Ierobežo šķīrējtiesām piekritīgās lietas
Plašsaziņas līdzekļi daudzkārt vērsuši sabiedrības uzmanību uz šķīrējtiesu darbību Latvijā. Lai gan šķīrējtiesu darbība atzīstama kā pozitīva, jo nepieciešamības gadījumā pušu strīdus var izskatīt īsākā laika posmā nekā vispārējās jurisdikcijas tiesā, tomēr dažkārt šķīrējtiesas tiek izmantotas arī ļaunprātīgos nolūkos.
Vai brīva izvēle?
Turklāt bieži vien kādas konkrētas šķīrējtiesas klauzulas iekļaušana līgumā nav abu pušu brīvprātīga vēlēšanās. Piemēram, slēdzot kreditēšanas vai līzinga līgumu ar banku, jums var piedāvāt iespējamo strīdu izšķirt konkrētā šķīrējtiesā. Gadījumā, ja tam nepiekrītat, visbiežāk jums nākas arī atteikties no sadarbības ar šo banku, īpaši gadījumos, ja kredīta apjoms ir pārdesmit tūkstoši latu. Šādos gadījumos cilvēki nonāk ķīlnieka lomā, un ir jāizvēlas – kredīts ar bankas diktētajiem noteikumiem par šķīrējtiesu vai arī dzīve bez kredīta. Domājams, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties. Satversmes tiesa šonedēļ laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicējusi spriedumu, kas saistīts ar šķīrējtiesu darbību un tām piekritīgām lietām.
Kas teikts spriedumā?
Vakar, 18. janvārī, laikraksta
“Latvijas Vēstnesis” A daļā publicēts Satversmes tiesas spriedums
“Par Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punkta un
223. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
92. pantam” (skat. “LV” 18.01.2005., Nr.9 (3167) – red.).
Satversmes tiesa par šo jautājumu lēmusi, pamatojoties uz
juridiskas personas iesniegumu. Pieteicējs uzskata, ka Satversmē
garantēto tiesību aizskārums radies sakarā ar strīda izskatīšanu
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesā.
Uzņēmums lietu zaudējis, bet šķīrējtiesas spriedumu tas uzskatīja
par nepamatotu. Turklāt juridiskajai personai vispārējās
jurisdikcijas tiesā neizdevās sekmīgi iebilst pret izpildraksta
iesniegšanu.
Iesniedzot konstitucionālo sūdzību, pieteicējs norādījis, ka
“lietas izskatīšana šķīrējtiesā nevar tikt pielīdzināta taisnīgai
un atklātai lietas savlaicīgai izskatīšanai neatkarīgā un
objektīvā tiesā...” Lai gan Satversmes tiesa nosprieda atzīt
Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punktu un 223.
panta 6. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes
92. pantam, tomēr spriedumā norādīts uz vairākām būtiskām
šķīrējtiesas procesa problēmām.
Faktiski vienīgā valsts iespēja kontrolēt šķīrējtiesu darbu ir
izpildraksta izsniegšana šķīrējtiesas sprieduma izpildei. To veic
vispārējās tiesvedības tiesas. Spriedumā teikts, ka, izsniedzot
izpildrakstu, valsts tiesām jānosaka “augstas prasības attiecībā
uz šķīrējtiesas procesa likumību, tostarp neatkarību un
objektivitāti”. Turklāt neatkarības un objektivitātes trūkums ir
konstatējams arī tad, “ja par neatkarības un objektivitātes
esamību var rasties pamatotas šaubas”. Norādīts arī, ka joprojām
nav paredzēta izpildu raksta izsniegšanas procedūra, kas atbilstu
Satversmes garantijām, tostarp tiesībām pārsūdzēt lēmumu par
izpildraksta izsniegšanu. Atzīts, ka pasaulē jau akceptētam
šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu
īpaši liela nozīme. Jādomā, ka šos Satversmes tiesas apsvērumus
ņems vērā Saeima, kura šobrīd izskata Civilprocesa likuma
grozījumu, kas skars šķīrējtiesu darbu.
Sprieduma Secinājumu daļā Satversmes tiesa arī interpretē Latvijā
spēkā esošās likumu normas par ierobežojumiem šķīrējtiesas līgumu
slēgšanai. Tiek atzīts, ka darba, patērētāju un konkurences
tiesības paredz sevišķus ierobežojumus šķīrējtiesas līgumu
slēgšanai.
“Darba tiesības ir nozare, kurā tiek uzskatīts, ka viena no
līguma pusēm – darbinieks – atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā
pozīcijā, tādēļ tiek novērsta iespēja viņam “uzspiest”
šķīrējtiesas līgumu.” Spriedumā atzīts, ka “līdzīgi apsvērumi
aizsargā arī patērētājus”, un paskaidrots, ka Patērētāju tiesību
aizsardzības likumā par netaisnīgu līguma noteikumu uzskata tādu,
kas paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā. Savukārt
netaisnīgie noteikumi pēc patērētāja prasības atzīstami par spēkā
neesošiem. Turklāt spriedumā minēts, ka arī “patērētāju
kreditēšanas (līzinga) un lielākoties īres līgumi ir uzskatāmi
par patērētāju līgumiem”. Tas nozīmē, ka turpmāk kreditēšanas
(līzinga) un liela daļa īres līgumu strīdu būs jāizskata
vispārējās instances tiesā. Turklāt saskaņā ar Satversmes tiesas
spriedumu šķīrējtiesām pēc savas iniciatīvas jāizvērtē patērētāju
līgumā iekļautas šķīrējtiesas klauzulas spēkā esamība. Savukārt
gadījumos, kad lietas dalībnieki atsaucas uz tirgus varas ietekmē
uzspiestu šķīrējtiesas klauzulu, tiesai izpildu raksta
izsniegšanas procesa ietvaros jāvērtē, vai nav noticis
konkurences tiesību pārkāpums.
Saistošs visiem
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stājies spēkā jau vakardien – tā publicēšanas brīdī. Satversmes tiesas spriedumā paustā likuma interpretācija ir saistoša visiem, tajā skaitā vispārējās tiesvedības tiesām.
Ilze Sedliņa, “LV”