Eiropai jāturas pie kristīgajām vērtībām

Polijas eksprezidents, pirmās neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” priekšsēdētājs, Nobela prēmijas laureāts Lehs Valensa sarunā ar Romas Katoļu baznīcas Latvijas kardinālu Jāni Pujatu

Kardināls Jānis Pujats, bij. Polijas prezidents Lehs Valensa un Polijas vēstnieks Tadeušs Fišbahs Sv. Jēkaba Romas katoļu katedrālē Rīgā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Viens no zīmīgākajiem pagājušās nedēļas starptautiskās dzīves notikumiem Latvijā bija Polijas eksprezidenta, pirmās neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” priekšsēdētāja, Nobela prēmijas laureāta Leha Valensas vizīte Latvijā. Notikums, kas atgādināja arī mūsu tautas dramatisko cīņu barikāžu laikā pirms četrpadsmit gadiem.
Taču gan Rīgas Fondu biržas zālē atvērtā “Solidaritātes” fonda fotoizstāde “Brīvības ceļi. Caur Solidaritāti uz Eiropu”, gan Leha Valensas emocionālā runa konferencē “Atgriešanās Eiropā ar dziesmotām revolūcijām” Rīgas Latviešu biedrības namā atsedza būtisku atšķirību starp Latvijas un Polijas situāciju padomju ļaunuma impērijā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Kā sagrāva sociālismu strādnieku valstī

“Solidaritāti” nodibināja Gdaņskas kuģu būvētavas strādnieki, cīnoties par savām ekonomiskajām un politiskajām tiesībām, un tā izveidojās par valsts mēroga strādnieku organizāciju, aizsākot arī varenu visas tautas kustību. Pēc izcilā Polijas dēla pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes dzimtenē “Solidaritāte” gada laikā pieauga līdz 10 miljoniem biedru. Droši vien “zinātniskā komunisma” klasiķi tādu masveidību nevarēja iztēloties pat vispārdrošākajos sapņos. Taču nez vai pat visļaunākajos murgos viņi paredzēja, ka proletariāta organizācija sagraus sociālistisko iekārtu valstī, kurā pat valdošā partija bija piesavinājusies strādnieku vārdu (Polijas Apvienotajā strādnieku partijā astoņdesmito gadu sākumā bija 3 miljoni biedru).
Acīmredzot šis fakts vislabāk parāda padomju ļaunuma impērijas melīgo būtību. Laikam gan vēsturē joprojām nav adekvāti novērtēta baznīcas un ticības loma “Solidaritātes” fenomenā un arī Baltijas valstu dziesmotajās revolūcijās.
Tādēļ zīmīga bija leģendārā Leha Valensas tikšanās ar Romas Katoļu baznīcas augstāko priesteru Latvijā kardinālu Jāni Pujatu vizītes nobeiguma cēlienā, piektdien, 14. janvārī.

