Ierobežo šķīrējtiesām piekritīgās lietas

Plašsaziņas līdzekļi daudzkārt vērsuši sabiedrības uzmanību uz šķīrējtiesu darbību Latvijā. Lai gan šķīrējtiesu darbība atzīstama kā pozitīva, jo nepieciešamības gadījumā pušu strīdus var izskatīt īsākā laika posmā nekā vispārējās jurisdikcijas tiesā, tomēr dažkārt šķīrējtiesas tiek izmantotas arī ļaunprātīgos nolūkos.

Vai brīva izvēle?

Turklāt bieži vien kādas konkrētas šķīrējtiesas klauzulas iekļaušana līgumā nav abu pušu brīvprātīga vēlēšanās. Piemēram, slēdzot kreditēšanas vai līzinga līgumu ar banku, jums var piedāvāt iespējamo strīdu izšķirt konkrētā šķīrējtiesā. Gadījumā, ja tam nepiekrītat, visbiežāk jums nākas arī atteikties no sadarbības ar šo banku, īpaši gadījumos, ja kredīta apjoms ir pārdesmit tūkstoši latu. Šādos gadījumos cilvēki nonāk ķīlnieka lomā, un ir jāizvēlas – kredīts ar bankas diktētajiem noteikumiem par šķīrējtiesu vai arī dzīve bez kredīta. Domājams, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties. Satversmes tiesa šonedēļ laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicējusi spriedumu, kas saistīts ar šķīrējtiesu darbību un tām piekritīgām lietām.

Kas teikts spriedumā?

Vakar, 18. janvārī, laikraksta “Latvijas Vēstnesis” A daļā publicēts Satversmes tiesas spriedums “Par Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punkta un 223. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” (skat. “LV” 18.01.2005., Nr.9 (3167) – red.). Satversmes tiesa par šo jautājumu lēmusi, pamatojoties uz juridiskas personas iesniegumu. Pieteicējs uzskata, ka Satversmē garantēto tiesību aizskārums radies sakarā ar strīda izskatīšanu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesā. Uzņēmums lietu zaudējis, bet šķīrējtiesas spriedumu tas uzskatīja par nepamatotu. Turklāt juridiskajai personai vispārējās jurisdikcijas tiesā neizdevās sekmīgi iebilst pret izpildraksta iesniegšanu.
Iesniedzot konstitucionālo sūdzību, pieteicējs norādījis, ka “lietas izskatīšana šķīrējtiesā nevar tikt pielīdzināta taisnīgai un atklātai lietas savlaicīgai izskatīšanai neatkarīgā un objektīvā tiesā...” Lai gan Satversmes tiesa nosprieda atzīt Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punktu un 223. panta 6. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam, tomēr spriedumā norādīts uz vairākām būtiskām šķīrējtiesas procesa problēmām.
Faktiski vienīgā valsts iespēja kontrolēt šķīrējtiesu darbu ir izpildraksta izsniegšana šķīrējtiesas sprieduma izpildei. To veic vispārējās tiesvedības tiesas. Spriedumā teikts, ka, izsniedzot izpildrakstu, valsts tiesām jānosaka “augstas prasības attiecībā uz šķīrējtiesas procesa likumību, tostarp neatkarību un objektivitāti”. Turklāt neatkarības un objektivitātes trūkums ir konstatējams arī tad, “ja par neatkarības un objektivitātes esamību var rasties pamatotas šaubas”. Norādīts arī, ka joprojām nav paredzēta izpildu raksta izsniegšanas procedūra, kas atbilstu Satversmes garantijām, tostarp tiesībām pārsūdzēt lēmumu par izpildraksta izsniegšanu. Atzīts, ka pasaulē jau akceptētam šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu īpaši liela nozīme. Jādomā, ka šos Satversmes tiesas apsvērumus ņems vērā Saeima, kura šobrīd izskata Civilprocesa likuma grozījumu, kas skars šķīrējtiesu darbu.
Sprieduma Secinājumu daļā Satversmes tiesa arī interpretē Latvijā spēkā esošās likumu normas par ierobežojumiem šķīrējtiesas līgumu slēgšanai. Tiek atzīts, ka darba, patērētāju un konkurences tiesības paredz sevišķus ierobežojumus šķīrējtiesas līgumu slēgšanai.
“Darba tiesības ir nozare, kurā tiek uzskatīts, ka viena no līguma pusēm – darbinieks – atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā pozīcijā, tādēļ tiek novērsta iespēja viņam “uzspiest” šķīrējtiesas līgumu.” Spriedumā atzīts, ka “līdzīgi apsvērumi aizsargā arī patērētājus”, un paskaidrots, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likumā par netaisnīgu līguma noteikumu uzskata tādu, kas paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā. Savukārt netaisnīgie noteikumi pēc patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem. Turklāt spriedumā minēts, ka arī “patērētāju kreditēšanas (līzinga) un lielākoties īres līgumi ir uzskatāmi par patērētāju līgumiem”. Tas nozīmē, ka turpmāk kreditēšanas (līzinga) un liela daļa īres līgumu strīdu būs jāizskata vispārējās instances tiesā. Turklāt saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu šķīrējtiesām pēc savas iniciatīvas jāizvērtē patērētāju līgumā iekļautas šķīrējtiesas klauzulas spēkā esamība. Savukārt gadījumos, kad lietas dalībnieki atsaucas uz tirgus varas ietekmē uzspiestu šķīrējtiesas klauzulu, tiesai izpildu raksta izsniegšanas procesa ietvaros jāvērtē, vai nav noticis konkurences tiesību pārkāpums.

Saistošs visiem

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stājies spēkā jau vakardien – tā publicēšanas brīdī. Satversmes tiesas spriedumā paustā likuma interpretācija ir saistoša visiem, tajā skaitā vispārējās tiesvedības tiesām.

Ilze Sedliņa, “LV”

ilze.sedlina@vestnesis.lv