un varbūt ierosināt, ka ļoti daudz kas no šā likuma izpildes ir tieši rajona kompetencē. Arī veidojot konkrētu komisiju, ko mēs šodien saucam par alternatīvā dienesta komisiju. Nākamais solis uz priekšu varētu būt vienota iesaukšanas komisija. Un tad atkristu jebkāda neinformētība starp padomi un kara komisariātu. Mēs savā rajonā jau esam uz to gājuši. Acīmredzot šai iesaukumā būs vienota komisija, kura arī rūpēsies par iesaucamā medicīnisko pārbaudi. Arī šeit nav vajadzīgs atsevišķs īpašs lēmums par kādas īpašas komisijas veidošanu.

Kolēģa Kostina arguments, ka no diviem tūkstošiem cilvēku dažiem ir bijušas kriminālas darīšanas, nav slikts rādītājs. Es dienēju Padomju armijā, un tur bataljonā no četrsimt cilvēkiem vismaz piecpadsmit cilvēkiem tika ierosinātas krimināllietas. Tad par alternatīvo dienestu negāja runa.

Jautājums par darbu zemnieka saimniecībā. Protams, ka mēs ņemtu vērā konkrēto saimniecību un konkrētas republikas intereses. Bet vai mums nav tas periods, ka mums ir jāorientējas no personas uz valsts vajadzībām? Un šajā sakarībā es gribētu ierosināt padomāt arī par vienoto apmaksas sistēmu neatkarīgi no tā, vai viņš tos 36 mēnešus strādā vienā nozarē vai citā nozarē. Likumā to nevajag paredzēt. Protams, būtu ļoti labi, ja mums visā republikā būtu kopēja sistēma, bet tas būs iespējams tikai tad, ja mēs nonāksim pie valsts aizsardzības departamenta. Šis departaments kārtos gan uzskaiti, gan iesaukšanu. Un šobrīd laikam gan uzskaites jautājumu mēs nedrīkstam ne vispār atmest, ne atstāt tikai komisariāta ziņā. Arī vietējām padomēm un rajona padomēm tomēr uzskaites sistēma ir jāsaglabā.

Tālāk tāds ierosinājums jautājumā par dezertieriem. Vai mums nevajadzētu paredzēt varbūt starprepubliku līgumu formā, ka mums jāparūpējas arī par citu republiku pilsoņiem jeb citu republiku iedzīvotājiem, kuras arī deklarējušas dienestu saviem jaunekļiem savā teritorijā, kā, piemēram, Ukraina. Lūk, šo te paredzamo iespēju iziet alternatīvo dienestu arī dezertierim, bijušajam dezertierim, attiecināt arī uz republiku iedzīvotājiem, to republiku karavīriem, kuri dienējuši mūsu republikā, varbūt dezertējuši. Uz šāda savstarpējo līgumu pamata padomāt, vai mums neapmainīties ar laipnībām un nedot iespēju arī savukārt viņu jaunekļiem tāpat alternatīvo dienestu pildīt šeit vai arī risināt jautājumu par šo jaunekļu neizdošanu militārajām varām, vai pat savstarpēju apmaiņu starp republikām.

Priekšsēdētājs: Visi runātāji, kuri bija pieteikušies debatēs, ir izteikuši savus viedokļus. Līdz ar to debates pārtraucam. Tagad, lūdzu, par iesniegtajiem labojumiem. Sekretariāts man ir iesniedzis tikai divus. Jāsaka, ka viņu bija vairāk, bet tā ir acīmredzot sekretariāta lieta, kurus iesniegt un kurus neiesniegt. Acīmredzot deputāti izteiks savu viedokli pēc tam.

Pirmais ir Dobeļa iesniegtais konceptuālais papildinājums. Iekļaut likumā par alternatīvo (darba) dienestu sekojošu redakciju: gadījumos, kad pilsonis uzsācis dienestu aktīvajā karaspēkā, bet bijis spiests to atstāt, nepanesot dienesta apstākļus, viņam ir tiesības griezties alternatīvā dienesta lietu komisijā, lai šajā likumā noteiktajā kārtībā pildītu alternatīvo dienestu. Vai ir jautājumi par šo papildinājumu? ^*/Lūdzu, pirmais mikrofons./

V.Priščepovs: ^*/Es gribētu precizēt, ko nozīmē nenormāli apstākļi armijas dienestā./

A.Līgotnis: Acīmredzot šis būs tas jautājums, kas jāskata katrā gadījumā individuāli, un to izlems attiecīgā alternatīvā dienesta komisija. To nevar viennozīmīgi uz visiem gadījumiem vienādi attiecināt.

Priekšsēdētājs: ^*/Tulkojumā ir nevis “nenormāli”, bet “nepanesami”. Bet jums taisnība, ka viss ir relatīvs. Vienam ir nepanesami piecelties no rīta pulksten 9, citam kaut kādas citas grūtības./

Vēl, lūdzu, jautājumi? Nav. Tad es lūgtu nobalsot. Lai atskan zvans, un trīs minūtes pagaidīsim. Es gan pārkāpu varbūt kādu mūsu jau izveidojušos tradīciju, bet man liekas, lai būtu operatīvi, par katru no iesniegtajiem jūs sniegsiet savu komentāru. Jo citādi tagad vajadzētu jums gala vārdu dot, sniegt komentārus un tad, bet, par katru nobalsojot, tik un tā jūs gribēsiet varbūt izteikt savu viedokli, un tas tikai laiku mums aizkavēs. Ja jūs, protams, uzstājat, ka gribat galavārdu pirms katra, tad lūdzu.

No zāles: Es atbalstu jūsu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs ļoti lūdza, lai viņu uzaicina uz zāli… Kad nav, tad nav. Ļoti žēl. Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 149. Balsojam Dobeļa un citu deputātu iesniegto papildinājumu, kam ir konceptuāls raksturs. Ja pilsonis uzsācis dienestu aktīvajā karadienestā, bet bijis spiests to atstāt neciešamo dienesta apstākļu dēļ, viņam ir tiesības griezties alternatīvā dienesta lietu komisijā, lai likumā noteiktajā kārtībā pildītu alternatīvo (darba) dienestu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi! Rezultāts: 108 – par, 30 – pret, 7 – atturas. Ir pieņemts šis konceptuālas dabas labojums.

Nākamais ir deputāta Kostina ierosinājums. Komisija gan, kā es saprotu, uzskata, ka tas nav konceptuāls, bet es sapratu, ka jūs bijāt gatavi šo papildinājumu ieslēgt. Es jums nolasīšu, bet jūs komentējiet paši. Deputāts Kostins ierosināja 12.panta redakciju papildināt vienā vietā sekojoši: “Iesniegums par izvēli pildīt alternatīvo dienestu jāiesniedz rajona, pilsētu alternatīvā dienesta lietu komisijā un rajona kara komisariātam dzīves vietā ne agrāk par pilngadības sasniegšanu un ne vēlāk par laiku, kad pilsonis jāierodas uz iesaukšanas komisiju.” Es pareizi esmu formulējis jūsu iesniegto, deputāt Kostin? Pareizi. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli šajā sakarā? Bet vispirms komisijas.

A.Līgotnis: Mans viedoklis ir tāds: šāds formulējums jau nenosaka, ka šim pilsonim pašam jāierodas kara komisariātā, viņš tur var aizsūtīt arī iesnieguma kopiju. Man iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Geidānam.

I.Geidāns: Es pilnīgi piekrītu. Bez tam es piedāvāju Kostina priekšlikumu ņemt vērā, 11.pantā ieliekot tikai vienu vārdu, 11.pants beidzas ar vārdiem: “...pēc tam, kad iesniedz dienesta komisijai, kas par saņemto iesniegumu ziņo kara komisariātam”. Mēs ieliekam tikai vārdiņu “nekavējoši”, un viss atrisināts. Tad nav jāmaina teksts.

Priekšsēdētājs: Ziniet, tomēr man liekas, ka, izsakot savu viedokli, diez vai nebūtu labāk, ja šīs lietas kārtotu pats jauniesaucamais. Varbūt man nav taisnība. Bet es zinu, ka šeit mūsu aparātā dažreiz vēstule aizkavējas četras dienas. Un šīs četras dienas var būt liktenīgas jauniesaucamajam. Tāpēc, lai viss būtu kārtībā, vismaz es viņa vietā nu gan nevienam neuzticētos, bet pats kārtotu šīs lietas, iesniegtu gan vienā vietā, gan otrā un paņemtu vēl parakstu par to, ka es iesniedzu. Tad man būtu juridisks dokuments.

Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Repše: Diemžēl ir zināmi daudzi gadījumi, ka izdarīts ļoti spēcīgs spiediens kara komisariātā uz jauniešiem, tādēļ mēs tomēr nedrīkstam pieļaut, ka jaunietim būtu nepieciešams ierasties kara komisariātā. Lai to dara alternatīvo lietu komisija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Es uzskatu, ka ir amorāli, ka mūsu parlamentam tiek uzlikts par pienākumu likt Latvijas iedzīvotājiem pildīt kaut kādas sais­tības pret citas valsts institūciju.

Priekšsēdētājs: Vēl ir kādi priekšlikumi? Lūdzu, pirmais mikrofons.

O.Ščipcovs: ^*/Es domāju, ka te jautājums nav jārisina emocionāli, es pievienojos priekšsēdētājam un argumentēju to šādi. Iedomāsimies, ka nākotnē mums būs Latvijas armija, patstāvīga Latvijas armija, un būs tāds pats likums par alternatīvo dienestu, un tad mēs uzskatīsim par pilnīgi normālu to priekšlikumu, kāds nupat ienāca no deputāta Kostina un otra deputāta. Man šķiet, ka te jāatbrīvojas no emocijām un jānolaižas uz grēcīgās zemes, t.i., es ierosinu atbalstīt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Albertiņa: Es toties gribu teikt, ka mums ir priekšlikums nekādā gadījumā neatbalstīt. Proti, kāpēc? Tādēļ, ka tas ir rajona padomes pienākums. Ja rajona padome savus pienākumus godprātīgi pilda, tad viņa arī ar šo kara komisariātam nepieciešamo informāciju kara komisariātu nodrošina. Nekavējoties.

Priekšsēdētājs: Ir divi priekšlikumi: pirmais – deputāta Kostina – papildināt 12.pantu, pie tam precīzi jālasa nevis “ierasties”, bet “iesniegums jāiesniedz”. Nu, bet tas ir tā... Tātad deputāta Kostina priekšlikums, otrs – deputāta Geidāna priekšlikums par to, ka alternatīvā dienesta komisija informē nekavējoties kara komisariātu. Sapratāt lietas būtību? Vispirms balsojam par deputāta Kostina priekšlikumu. Rezultātu. Vairākumu negūst šis priekšlikums. Deputāta Geidāna priekšlikums. Lūdzu. Gūst vairākuma atbalstu. Tiek pieņemts.

Nākamais jautājums. Tika iesniegts priekšlikums, kuru gan sekretariāts nav iesniedzis, bet es atceros. Jums nav iedots. Nu, ko es tur varu darīt, ka jums neiedeva? Deputāts Ulme runāja, un, manuprāt, vēl citās runās izskanēja par to, ka alternatīvajam dienestam visur jābūt 24 mēneši. Jūsu komentārs, lūdzu.

A.Līgotnis: Jā, es principā būtu pret šo priekšlikumu sekojošu iemeslu dēļ: ja mēs pieņemsim šo labojumu, tad mums praktiski zudīs tas ieinteresējošais motīvs, kas augstskolu beidzējus var līdz šim ieinteresēt dienēt Iekšlietu ministrijā un tajos specifiskajos orgānos, kur mēs paredzam šādas iespējas, jo līdz šim vienīgais motīvs bija saīsinātais dienesta termiņš. Ja mēs saīsinām jau vispār, tātad nolīdzinām šo robežu, un tad vairs nav šī motīva.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Tas bija mans priekšlikums 7.pantā, ko es esmu rakstiski iesniedzis. 7.pantā izlabot – 24 mēneši un absolventiem – 12. Un vēl papildināt ar “...un to pilda Latvijas Republikas teritorijā”.

Priekšsēdētājs: Es arī gribu izteikt savu viedokli. Es jūs aicinu, kolēģi, kaut mirkli domāt valstiski, balsojot par šo jautājumu. Ja mums valsts nav vajadzīga, bet mums ir vajadzīgs tā, lai mēs kaimiņam varam pateikt, ka viņš varēs arī neko nedarīt, tad, lūdzu. Bet nebūs valsts, nebūsim arī mēs. Lūdzu, balsosim deputāta Geidāna iesniegumu. Visa alternatīvā dienesta ilgums 24 mēneši. Lūdzu rezultātu. Par – 45, pret – 59, atturas – 34. Šis priekšlikums negūst vairākuma atbalstu. Paliek komisijas variants. Vārds deputātam Romašovam...

Nolasa G.Romašova zīmīti: ^*/“Lūdzu iesniegt izskatīšanai otrajā lasījumā šādu labojumu un papildinājumu.”

Cienījamais kolēģi, ja jūs to neuzskatāt par konceptuālu pirmajā lasījumā, tad mums balsot nevajag, tad to izskatīs komisija. Lūdzu, deputāt Romašov… (Balss no zāles.) Nu, tā arī jāraksta: nevis otrajā lasījumā, bet konceptuāli pirmajā lasījumā. Es jūs sapratu. 8.pants – izslēgt militarizētās IeM, robežapsardzības daļas, kārtības uzturēšanas apakšvienības un speciālās vienības. Paskaidrojums – tas neietilpst likuma par darba dienestu kompetencē./ Lūdzu.

A.Līgotnis: Mēs šo momentu iekļāvām likumā tikai tādēļ, lai nebūtu jāmaina likums pēc diviem trim mēnešiem. Es esmu pret šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Bet tad varbūt likuma nosaukums būtu jāmaina? Jo kolēģa Romašova arguments ir, ka tas vienkārši neattiecas uz darba dienestu.

A.Līgotnis: Darbs ir visai plaši tulkojams jēdziens.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izsakiet savu attieksmi balsojot. Lūdzu rezultātu. Negūst vairākuma atbalstu.

Tālāk. ^*/8.pantu papildināt: “personas, kas pilda alternatīvo dienestu tālu prom no mājām, tiek nodrošinātas ar kopmītni vai dienesta dzīvojamo platību uz dienesta laiku”./

No zāles: Tas ir 8.pantā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Līgotnis: Mums jau 8.pantā pēdējais teikums ir: “nepieciešamības gadījumā šīs personas nodrošināt ar dienesta dzīvojamo platību”. Tas jau pats par sevi saprotams, ka nevar likt dienēt tur, kur nav kur dzīvot.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka lieki.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Romašovs, trešais mikrofons.

G.Romašovs: ^*/Jūs atvainojiet, paskatieties, kas tur uzrakstīts pie jums. Jums tur rakstīts – tiem, kuri dienēs šajos militarizētajos formējumos, bet par pārējiem jums nekas nav rakstīts. Kur jaunieši dzīvos, ja viņi dienestu veiks 10 – 20 km no mājām, viņi braukās ar mašīnu, vai kā? Ar ko viņi brauks, paskaidrojiet, lūdzu, vai ies kājām?/

A.Līgotnis: Acīmredzot viņus būs iespējams norīkot tur, kur viņi varēs arī dzīvot. Un tas, kas viņus norīkos citur, tam faktiski būs jārūpējas par dzīves vietu.

G.Romašovs: ^*/Atvainojiet, kad jaunietis dienē, viņš dzīvo kazarmā, viņu ēdina, dzirdina, apģērbj, apauj, bet te kā? Kur viņš dzīvos? Kādā viesnīcā?/

A.Līgotnis: Nu, principā, te nebūs divdomīga situācija. Arī pir­majai daļai var piekabināt tādu pašu teikumu, kāds ir otrās daļas beigās, bet man šķiet, ka tas ir lieki. Tas nav principiāls jautājums.

Priekšsēdētājs: Es piekrītu deputātiem, kuri izsaka piezīmi, ka tas nav konceptuālas dabas jautājums. Vēl jo vairāk, ja komisija ir gatava to izskatīt.

^*/Papildināt 3.pantu: “Ministru padomei izstrādāt uzskaites sistēmu un visu līmeņu padomju sadarbības ar militārās pārvaldes vietējiem orgāniem pārejas periodā mehānismu”./ Lūdzu.

A.Līgotnis: Arī nav konceptuāls.

Priekšsēdētājs: Nu, redziet, tikmēr mēs strīdēsimies, vai tas ir konceptuāls vai nav, labāk nobalsosim. Jo tā tas parlamentos ir, ka mēs strīdamies, vai tas ir pēc būtības vai nav pēc būtības, un pēc būtības tikai laiku zaudējam. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi balsojot. Rezultāts. Vairākuma atbalstu negūst šis papildinājums. Vairāk rakstisku iesniegumu man nav.

A.Līgotnis: Man ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Līgotnis: Vēl ir viens ļoti būtisks konceptuālas dabas priekšlikums, par kuru acīmredzot būs jābalso. Deputāts Geidāns iesniedza 4.pantu, kur ir papildinājums attiecībā uz personām, kurām nav jādienē alternatīvajā dienestā. Ierosināts papildināt ar sekojošu punktu: “...zemnieku individuālo saimniecību locekļi...” Es šeit gribētu parādīt dažas šīs redakcijas nepilnības un likt priekšā citu personiski izstrādātu redakciju.

Redziet, ne jau vienmēr ģimenē visi ir strādīgi cilvēki un ne jau katrs tēvs gribēs, lai viņa dēls viņa saimniecībā strādā. Ja viņš ir slaists un loderis, tad viņš nemaz to nevēlēsies. Lai nebūtu tāda paplašināšana šā likuma tulkošanā, es liktu varbūt šeit uz balsošanu tādu variantu – “alternatīvajā dienestā nenorīko zemnieku saimniecību galvas, un pēc viņu iesnieguma no alternatīvā dienesta var arī atbrīvot šai saimniecībā strādājošos viņa ģimenes locekļus”. Tātad, lai cilvēku atbrīvotu, viņam, pirmkārt, jābūt ģimenes loceklim un, otrkārt, arī šajā saimniecībā jāstrādā, jo var jau būt situācija, ka ģimenes loceklis gan ir, bet saimniecībā strādāt pat nedomā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Krūgaļaužam.

P.Krūgaļaužs: Es ierosināju paplašināt šo terminu, kas skar visus lauksaimniekus un ierakstīju: “kas nodarbojas lauksaimniecībā, tai skaitā zemnieku saimniecībās”. Tik šauri zemnieka saimniecības netver, tas ir par maz.

No zāles: Es negribētu kolhozniekus no alternatīvā dienesta atbrīvot.

P.Krūgaļaužs: Kolhoznieki nav nekāds lamuvārds, tie ir lauksaimnieki, kas mums dod maizi.

No zāles: Vai tad es to tādā veidā pateicu...

P.Krūgaļaužs: Bet tā iznāk pēc jūsu teiktā.

No zāles: Mums ir jāstimulē zemnieka saimniecību veidošana, es tā saprotu, tāpēc šis priekšlikums tiek izvirzīts. Bet ne jau vispār cilvēki, kas ir uz laukiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols.

I.Ozols: Vai tad noteiktā kārtībā pašpārvalde nevar piemērot konkrētam alternatīvajā dienestā iesauktam jaunietim darba dienesta iziešanu saimniecībā, padomju saimniecībā vai mežsaimniecībā?

A.Līgotnis: Var. Nekādu šķēršļu nav, un pašreiz tā arī tas tiek darīts. Taču deputāti, kas pārstāv lauksaimnieku intereses, jau kopš šā likuma radīšanas vienmēr ir konsekventi uzstājušies, ka šādai normai ir jābūt. Nekādu iebildumu, man šķiet, nevar būt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nāciet pie mikrofona, deputāt Ziediņ!

Z.Ziediņš: Es atvainojos, ka izvēršu debates. Es gan domāju, ka visas lauksaimniecības viedoklis tāds nav, kā jūs izteicāt. Un es varu pateikt, ka ir lauksaimnieki, kas domā, ka dienestā no laukiem individuālā zemniecībā ir jāiet. Dienēt var alternatīvajā dienestā. Ministru padome, izskatot šo jautājumu, var nozīmēt šo pašu jaunieti dienēt savā mājā vai arī dienēt kādā citā vietā, bet dienēt ir jāiet. Tā ka ne visi lauksaimnieku viedokļi ir tik noliedzoši.

Priekšsēdētājs: Es vēlreiz gribētu jums likt pie sirds sekojošu viedokli: valsts dienests prasa izturīgus, apzinīgus, atbildīgus utt. pilsoņus. Ja mēs no valsts interesēm pieietu pie šā jautājuma, jo visi, kā es saprotu, grib veidot Latvijas valsti, vismaz vārdos, tad no šā viedokļa zemnieku saimniecībās kaut kur pie mājas palikt varētu tikai veselības stāvokļa dēļ. Ne jau galīgi slims cilvēks, tas nekur, protams, nevar dienēt, bet, kā jau tas ir bijis dažādos laikos kara lietās, kad tika noteikts, ka tas var tur vezumniekos būt, bet tas citur var būt utt. Tā būtu kārtība. Bet, ja mēs tā, ka mēs varam mājās, tad es varu jums galvot, ka mans dēls, protams, nekur neies, kaut gan es viņu par tīri apzinīgu uzskatu, vismaz līdz šim. Bet es jau redzu, ka viņš nekur neies. Jo tā ir cilvēka daba, ne tikai mana dēla daba.

No zāles: Cienījamie kolēģi! Šis likums tomēr prasa vistuvākajā laikā perspektīvā kardinālu pārstrādāšanu. Ja mēs runājam par kaut kādu valsts dienestu, tad es neuzskatu, ka šis likums ir vispār kaut kāds normāls valsts dienests. Mērķis mums bija viens – lai mūsu zēni neiet svešas valsts armijā. Manuprāt, mums šodien jāstrādā pie Latvijas Republikas aizsardzības lietām, pie Aizsardzības ministrijas izveidošanas un pie normāla likuma par normālu valsts dienestu. Bet šajos nenormālajos apstākļos, kuri arī pašreiz turpinās, šis likums nav izstrādāts. Tādēļ es tomēr aicinu visus iestāties par to, ka vecākais dēls zemnieka saimniecībā ir atstājams tēva saimniecībā. Bez šaubām, šī nenormalitāte var turpināties līdz tam laikam, kamēr mēs izstrādājam un pieņemam normālu likumu par valsts dienestu. Jo arī šo dienestu, šos divus alternatīvos dienestus nekādā gadījumā nevar uzskatīt par kādu no valsts dienestiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Pašā sākumā, iesākot šodienas izskatīšanu, es taču teicu, ka mums ir likumprojekts par valsts dienestu. Bet šo likumprojektu mēs patlaban nevaram laika trūkuma dēļ līdz galam izstrādāt un pieņemt. Šo likumprojektu mēs atliekam uz nākamo iesaukumu, bet pie tā mēs patlaban strādājam. Patlaban šie labojumi ir vajadzīgi, lai iestādes varētu efektīvāk strādāt šā rudens iesaukuma laikā. Lūdzu, ņemiet to vērā, un nediskutēsim par valsts dienesta likumu. Tas būs, bet tas būs vēlāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Man liekas, tā nostādne, kā šo jautājumu izvirza šī priekšlikuma autori, ir mazliet neloģiska varbūt no juridiskā viedokļa. Normai, kas attiecas uz kādu personu, ir jāizriet no šīs pašas personas. Tātad vai nu kādam kaut kas ir jādara, vai nav jādara. Šiem noteikumiem ir jāizriet no pašas šīs personas, bet nevis no viņa radiniekiem vai vecākiem. Tā ka no šāda viedokļa ir nepareizi, ka nav jāiet armijā tāpēc, ka tēvam ir jaunsaimniecība. Varbūt tāda – tev nav jāiet armijā, ja tu esi jaunsaimnieks. Tad tā ir loģiska norma.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

I.Geidāns: Cienījamo priekšsēdētāj! Es atvainojos, ka es jums iebildīšu. Es tomēr uzturu spēkā savu prasību likt šo uz balsošanu. Tā kā man labāk patīk komisijas variants, tad es savu variantu noņemu par labu komisijas variantam. Bet es tomēr lūdzu likt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Mēs jau iesniedzām komisijai variantu. Tātad 8.punktā aiz otrās rindkopas papildināt un ierakstīt jauno rindkopu “zemnieku saimniecību ģimenes locekļi alternatīvo darba dienestu var pildīt savā saimniecībā”. Iesniedzām tādā konkrētā redakcijā. Es nezinu, kāpēc tas ir pazudis.

Priekšsēdētājs: Dodiet uzreiz šurp, deputāt Grūbe. Šeit nekādu problēmu mums nav.

A.Līgotnis: Es tikai gribu precizēt, ka tā nebija komisijas redakcija, bet mana personiskā, es nevaru pretendēt uz tik autoritatīvu...

Priekšsēdētājs: Viņi visi ir vienādi, šie iesniegumi. Acīmredzot ir jābalso par vienu visaptverošu. Ja tas gūst atbalstu, tad... Lietas būtība ir šāda: “Zemnieka saimniecības ģimenes locekļi alternatīvo (darba) dienestu var pildīt savā saimniecībā.” Otrs: “Alternatīvajā dienestā nenorīko zemnieka saimniecības galvu, un pēc viņa iesnieguma no alternatīvā dienesta var atbrīvot arī šajā saimniecībā strādājošos viņa ģimenes locekļus.” Nu, fineses šeit, protams, ir, bet būtība ir tā pati, ka viņš tēva mājās strādā. Tikai vienā redakcijā ir: viņš šeit pilda alternatīvo dienestu, un viņu kontrolē tēvs un māte, un vecākie brāļi, bet otrajā redakcijā vienkārši viņš tiek atbrīvots no alternatīvā dienesta. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Krūmiņš: Varbūt to pretrunu var atrisināt, ierakstot “izņēmuma gadījumā”. Ja viņš ir vienīgais apgādnieks vai kaut kā tā. Bet, ja mēs visiem lauku puišiem, demogrāfisko sastāvu ievērojot, atļausim audzēt 0,15ha tulpju, tad es šaubos par šā likuma lietderību.

Priekšsēdētājs: Tas ir ļoti pareizi, ka vajadzētu diferencēt, bet tomēr, vai likumā rakstīt “izņēmuma gadījumos”. Man personiski ir alerģija pret šiem izņēmuma gadījumiem no savas iepriekšējās prakses. Lūdzu, otrais mikrofons, deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: ^*/Sakiet, lūdzu, kas atbildēs par alternatīvo dienestu pildošā rīcības sekām?/

A.Līgotnis: Jūs zināt, ka civiltiesībās pilna rīcības un tiesībspēja iestājas personām no 18 gadu vecuma. Te ir tāpat.

A.Aleksejevs: ^*/Tātad viņš pats atbildēs par sevi? Valsts par viņu neatbild. Šodien, teiksim, par militārpersonu atbild valsts, bet šeit?/

A.Līgotnis: Latvijas Republikā pilngadīga persona par sevi atbild pati.

Priekšsēdētājs: ^*/Paldies./ Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Blažēvičs: Es aicinu balsot par priekšlikumu, ka var pildīt alternatīvo dienestu zemnieku saimniecībās pēc rajona alternatīvā dienesta komisijas norīkojuma. Vispār visu pakļaut šai komisijai, jo atļaut vajag. Šodien prakse rāda, ka alternatīvā dienesta komisijām rajonos nozīmēt jauniešus zemnieku saimniecībās nekādu problēmu nav bijis.

A.Līgotnis: Lai nebūtu šeit strīdu, es savu priekšlikumu atsaucu, jo uzskatu, ka visnotaļ optimāls ir pirmais.

Priekšsēdētājs: Tad paliek divi. “Zemnieku saimniecībās ģimenes locekļi alternatīvo dienestu var pildīt savā saimniecībā.” Tas būtībā arī taču tas pats ir. Protams, ka komisijas viņus tur nozīmēs. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 108 – par, pret – 16, 11 – atturas. Pieņemts šāds papildinājums. Vairāk nav?

Vēl ir ierosinājums šo likumu ar papildinājumu pieņemt divos lasījumos kā steidzamu. Tādas tiesības mums ir. Bet kad mums vajadzētu balsot par viņu – pēc pirmā lasījuma vai pirms pirmā lasījuma akcepta? Laikam pēc akcepta būs pareizāk.

Lūdzu, tagad izsakiet savu attieksmi, balsojot par šiem papildinājumiem, grozījumiem ar visām tām izmaiņām, par kurām mēs esam nobalsojuši. Par konceptuālajām izmaiņām. Visas pārējās tiks izskatītas, tālāk pilnveidojot šo likumu.

Rezultāts: pirmajā lasījumā likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem likumā par alternatīvo (darba) dienestu ir pieņemts.

Tagad par termiņu otrajam lasījumam. Kad jūs izskatīsiet visus papildinājumus un redakcionālus grozījumus?

A.Līgotnis: Es lieku priekšā – nākamās nedēļas otrdien vai trešdien.

Priekšsēdētājs: Lūdzu datumu!

A.Līgotnis: 2.oktobris.

Priekšsēdētājs: Vai ir citi priekšlikumi par termiņu? Nav. Tad balsosim par termiņu. Ierosināts 2.oktobris. Lūdzu rezultātu. Likumprojekts par šiem grozījumiem ir akceptēts pirmajā lasījumā. Tagad par ierosinājumu pieņemt divos lasījumos kā steidzamu. Pirms balsojam, vārds kolēģim Dobelim mazam precizējumam.

J.Dobelis: Es precizēšu. Mūsu komisija, izskatot šo projektu, atzina par nepieciešamu pieņemt to kā steidzamu divos lasījumos. Vienkārši personisks Dobeļa paraksts ir zem šī ierosinājuma, jo visa komisija reizē nevar iesniegt balsošanai. Tāpēc es vienkārši parakstīju šo iesniegumu. Bet tas ir mūsu komisijas ierosinājums.

Priekšsēdētājs: Tātad precīzi bija tā: kolēģis Dobelis iesniedza komisijai, un komisija akceptēja un iesniedza šeit.

Tagad jums zināšanai. Jautājumu par likumprojekta steidzamību vai steidzamības atcelšanu var ierosināt pastāvīgā komisija vai 20 deputāti. Lēmumu par to var pieņemt ne mazāk kā ar divām trešdaļām balsu no balsojošo kopskaita. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret komisijas ierosinājumu par steidzamību. Lūdzu rezultātu. Lai būtu precīzi, saskaitiet un pasakiet, cik ir divas trešdaļas. Redzams, ka ir, bet tomēr, lai būtu zināms: 104 plus 25, 129, 135. Izrēķināt divas trešdaļas no 135. 90 balsīm jābūt. Līdz ar to lēmums par steidzamību ir pieņemts.

Nākamais jautājums, ja es neko neesmu palaidis garām, ir par Stučkas rajonu, jo mums divi jautājumi tika adresēti izskatīšanai Prezidijā. Izskatām jautājumu par rajona un pilsētas nosaukuma maiņu. Ziņo deputāts Blažēvičs.

J.Blažēvičs: Godājamo priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija, izskatījusi Stučkas rajona un pilsētas Tautas deputātu padomes sesiju lēmumus un Latvijas Republikas Ministru padomes priekšlikumu par Stučkas pilsētas un rajona nosaukuma maiņu, ierosina Augstākajai padomei pieņemt lēmumu nosaukt pilsētu – Aizkraukle, rajonu – Aizkraukles rajons un izdarīt attiecīgu labojumu Latvijas PSR Konstitūcijā.
Rajona padome par šo lēmumu nobalsojusi vienbalsīgi, visi klātesošie deputāti. Šo priekšlikumu atbalsta arī Kultūras fonda vietvārdu komisija. Šos lēmumus un likumu iesniedzam atsevišķi no visas priekšlikumu paketes, ko iesniegušas citu pagastu un rajonu pašvaldības iestādes par dažādiem grozījumiem Latvijas Republikas administratīvi teritoriālajā iedalījumā, jo šis ir vienīgais, kas papildus prasa izmaiņas Konstitūcijā. Pārējie priekšlikumi tiks iesniegti atsevišķi vistuvākajā laikā.

Pašlaik Ministru padome pabeidz izpildīt Augstākās padomes Prezidija uzdevumu un šajās dienās iesniegs komisijai Augstākās padomes lēmuma projektu par kārtību, kādā atrisināmi Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iekārtojuma jautājumi. Līdz ar to iesāksim arī reformu pašvaldības sistēmā.

Ierosinu pieņemt Augstākās padomes lēmumu pirmajā lasījumā un grozījumu Latvijas PSR Konstitūcijā pirmajā lasījumā. Lēmuma projekti jums ir izsniegti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu jautājumi?

J.Blažēvičs: Lēmums uzreiz, es atvainojos, bet Konstitūcijā pēc... (neskaidri.)

I.Ivanovs: ^*/Ekonomiskais aprēķins ir? Cik maksās šī rajona pārdēvēšana?/

J.Blaževičs: ^*/Te ir klāt rajona padomes priekšsēdētājs…/

I.Ivanovs: ^*/Es jums jautāju, jūs ziņojāt, jūs arī atbildiet./

J.Blažēvičs: ^*/Lūdzu. Ekonomiskais aprēķins ir padomē./

I.Ivanovs: ^*/Jūs nosauciet summu./

J.Blažēvičs: ^*/Tas neattiecas uz lēmumu/

I.Ivanovs: ^*/Skaidrs. Otrais jautājums. Nu, saprotams, ka nepareizi kādreiz pārdēvēja pilsētas, bet Stučka pilsēta – tā ir jauna pilsēta, kāpēc notiek pārdēvēšana?/

J.Blažēvičs: ^*/Tāpēc, ka saskaņā ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām šo jautājumu iesniedza rajona padome saskaņā ar likumu par pašvaldībām./

Priekšsēdētājs: Es gribētu lūgt deputātu Ivanovu. Citreiz, uzdodot jautājumu, darīt to korektā tonī. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Man ir jautājums: vai eventuālā Aizkraukles rajona centra nosaukuma problēma ir atrisināta?

J.Blažēvičs: Jā.

A.Bērzs: Kā tas saucas – Aizkraukle?

J.Blažēvičs: Aizkraukle.

A.Bērzs: Tas ir oficiāli?

J.Blažēvičs: Jā.

A.Bērzs: Pagasta...

J.Blažēvičs: Rajons – Aizkraukle un pilsēta – Aizkraukle.

Priekšsēdētājs: Un pagasts arī?

J.Blažēvičs: Jā. Pagasts arī.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Rogaļs: ^*/Cienījamais komisijas priekšsēdētāj, 18.martā vienlaicīgi ar vēlēšanām notika referendums par pilsētas un rajona nosaukumu. Vai jūs nevarētu minēt rezultātus, cik vēlētāju izteicās par to, lai saglabātu iepriekšējo nosaukumu un cik – par to, lai rajons un pilsēta sauktos par Aizkraukli./

J.Blažēvičs: ^*/Tādi rezultāti ir./ Tādi rezultāti ir. Divas trešdaļas no balsotājiem, apmēram divas trešdaļas izsakās par nosaukuma maiņu.

M.Rogaļs: ^*/Bet par kādu nosaukumu?/

J.Blažēvičs: Šeit ir Augstākās padomes priekšsēdētājs, un man ir oficiāls viņa paraksts.

M.Rogaļs: ^*/Bet es gribu teikt, ka jūs minējāt nepareizus datus. Paldies./ (Zālē rosība.)

Priekšsēdētājs: Kolēģi, nāciet atpakaļ pie mikrofona. Ja jūs tā pasakāt, tad varbūt tomēr argumentējiet!

M.Rogaļs: ^*/Ja cienījamais priekšsēdētājs atļaus, es paskaidrošu./

Priekšsēdētājs: ^*/Bet ļoti īsi./

M.Rogaļs: ^*/Referenduma rezultāti par Stučkas rajona nosaukumu publicēti 4.aprīļa avīzē “Staburags”; rezultāti ir šādi: par Stučkas un Stučkas rajona nosaukumu – 9831 vēlētājs, Aizkraukle – 7450, Staburags – 3222 un pārējie – ap 900 vēlētāju. Tā ka vēlētāju vairākums izteicās par to, lai atstātu nosaukumu Stučka./

J.Blažēvičs: ^*/Ja pie septiņiem tūkstošiem pieliek trīs, laikam būs vairāk…/

M.Rogaļs: ^*/Bet kāpēc saskaitīt par Aizkraukles nosaukumu? Es te kaut kā neredzu loģiku./

Priekšsēdētājs: ^*/Paldies./

J.Blažēvičs: ^*/Es redzu te loģiku./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons. Es domāju, ka šie jautājumi attiecas varbūt uz padomes priekšsēdētāju, tāpēc šeit ir Ludbāržs. Lūdzu jautājumus komisijai, un tad lūgsim varbūt arī padomes priekšsēdētāju izteikt savu viedokli par tiem konstitucionālajiem secinājumiem, kuri šeit izskanēja.

Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāts Buka.

S.Buka: ^*/Es apsveicu to faktu, ka mēs beidzot sākam balstīties uz tautas viedokli, t.i., ievērojot faktiskā referenduma rezultātus, kuri tiek minēti šeit Stučkas rajona padomes lēmumā. Bet mani interesē, kas faktiski deva atļauju Stučkas rajonam veikt referendumu balsošanas dienā, tāpēc ka tas ir reāls referendums. Un mani interesē, vai šis referendums ir likumīgs, jo par līdzīgu referendumu, piemēram, Daugavpilī, tikai citā jautājumā, mēs pieņēmām lēmumu par šajā līmenī veiktā referenduma nelikumību./

J.Blažēvičs: Es uzskatu, ka pēc 4.maija Deklarācijas šis jautājums ir korekts, ko Stučkas rajons šobrīd uzdod. Otrkārt, likuma par referendumu nav. Tā bija aptauja, nevis referendums. Nevajag jaukt divas lietas.

Priekšsēdētājs: Nē, šeit nevis aptauja, bet balsošana notika. Tā, vēl ir jautājumi? Nav. Paldies, kolēģi, Blažēvič. Lūdzu, padomes priekšsēdētājs Ludbāržs.

P.Ludbāržs, Stučkas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Vispirms nelielai informācijai un uzziņai es gribu teikt, kā jautājums par rajona un pilsētas nosaukuma maiņas nepieciešamību pakāpeniski attīstījās apmēram pusotra gada laikā vai nedaudz vairāk.
Tika izdarītas būtībā divas aptaujas. Pirmā bija aptuvenā aptauja, ko veica mūsu laikraksts “Staburags”, lai noskaidrotu cilvēku viedokļus par šīs problēmas plašumu un nopietnību, jo apmēram pirms pusotra gada vai nedaudz vairāk mūsu laikrakstam sāka pienākt lasītāju vēstules ar ierosinājumiem, ka būtu nepieciešams mainīt rajona un pilsētas nosaukumu. Protams, bija dažādi argumenti, dažādi pamatojumi, bet visas šīs vēstules liecināja par to, ka cilvēki vēlas šādu izmaiņu izdarīt. Mūs interesēja noskaidrot, toreiz vēl vecajai padomei un vecajai izpildkomitejai, cik daudz ir šādu cilvēku.
Un tad šīs pirmās aptaujas rezultātā, kas beidzās pagājušā gada decembrī, mēs savācām aptuvenu informāciju bez kaut kādiem iepriekšējiem skaitliskiem aprēķiniem. Mēs nestādījām sev mērķi noskaidrot, cik procentu no visiem rajona iedzīvotājiem ir par to, bet mēs vienkārši gribējām, lai cilvēki pasaka savu attieksmi, lai nosauc iespējamos jaunā nosaukuma variantus. Tādā veidā mēs ieguvām, lūk, šos te variantus. Dominēja Aizkraukle, Staburaga rajons, rajonam – Aizkraukle, Staburadze – pilsētai pamatā. Nāca dažādi nosau­kumi, bet ar lielu distanci pēc šiem. Pēc tam, jau pēc vēlēšanām, jaunā rajona padome pieņēma lēmumu par to, ka ir nepieciešams izdarīt visu rajona iedzīvotāju aptauju. Protams, tie, kuri vēlēsies piedalīties šajā aptaujā.

Saskaņojot ar republikas vēlēšanu komisiju (mums ir rakstiskā atļauja), mēs izdarījām šādu aptauju republikas Augstākās padomes deputātu vēlēšanu dienā, tas ir, 18.martā. Un šie rezultāti jums ir zināmi. Rajona padomes lēmumā, kas ir jums izsniegts, tur šie skaitļi ir minēti, cik vēlētāju piedalījās. Tātad jūs redzat, ka visi varbūt arī nevēlējās piedalīties šajā aptaujā, bet piedalījās tie, kuri vēlējās. Viņi izteica savu attieksmi.

Tagad es gribētu atbildēt deputātam par to viņa izteikto viedokli vai pārliecību, ka šie te rezultāti ir fiktīvi. Es uzskatu un esmu pārliecināts, ka nekādas fikcijas šeit nav un vienkārši nevar būt, tāpēc ka jautājumam būtībā ir divas sastāvdaļas. Pēc būtības pirmā sastāvdaļa, ko mēs gribējām noskaidrot, uzdodot cilvēkiem jautājumu, vai ir nepieciešams mainīt rajona un pilsētas nosaukumu. Un tie cilvēki, kuri uzskatīja, ka nav nepieciešams to darīt, atstāja vārdu “Stučka” – Stučkas pilsēta, Stučkas rajons. Patiešām, attiecībā uz pilsētu tādu bija 9831, attiecībā uz rajonu tādu bija 9146. Bet visi pārējie aptaujas dalībnieki, kuri minēja dažādus variantus – Staburaga, Samēnas, Ogres, Bauskas, dažādi bija šie varianti, es visus nepārdēvēšu – loģiski, ka viņu viedoklis bija, ka nepieciešams mainīt. Bet šie varianti bija vairāki. Sasummējot visus šos variantus (tie bija jāsummē, tas ir loģiski), par pilsētas nosaukuma maiņu ir balsojuši 11636 (es atgādinu, ka pret – 9831, kas par veco nosaukumu), par rajona maiņu ir nobalsojuši 11636 (attiecīgi 9146). Savukārt absolūtos skaitļus no visiem tiem, kuri izteikuši vēlēšanos mainīt nosaukumu, pirmajā vietā ir Aizkraukles rajons un Aizkraukles pilsēta. Ja jums interesē, es varu pateikt skaitļus: attiecībā uz pilsētu – Aizkraukles pilsēta – tiešām 7450 un Staburadzes pilsēta – 3222. Jau šos divus vien summējot, jūs redzat, ka tas ir pāri.

Attiecībā uz rajona nosaukumu: par Aizkraukles rajonu – 7595, par Staburaga rajonu – 3806. Kas attiecas uz referendumu, mēs nesaucām par referendumu šo te aptauju. Tā ir vienkārši aptauja, tāpēc ka mēs neviens šodien nezinām, kā referendumu var realizēt. Un es domāju, es varbūt nesapratu un nesaklausīju šeit, bet, ja es kaut kādas šaubas saprotu, tad tāds ir mans komentārs šeit.

Tālāk. Šeit bija iebildums, ka tā ir jauna pilsēta, jauns rajons, un kāpēc tad būtu jāizdara šī izmaiņa. Bet es gribētu jautāt, cienījamie deputāti, kur tad ir teikts, ka nevar šo jauno pilsētu arī pārdēvēt, ja šīs pilsētas nosaukums neatbilst šīs vietas vārdam un ja tas neapmierina tos cilvēkus, kas dzīvo šajā pilsētā un šajā rajonā? Es šeit nesaskatu tādu pretrunu, kuru nebūtu iespējams risināt.

Ekonomiskais aprēķins. Mēs centāmies izdarīt šādu ekonomisko aprēķinu. Es griezos Ministru padomē pēc palīdzības, un precīzu ekonomisko aprēķinu mēs diemžēl iesniegt nevarējām. Taču es uzskatu, ka tā varbūt nav lielākā nelaime, jo es zinu, ka arī Igaunijā ir nomainīts rajona nosaukums, Lietuvā ir nomainīts rajona nosaukums, un tur cilvēki nav apstājušies šādas problēmas priekšā. Un savukārt es gribētu vienkārši atgādināt tiem deputātiem, kurus uztrauc šī naudas lieta, ka mums jau tāpat visos rajonos jāmaina būs gan zīmogi, gan veidlapas, gan viss pārējais, jo ir taču izmainījusies simbolika. Manuprāt, jautājums ir skaidrs. Kas attiecas uz Aizkraukles vārdu, tad pats būtiskākais, ko es uzskatu, kas visdārgāk varēja izmaksāt, ir saistīts ar dzelzceļa stacijas sarakstiem, jo Aizkraukle jau saucas dzelzceļa stacija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumi ir? Lūdzu, vai kāds vēlas runāt debatēs? Nav pieteikušies. Lūdzu, nāciet tribīnē!

M.Rogaļs: ^*/Cienījamais priekšsēdētāj! Es atvainojos ka iepriekš nepieteicos uzstāties, bet gribētu tomēr izteikt savu viedokli šajā jautājumā./

Priekšsēdētājs: ^*/Lūdzu./

M.Rogaļs: ^*/Es gribētu izteikt savus apsvērumus sakarā ar Stučkas pilsētas un Stučkas rajona pārdēvēšanu. Principā Aizkraukles rajons un Aizkraukle arī ir labi nosaukumi – tas neizsauc šaubas. Bet es domāju, ka pirmām kārtām jāievēro iedzīvotāju domas. Bet, spriežot no aptaujas, 18.martā veiktā referenduma rezultātiem, mēs tomēr neredzam, ka vairākums būtu izteicies par pilsētas nosaukumu Aizkraukle. Es domāju, ievērojot rezultātu, ka par Stučku izteicās ap 10 tūkstoši, par Aizkraukli – ap 7,5 tūkstoši, par Staburagu – 3200, tomēr ir pamats veikt atkārtotu aptauju, referendumu, bet ne vienkārši uz avīzes publikāciju, atsauksmju avīzē pamata pieņemt lēmumu, tāpēc ka tas liecina par iedzīvotāju aktivitāti, bet visumā pēc šīm atsaucēm nevar gūt priekšstatu par visa rajona vēlētāju un iedzīvotāju domām. Tāpēc es uzskatu, ka šodien nepieciešams atlikt jautājumu par Stučkas rajona pārdēvēšanu un veikt papildus referendumu, norādot trīs nosaukumus: Stučkas, Aizkraukles un Staburaga rajons, un pēc tā rezultātiem izlemt jautājumu. Paldies par uzmanību.

Un vēl viena piezīme. Augstākās padomes vēlēšanu dienā veikt tādu referendumu, man šķiet, ir likuma par vēlēšanām pārkāpums, bet tas jau ir cits jautājums. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Es domāju, šo lēmumu pieņemot, mums visiem jābūt ar ļoti skaidrām galvām. Pirmām kārtām, mēs dzīvojam Latvijā. Un Latvijā ir tādi vietu nosaukumi, kādus tos nosaka Augstākā Padome, augstākais varas orgāns.

Otrkārt, es absolūti nepiekrītu godājamā Rogaļa kunga argumentācijai, ka, lūk, visu nosaka šī vietējā aptauja. Ludbārža kungs varēja nosaukt vēl sliktākus rezultātus, arī tas neko nenozīmē. Jo mēs ļoti labi zinām, es atkārtoju, ka mēs dzīvojam Latvijā. Nekādos apstākļos nevar būt runas par to, ka gadījuma faktora dēļ mēs pārvēršamies par Krievijas Federāciju. Piemēram, Salaspilī vairums ir migrantu, tātad tā būs Ostrovgorod? Daugavpils nekādos apstākļos nebūs Dvinska, tā būs Daugavpils. Ne jau tie cilvēki, kas šeit ir atbraukuši un piecas minūtes nodzīvojuši, diktēs, kā saucamas Latvijas pilsētas. Tādēļ es lūdzu Augstāko padomi balsot par šo ierosinājumu. Ja kaut kādu iemeslu dēļ Stučkas nosaukums vairs neatbilst mūsu šīsdienas īstenībai, tātad tas neatbilst.

Priekšsēdētājs: Raimonds Krūmiņš, lūdzu!

R.Krūmiņš: Cienījamā vadība, cienījamie deputāti! Man ir tas gods pārstāvēt tieši šā rajona iedzīvotājus, jo es pats esmu no turienes, es esmu Stučkas pilsētas bijušais iedzīvotājs un tikai pēc tam es pārgāju uz dzīvi uz šā rajona perifēriju. Es varu diezgan viennozīmīgi paust šā rajona lielākās latviskās iedzīvotāju daļas intereses. Ka šis rajona nosaukums, faktiski, pirmkārt, jau pilsētas nosaukums, ir jāmaina, to mēs ļoti labi zinām. Zinām to atmosfēru, kāda bija 60.gados. To varbūt ultraproletārisko psihozi, kura valdīja, un šīs psihozes meistaru komunistisko noslieci, kuri pie katras iespējas centās apliecināt, kādu šīs boļševistiskās kustības aizsācēja vārdu kaut kur cenšoties piekabināt. Es domāju, ka ir jāizbeidz šī prakse. Arī tagad Ziedoņa kungs ir iesniedzis mūsu komisijai priekšlikumu par visas republikas nosaukumu nomainīšanu. Šie sovetismi beidzot būs jāizskauž no latviskās kultūrvides un no mūsu dzīves aprites. Tāpēc es aicinu balsot par šā nosaukuma mainīšanu un pilnībā pievienojos Freimaņa kunga izteiktajiem argumentiem, ka tomēr tā nav tikai šā rajona iedzīvotāju lieta, un aicinu jūs balsot par šo lēmuma projektu un pēc tam arī par attiecīgu Konstitūcijas grozījumu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vēl te pierakstās debatēs, bet ir arī cits priekšlikums – pārtraukt debates. Diemžēl ir jābalso, jo vēl ir debatētāji. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret to, lai pārtrauktu debates. Mums nav tā kā Maskavā – vispirms par, pēc tam pret un pēc tam atturas. Mums ir viens jautājums. Izsakiet savu attieksmi, vai jūs par, pret vai atturaties, lai pārtrauktu debates. Starp citu, es vakar noklausījos, ka interesanti lēmumi tiek pieņemti Maskavā. Es gan pats toreiz arī tā balsoju, par ko iestājas šeit Alkšņa kungs, pie tam vispār jau es būtu ieinteresēts, lai arī šeit tā pieņemtu. Vispirms nobalso “v celom” (kopumā – Red.) un pēc tam papildinājumus. Dabiski, ka pēc tam nekas tur nesanāks ar tiem papildinājumiem. Tāpēc es vakar, sēžot pie televizora, iedomājos, ja mēs arī tā darītu, tad mēs daudz likumu šeit pieņemtu.
Vispirms “v celom” un pēc tam papildinājumus. Un tad, kas tur ir un kas nav, tad tā, vai ne? Es tā vakar padomāju, ka es gandrīz piekristu Alkšņa kungam. Tas tā tīri veikli ietu mums uz priekšu, jo tagad milzīga ķēpa. Lūdzu rezultātus. Par – 113, pret – 21, atturas – 6. Lēmums pieņemts, pārtraucam debates.

Tagad, lūdzu, balsosim par lēmuma projektu par Stučkas rajona un pilsētas pārdēvēšanu. Lūdzu – 109. Paldies. Lēmums ir pieņemts.

Divas minūtes jūs vēl gribējāt tālāk par iedalījumu Konstitūcijā? Lūdzu!

J.Blažēvičs: Par Konstitūciju. Ierosinu pirmo lasījumu šodien, otro – 2.oktobrī un trešo – 23.oktobrī.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vispirms iedodiet man, jūs tā nobērāt. Es saprotu, ka tam tagad ir formāla nozīme, bet izmaiņām Konstitūcijā vajag trīs lasījumus. Man tūlīt formāli prasīs: kur ir projekts? Vai šis projekts ir izplatīts?

S.Dīmanis: Rajona nosaukuma izmaiņa – tā ir izmaiņa arī Konstitūcijā.

Priekšsēdētājs: Pilnīgi pareizi.

S.Dīmanis: Un tāpēc, ko nozīmē šis lēmums?

Priekšsēdētājs: Tāpat kā visi lēmumi.

S.Dīmanis: Pirmais lasījums?