Par “pēdējo lodi” rītdienas Eiropā

Viņa eminence kardināls pastāstīja par Katoļu baznīcas smago situāciju padomju okupācijas laikā un par Latvijas katoļu labajām attiecībām ar citu konfesiju kristiešiem.
Savukārt L.Valensa viņam raksturīgajā brīvajā manierē pauda savus uzskatus par mūsdienu baznīcas lomu un par situāciju Eiropā pēc ES paplašināšanas.
Jānis Pujats: – Žēl, ka vecā, labā kristīgā Eiropa aiziet pagātnē.
Lehs Valensa: – Domāju, tas ir tikai uz laiku. Mūsu laikmets bijis straujām milzu pārmaiņām bagāts. Tagad jānogaida, kamēr viss stabilizēsies. Es domāju, pienāks diena, kad datori mums liks saprast, ka esam sīki un ka laimei ar treknu desas gabalu vien ir par maz. Ka cilvēkam nepieciešamas lielākas – garīgās vērtības. Taču diemžēl pašreizējie politiskie procesi Eiropā garīgās vērtības atstāj novārtā.
Es gribētu minēt negatīvu piemēru no nesenās attīstības Eiropā, konkrēti Ukrainā, kur gan formāli pastāvēja demokrātija ar vēlētu parlamentu un prezidentu. Taču Ukrainas jaunākā attīstība parādīja, ka arī šādā situācijā var izveidoties oligarhija, kas demokrātijai neļauj attīstīties. Ja mēs ES neko nemainīsim, oligarhija var pārņemt arī ES. Lai novērstu šādu bīstamu attīstību, mums jāatgriežas pie garīgajām vērtībām.
Ceļot jauno Eiropu, mums vajadzēja sākt tieši ar kristīgo vērtību ierakstīšanu konstitūcijā. Taču Rietumeiropa neuzklausīja šo viedokli. Līdzīgi bija 1939. gadā, kad hitleriskā Vācija uzbruka Polijai. Arī tad Rietumeiropā šim karam sākumā nepievērsa īpašu uzmanību, uzskatot to par lokālu konfliktu. Un tikai tad, kad Hitlers bija aizgājis līdz Parīzei un bombardēja Londonu, Rietumeiropa beidzot novērtēja reālo briesmu apjomu. Tagad viņi gluži tāpat neredz procesus, ko redzam mēs Austrumeiropā ar savu vēsturisko pieredzi.
J.Pujats: – Vai arī islāms nav nopietns drauds kristīgajai pasaulei?
L.Valensa: – Vēsturiski reliģijas vienmēr atbalstījušas karus, valstu šķelšanu un robežas. Tagad mēs vairs nekarosim, jo tas gluži vienkārši vairs neatmaksājas. Es domāju, pēc gadiem divdesmit vai piecdesmit reliģijas atkal atgriezīsies pie sava īstā uzdevuma. Un tad izrādīsies, ka būtībā visām reliģijām ir viens un tas pats Dievs, tikai bijis pārāk daudz sludinātāju. Bet islāmisti, kas dzīvo Eiropā, varbūt nebūs tik radikāli kā viņu skaļākie ticības brāļi. Jo kristīgās tradīcijas viņus padarīs mazliet mērenākus vai, ja tā var teikt, civilizētākus. Kad atkritīs nepieciešamība karot, mazināsies arī islāmistu kareivīgums. Taču šāda attīstība būs iespējama vien tad, ja Eiropa ieklausīsies mūsu vārdos.
J.Pujats: – Un tomēr labi, ka Dievs ir debesīs un ka katra paaudze savu ceļu sāk no nulles. Un ka vienas paaudzes laikā iespējams pārmainīt pasauli.
L.Valensa: – Es bieži atceros savus armijas gadus, kad biju kaprālis. Armijā mums mācīja tādu īso pārskrējienu vai “lēcienu” taktiku, virzoties te uz priekšu, te atpakaļ. Tas noticis arī mūsu dzīvē un vēsturē. Tā septiņpadsmitajā gadā mēs ielēcām Oktobra revolūcijā. Tagad esam “atlēkuši” atpakaļ un iestājušies ES un NATO. Tālāk es redzu vienmērīgas attīstības periodu, bez lēcieniem.
Mēs virzīsimies uz priekšu pamazām, uzlabojot to, kas mums jau ir. Taču mūsu vecais kontinents jau ir ielēcis informācijas un interneta laikmetā, un mēs kopīgi ceļam kapitālismu. Un nav jau trešā ceļa vai citas izvēles.
Taču man tomēr ārkārtīgi žēl, ka ES konstitūcijā netika ierakstītas mūsu kontinenta kristīgās vērtības. Jo vairāk žēl tādēļ, ka tam pietrūka, liekas, tikai vienas balss. Tā bija vislielākā ES kļūda. Ir tāds sens paradums, ka cilvēks atstāj sev “pēdējo lodi”. Gan karā, gan arī simboliski miera laika dzīvē. Ja nu gadījumā viss brūk, tad cilvēkam vēl ir šī pēdējā lode. Tāpat, es domāju, vajadzēja rīkoties arī Eiropas Savienībai.
Ja kristīgās vērtības būtu ierakstītas ES konstitūcijā, mēs ar daudz lielāku paļāvību varētu raudzīties rītdienā.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv