Vidzemnieku dzīpars draudzības kamolā

Pagājušās nedēļas nogalē Cēsīs notika mazākumtautību bērnu folkloras festivāls “Zelta kamoliņš”, kas 15 darbības gados kļuvis populārs visā Latvijā. Piedzimis daudznacionālajā un multikulturālajā Rīgā, tas 2000.gadā pirmo reizi atstāja galvaspilsētu un noritēja Daugavpilī, saņemot domes atbalstu un iemantojot daudz jaunu draugu.

Radža Bogdanovičs (pa labi) ar jaunāko brāli un māsu. Muzikālās Limbažu čigānu ģimenes ansambli vada Egons Beitiks Foto: Dainis Saulītis

Nākamajos gados “Zelta kamoliņš” no Latgales aizritinājās uz Ventspili un Liepāju Kurzemē un tālāk uz Jelgavu Zemgalē. Tās ir pilsētas ar lielāko mazākumtautību īpatsvaru. Toties par Vidzemes vizītkarti kļuvušas Cēsis, ko var uzskatīt par ļoti latvisku pilsētu.

Lai iemīlētu, jāiepazīst

Vislielāko darbu un izdomu pirmā festivāla sarīkošanā ieguldīja žurnāliste Irina Vinnika, kordiriģents Aleksandrs Brandavs un skolotāja Irma Lihačova. Ar gadiem darba apjoms tikai pieaug un arī izdomas vajag arvien vairāk, tāpēc tika izveidota sabiedriskā organizācija “Zelta kamoliņš”, kuras vadību uzņēmās I.Vinnika. Kopš viņa kļuvusi par Mazākumtautību lietu departamenta direktori, tātad valsts ierēdni, no oficiālajiem pienākumiem festivāla rīkošanā nācies atteikties, taču Irina Vinnika joprojām ir šo svētku dvēsele.
Braucienā pie Sibīrijas latviešiem viņa iepazinusies ar Cēsu pilsētas domes Izglītības nodaļas vadītāju Lolitu Kokinu. Drīz vien dzimusi ideja par festivāla rīkošanu Cēsīs. Irina Vinnika šo sadarbību vērtē ļoti augstu: “Būdama idejas cilvēks un īsts darbarūķis, Lolita Kokina šos svētkus uzreiz novērtēja kā labu iespēju iepazīstināt savas pilsētas iedzīvotājus ar dažādu tautību tradicionālo kultūru, ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Par to, cik svarīgi ir iepazīties, es pārliecinos uz katra soļa. Kaut vai tāds piemērs: savā laikā Nīcgales ielā pavisam netālu viena no otras atradās lietuviešu un poļu skolas, bet ilgus gadus viena par otru nekā nezināja. “Zelta kamoliņā” notika iepazīšanās, un tagad abas skolas ir tuvi draugi, kaut arī lietuviešu skola pārcēlusies uz citu mājvietu.
Svētkos bērni iepazīst kopādziedāšanas, kopābūšanas prieku. Viņu mirdzošās acis izsaka vairāk par vārdiem. Cēsu dome mums bija noorganizējusi arī vairāku stundu ekskursiju. Grūti ticēt, bet izrādījās, ka puse bērnu Vidzemē ir pirmo reizi. Eiropu daži pazīst labāk par Latviju. Viduslaiku pils, Gauja, klintis upes krastos un gidu brīnišķīgais stāstījums – tas bija vesels piedzīvojums!”