Priekšsēdētājs: Kāpēc pirmais? Mēs pieņēmām lēmumu un tagad mainīsim Konstitūciju.

S.Dīmanis: Nu, skaidrs.

Priekšsēdētājs: Kā jūs domājat? (Troksnis zālē.)

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Man ir priekšlikums nobalsot par šā likuma steidzamību, lai nebūtu jāatkārto tas viens lasījums. Tad, kad balsosim par citiem labojumiem, tad nobalsosim kā otrajā lasījumā galīgi.

Priekšsēdētājs: Tas nav paredzēts reglamentā. Konstitūcija mums ir jābalso nesteidzīgi. Nav paredzēts reglamentā, par likumiem tikai paredzēts.

Lūdzu sagatavoties balsošanai par izmaiņām Konstitūcijā pirmajā lasījumā. Izslēgt vārdu “Stučka” un papildināt pantu pēc vārdiem “sastāv no” ar vārdu “Aizkraukles”. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: 106 – par. Ir pieņemts pirmajā lasījumā šis likumprojekts. Ierosināts 2.oktobrī otro lasījumu. Ir citi priekšlikumi? Varbūt atļaujiet nebalsot, jo nav citu priekšlikumu.

Diemžēl tagad jau divas minūtes, deputāti paliek nervozi, un mums ir jāsteidzas, jo pusdienas laiks ir pusdienas laiks. Vispirms iesniegums.

“Lūdzam jūs šodien pēc plenārsēdes informēt deputātus par PSRS prezidenta Gorbačova pilnvaru paplašināšanas jautājumu, reizē dodot informāciju, kā šos jautājumus uzņem Lietuvas un Igaunijas Augstākā padome. Vēlama būtu arī Latvijas Republikas pārstāvja Maskavā Petera informācija par šo jautājumu.”

Mēs, pirmkārt, jau nobalsojām par to, ka mēs atturamies no tā. Bet šeit ir drusciņ citādi. Ja jūs vēlaties manu personisko viedokli, tad es to varu sniegt, bet kaut kā citādi jautājumu sagatavot – visiem vakar bija iespēja noskatīties televīzijā. Es varu sniegt tikai savu personisko viedokli, bet ne kā Augstākās padomes priekšsēdētājs, jo PSRS Augstākā padome nodeva daļu savu pilnvaru PSRS prezidentam. Tātad mana kā amatpersonas loma šeit ir ļoti ierobežota. Es nevaru iejaukties ar kaut kādu savu viedokli PSRS Augstākās padomes rīcībā, ja viņa nodod kaut kam savas pilnvaras.

Otrs. Ja mēs šeit gribējām izskatīt PSRS deputātu no Latvijas lomu, tas ir cits jautājums un tas ir iekļauts dienas kārtībā. Kolēģi, protams, par Lietuvu un Igauniju mēs informēsim. Igauniju izzinās deputāts Daudišs, sekretārs, un par Lietuvu iesniegs Andrejs Krastiņš. To mēs jums darīsim zināmu. Bet diez vai vajadzētu mums Peteru atsaukt uz šejieni, jo tas ir atkal oficiāls akts. Diez vai to vajadzētu. Es tomēr drusciņ šaubos un lūdzu kolēģus ņemt vērā manas šaubas. Ja jūs uz to pastāvēsiet, mēs vēl pēc pusdienas varam to izlemt.

Tālāk sekretariāta vadītājam Dobelim īss paziņojums.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Ir pienākušas vēstules, kuru autori interesējas par to, ko dara dažas mūsu komisijas. Es nosaukšu tagad četras tādas komisijas. Man būtu lūgums šo komisiju vadītājiem sagatavot ziņojumu–atskaiti par to, kādā veidā darbs tur sokas. Konkrētās komisijas: par to notikumu izpēti, kas saistīti ar Kārļa Ulmaņa dzīves pēdējo posmu; par apbalvošanas koncepcijas izstrādāšanu; par Latvijas Republikas Satversmes jaunās redakcijas izstrādāšanu; par darbu pie pilsonības likuma izstrādāšanas.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es jums apsolu to, ka Prezidijs (tas ietilpst mūsu funkcijās) arī organizatoriski un citādi koordinēs un ne tikai koordinēs, bet arī noklausīsies komisijas konkrēto darbu un organizatorisko darbu un darba rezultātus, neiejaucoties komisijas lietās, bet izlemjot tīri no koordinējošā un organizējošā viedokļa. Tāpēc, visu nosaukto komisiju vadītāji, gatavojieties atskaitīties jeb pareizāk – sniegt informāciju Augstākās padomes Prezidijam.

Vārds paziņojumam deputātam Ščipcovam.

O.Ščipcovs: ^*/Cienījamie kolēģi! Neskatoties uz nervozo situāciju un mūsu uzbudinājumu, es gribētu beigt šodienas rīta sēdi tādā pašā mažora tonī, kādā šodien sāka priekšsēdētājs, apsveicot Daini Īvānu un Valdi Biķi jubilejā. Es gribētu teikt, ka septembrī vēl dažiem mūsu kolēģiem bija dzimšanas dienas. Es domāju, ka mēs ar zināmu nokavēšanos viņus apsveiksim. Tie ir Mihails Rogaļs, Igors Movels, Alfrēds Rubiks, Aleksejs Vidavskis, Kārlis Liepiņš, Eduards Maharevs, Boriss Feršalovs. Un rīt ļoti bīstams datums, ja mums Aivars Lembergs [būtu] dzejnieks. Viņam būs 37 gadi. Tā dzejniekam ir bīstama diena. Ja viņš nav dzejnieks, es domāju, ka tā ir ļoti priecīga diena un pilnīgi laba diena. Un vēl es gribētu teikt, ka mums vajag vai nu rīt, vai ar nokavēšanos nākamajā nedēļā apsveikt vienu kolēģi, kuram sestdien būs jau pusgadsimts – 50 gadi. Es domāju, ka jūs pievienosities manam priekšlikumam un mēs apsveiksim šos mūsu kolēģus! Paldies./ (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Mēs sirsnīgi pievienojamies šim apsveikumam, bet mums tomēr tas jautājums ir jālemj konsekventi un principiāli. Augstākās padomes Prezidijs jau pašā sākumā izlēma, ka mēs sveicam šeit savus kolēģus tikai apaļās jubilejās. Vispirms bija nulle, pēc tam teica – pieci arī. Nu, tā mēs te arī turpinājām. Ja tagad ierosināta prakse visās dzimšanas dienās sveikt un vārda dienās, tad, lūdzu, par šo priekšlikumu nobalsojiet, lai nebūtu šeit nekādu jautājumu. Tas tik tiešām ir ļoti cilvēcīgi un pareizi, bet mums tik tiešām ir jābūt skaidrībai, kā tālāk būt. Deputāts Ščipcovs ierosināja visus kolēģus sveikt visās dzimšanas dienās plenārsēdē arī tad, ja šī dzimšanas diena ir bijusi sestdien un svētdien.

J.Lagzdiņš: Varētu piekrist deputāta Ščipcova ierosinājumam, bet viņš neiesniedza ekonomisku aprēķinu, cik tas maksās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret deputāta Ščipcova ierosinājumu! Kolēģi Ita Kozakeviča un pārējie, es jums izsaku brīdinājumu, ka jūs atstājat zāli balsošanas laikā. Es atzīmēšu deputātu Geidānu un pārējos, kuri atstāja zāli balsošanas laikā. Rezultāts: par – 36 deputāti. Deputāt Ščipcov, jūsu ierosinājums negūst atbalstu, mēs turpināsim apsveikt kolēģus apaļajās jubilejās, visu pārējo darīsim individuāli.

(Pārtraukums)