Izdzisušie ugunskuri

Emocijas, izjūtas un pārdzīvojumus nav iespējams restaurēt. Bet tieši emocijas, izjūtas un pārdzīvojumi ir ikviena notikuma dvēsele.
Katru gadu janvārī ap šo laiku mēs pulcējamies bijušajās barikāžu vietās, iededzam ugunskurus un mēģinām atgriezties. Mēs gribam atgriezties tajā laikā, kas tik svarīgs ne vien daudziem no mums, bet arī visai tautai un valstij. Mēs gribam atgriezties, tomēr nevaram. Mēs pastāvam, padziedam, pārcilājam tās pašas atmiņu lauskas, ko ik gadu, iedzeram tēju, uzkožam pīrāgus un tieši tāpat kā atnākuši arī izklīstam. Pāri paliek vienīgi mazliet smeldzīga sajūta. Jo notikums it kā ir, bet dvēseles tam vairs nav.
Varbūt tieši tāpēc daudzi jo daudzi cilvēki, kas 1991. gada janvārī paši atradās uz barikādēm vai vismaz, elpu aizturējuši un radiouztvērējiem pieplakuši, sekoja līdzi tam, kas tobrīd notika Rīgā, vēlāk pret šiem notikumiem sāka izturēties arvien vienaldzīgāk. Varbūt viņi nespēja piedot liktenim, ka pēcāk tas dzīvi iegrozīja pavisam citādi, nekā tika cerēts. Varbūt viņi vienkārši nesaprata, kur zuda tā vienotība un ideāli, kas bija toreiz, un kā radās šī nošķirtība un skarbā realitāte, ar ko nācās samierināties vēlāk. Bet varbūt – un, visticamāk, tas notika ar vairumu, viņiem vairs nebija laika gremdēties atmiņās, jo vajadzēja dzīvot šodienai.
Tā nu ļaužu pulciņi pie barikāžu piemiņas ugunskuriem ar katru gadu kļūst arvien retāki, savukārt to, kas samierinājušies vai dzīvo šodienai, paliek vairāk. Jo dzīve rit tālāk. Temps pieaug. Mēs visi kļūstam vecāki. Un bērni aug lielāki.
Tie paši bērni, kas piedzimuši kādu brīdi pirms Atmodas. Tātad pilnīgi citā laikā un situācijā. Tie paši bērni, kam toreiz vēl pat nebija desmit gadiņu. Tagad viņiem jau divdesmit. Un – pats trakākais – viņi nesaprot šos stāstus par ugunskuru dūmiem, kas reiz klājās pāri Vecrīgai, par traktoriem, buldozeriem un baļķvedējiem ar visiem baļķiem Rīgas ielās. Par betona bluķiem, kas ieskāva valdības ēkas, par OMON, par vīriem ar stellatslēgām un nažiem piedurknēs Doma laukumā, par pieaugušajiem, kas savā starpā sazinājās ar ārzemēs pirktām rotaļu rācijām, par varonību un nodevību, kas tobrīd viena otrai atradās tik tuvu, cik tuvu vien iespējams. Labākajā gadījumā viņu izpratnē viss toreiz notikušais ir tikai tāds realitātes šovs ar dziesmām un dejām, un mazliet skumjām beigām. Tāds realitātes šovs, ko aiz gara laika, drūmā sociālisma nomākta, izspēlēja latviešu tauta toreiz, kad īstu realitātes šovu vēl nebija.
Viņi nesaprot. Jo tā ir pilnīgi cita vērtību un zīmju sistēma. Mēs it kā runājam vienā, tomēr tajā pašā laikā katrs savā valodā.
Viņi nesaprot, bet mēs tik stāstām un stāstām. Katru gadu no jauna. It kā katru gadu ar šiem stāstiem gribētu izpelnīties savu bērnu un nu jau arī mazbērnu atzinību. Gluži kā ordeni. It kā nesaprastu, ka vienīgais ordenis, ko jau sen esam saņēmuši, ir viņi paši – mūsu bērni – un tā dzīve, ko viņi dzīvo. Lai arī, ne viss šajā dzīvē ir skaisti. Un ne viss šajā dzīvē mums patīk. Bet arī ordeņi mēdz būs dažādi. Skaistāki un mazāk skaisti.
Tomēr visvairāk biedē, ka reiz var pienākt laiks, kad vairs nebūs ko teikt un nebūs kas saka. Jo emocijas, izjūtas un pārdzīvojumi tik tiešām nav restaurējami. Bet mēs šajos četrpadsmit gados tā arī daudz tālāk par emocijām, izjūtām un pārdzīvojumiem neesam tikuši. Un tāpēc atkal var pienākt brīdis, kad kārtējo reizi paliksim nesaprasti.
Ne tikai bērni vai mazbērni, arī laiks un pasaule reiz var uzprasīt – nu kas tur īsti notika tajā 1991. gada janvārī. Bet mēs tik stāstīsim par ugunskuriem, kuri sen izdzisuši, par dūmiem, kuri sen izgaisuši, un tautas vienotību, kuras sen vairs nav. Mēs tik stāstīsim un stāstīsim…Neraugoties uz to, ka pasaule pa šiem četrpadsmit gadiem ir nežēlīgi mainījusies. Lai šodienas cilvēkam un šodienas pasaulei kaut ko pastāstītu vai izskaidrotu, ir jābūt faktiem un pavisam citiem argumentiem, nevis emocijām. Vienīgi mēs to vēl arvien spītīgi negribam saprast.
Barikāžu ugunskuri sen izdzisuši. Diemžēl patiesību par to laiku neesam nedz tā īsti meklējuši, nedz atraduši. Bet vajadzētu gan. Vajadzētu meklēt un atrast. To patiesību, kas nākamajām paaudzēm un visai pasaulei izskaidrotu šīs emocijas, izjūtas un pārdzīvojumus, ko nav iespējams restaurēt, bet kas mums visiem ir tik svarīgi, jo iezīmē vienu no būtiskākajiem pagrieziena punktiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv

1991.gada janvāris. Fotogrāfa Ulda Pāžes skatījumā