Jaunu draugu piepulcināšana

No Rīgas ieradās poļu dziesmu un deju ansamblis, kas pirms 15 gadiem izveidojās Itas Kozakevičas poļu vidusskolā, krievu folkloras teātris “Zvoņņica”, kura repertuāra pamatā ir Pleskavas apgabalā vākti folkloras materiāli, populārais deju ansamblis “Zadorinka” un ebreju bērnu ansamblis, ko vada izcilie horeogrāfi Sergejs un Irina Rozencveigi. Tie ir kolektīvi, kas var rādīt savu programmu labdarības koncertos, kuri ir neatņemama svētku sastāvdaļa. Cēsīs tie notika sanatorijas internātskolā, pansionātā un nepilngadīgo audzināšanas iestādē. Kā novērojuši festivāla rīkotāji, dalībniekiem šie labdarības pasākumi ir vēl mīļāki par lielkoncertu. “Te bērni un jaunieši redz citu vidi, citus dzīves apstākļus. Un iepazīst dāvināšanas prieku.”

Muzicē Cēsu mūzikas skolas koklētāju ansamblis, ko vada Ilze Zvarte Foto: Dainis Saulītis

Cēsnieki ievija “Zelta kamoliņā” košus vidzemnieku dzīparus. Galakoncertu ieskandēja Cēsu mūzikas skolas koklētājas, latviešu tautas deju vitālo dzīvotprieku rādīja “Randiņa” jaunā paaudze, uzstājās čigānu ģimenes ansamblis no Limbažiem un vokāli instrumentālais ansamblis no Cēsu 2.vidusskolas, ko īsuma labad sauc par krievu skolu.
Ansamblim sava vārda vēl nav. Anna, Irina un Karina ir 12.klases skolnieces, spēlē ģitāru un dzied, tāpat kā viņu skolotājs Vladimirs Gusevs. Pirmā iziešana lielākas publikas priekšā notikusi labdarības akcijā “Glābsim Lienīti!”, kad ar sarīkojumu skolā un līdzdalību koncertā kultūras namā izdevies savākt diezgan daudz naudas meitenītes ārstēšanai.
Vaicātas par viņu skolas attiecībām ar latviešu vidusskolu, skaistās ģitāristes vienā balsī saka: “Nekādas. Mēs viņus nepazīstam, un viņi mūs nepazīst. Mums nav nekādu kontaktu.” Ar to gan meitenes domā skolu savstarpējos kontaktus, jo piebilst: “Aiz skolas sienām jau tiekamies, tikai starp skolām nekādas draudzības nav.” Latviešu valoda viņām neliekoties pārāk grūta un nekādas raizes nesagādājot. Anna tikai precizē: “Gramatika jau nu nav interesants priekšmets, bet literatūra man patīk. Visvairāk Imants Ziedonis.”

No tautas uz tautu, no paaudzes paaudzē

Festivāla dalībnieku skaits šajos gados sasniedzis deviņus tūkstošus. Dziedājuši, dejojuši un muzicējuši vienpadsmit dažādu tautību bērni un jaunieši no Rīgas, Ogres, Jūrmalas, Dobeles, Jēkabpils un vairākām citām Latvijas pilsētām, kur darbojas mazākumtautību kultūras biedrības. Kā saka Irina Vinnika, “Zelta kamoliņš” vieno tautas un vieno paaudzes. Tā, piemēram, ebreju ansamblī nomainījušās jau trīs paaudzes: “Mazie izaug, dejo un dzied jauniešu grupā. Daudzi aizbrauc uz Izraēlu. Bet nāk atkal jauna paaudze, un ansamblis dzīvo. Saka, ka Bērzainē sanatorijas internātskolā klausītāji raudājuši no aizkustinājuma. Un tā notiek bieži, tik skaistas ir ebreju tautas melodijas.”
Sazarojoties plašumā un ejot dziļumā, “Zelta kamoliņš” veido aizvien jaunas tradīcijas. Tā paspārnē izaudzis koru un vokālo ansambļu festivāls “Latvija – mūsu dziesmu zeme”, un tagad ik gadus notiek gan folkloras, gan mūzikas svētki. Ar pašvaldību lielo atsaucību un bērnu vecāku pastāvīgo līdzdalību bijis iespējams padarīt tradicionālus arī šādus divu dienu svētkus Latvijas novados.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv