Ir sācies cits laikmets

Lielajā laika plūdumā gadu mija nešķiet nekas nozīmīgs, arī 14 neatkarības gadi ir tikai “nupat”. Bet kādā brīdī mēs pamanām, ka dzīvojam citādā pasaulē. Kaimiņš, ar ko kopā sagaidīti četrdesmit Jaunie gadi, tik tikko sasveicinās, jo ir aizņemts un veiksmīgs, bērni brīvdienās grib braukt slēpot uz Austriju, avīzes atklāti lamā valdību, un tu pats vairs nevari atrast attiecīgus vārdus, lai izteiktu noskaņojumu...
“Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns,” raksta apustulis Pāvils (2. Kor. 5,17). Vai tiešām viss ir jauns, vai būs vēl daudz jauna, kas tad vispār ir drošs un pārbaudīts – par to jautājam filosofei MAIJAI KŪLEI

Man kā filosofei nepatīk tas, ka ES ideoloģijā reizēm jūtu utopisku pieeju, kas nevis satura, bet formas ziņā atgādina padomju utopijas Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

– Pērn Latvija kā vēl nekad saskārās ar globalizācijas procesiem – iestājās NATO un ES, piedalījās karadarbībā pasaules karstākajā punktā – Irākā, sastapāmies ar tiešiem terorisma draudiem, bijām ievilkti starptautiskās tiesu prāvās. Kā tas viss ir iespaidojis gan mūsu sabiedrību, gan indivīdu?

– Sabiedrību ļoti nozīmīgi – tie ir lieli procesi. Atsevišķs cilvēks šobrīd nozīmīgas izmaiņas tik ļoti nejūt. Asākie strīdi ir par cenu celšanos, tomēr tas nav vērtējams viennozīmīgi, bet saistībā ar lata nodrošinājumu, mūsu ražotspēju. Runājām ar kolēģiem, ka tas bija prieks, ko jutām pēc 1. maija, Barselonas lidostā izejot pasu kontroli sekundes laikā, jo vēl pirms gadiem pieciem mums Romas lidostā nācās diskutēt par to, kas ir Latvija, un robežsargi skrēja pie priekšnieka noskaidrot, vai mūs drīkst ielaist Itālijā.
Indivīds Eiropā? Mums kā filosofiem, sociologiem tad jāieskatās mazliet dziļāk. Varbūt paskatīsimies uz ES kritiski, lai gan es nedomāju mūsu eiro-skeptiķu agresīvo kritiku, bet iespēju aptveršanu,– tā, kā to darīja Kants. Kantam kritika nebija uzbrukums, bet iespēju robežu noteikšana. Un, ja iespēju nav, tad nevajag pārspīlēt ar ambīcijām. Man kā filosofei nepatīk tas, ka ES ideoloģijā reizēm jūtu utopisku pieeju, kas (nevis satura, bet formas ziņā) atgādina padomju utopijas. Kā gan pasaules priekšā ES izskatās ar savu Lisabonas stratēģiju, kurā ierakstīts, ka 2010.gadā apsteigsim visus, būsim paši gudrākie, bagātākie! Patlaban pašu Eiropas vadošo cilvēku analīzēs redzam, ka šī stratēģija ir pārspīlēta, uzpūsta kā liels pūslis. Kamdēļ to vajadzēja darīt?
Man nepatīk arī milzīgais formālisms, redzu iemiesojamies dzīvē dažas no Osvalda Špenglera 1918.gadā iezīmētajām “Eiropas norieta” tendencēm. Formālismu pirmām kārtām redz tiesu sistēmā,– izdarot spriedumus, netiek analizēti konteksti. Tiesas droši vien strādā godprātīgi, bet ar šauru redzesloku. Mēs, filosofi, vēlētos vairāk hermeneitisku pieeju, dziļāku, daudzdimensionālu skatījumu. Neuztraucos tik daudz par to, ka mēs zaudējam starptautiskās tiesu prāvās, bet par to, ka tiesa skatās šauru lauciņu, neatceroties (un nevēloties atcerēties) ne Latvijas okupāciju, ne komunistu draudošo lomu, ne Laventu un “Bankas Baltija” bankrotu, – un tamlīdzīgi. Šaurā nišā varbūt šie spriedumi ir pareizi, bet plašākā dimensijā – nē. Milzīgais Eiropas formālisms neved uz labu galu, bet uz to, ko Špenglers redzēja jau pirms 100 gadiem, jo formas sastingst, neļauj notikumus redzēt plašākā mērogā. Eiropas civilizācijas pamatnoteikumos ir pieņemts, ka tiesas spriedumu neviens nedrīkst apšaubīt. Tas ir nepieciešami tiesu varas pastāvēšanai. Tomēr, manuprāt, ar šo principu nedrīkst pārspīlēt, un, ja ne citi, tad mēs, filosofi, vairāk varētu runāt ne nu par konkrētiem spriedumiem, bet par bīstamajām formālisma tendencēm vispār.

–Lūdzu, ieskicējiet sīkāk šo biedējošo jēdzienu – Eiropas noriets!

– Špenglers uzskatīja, ka Eiropas civilizācijai ir tik daudz bīstamu tendenču, ka tā ilgi nenoturēsies. Es vārdu “noriets” negribētu lietot un atsaucos uz Špenglera rakstīto tikai kā uz piemēru. Eiropas civilizācija turpināsies, taču tā balstās uz divām lietām, kas iedibinājās jau 17.–18. gadsimtā. Tas ir zinātnes spēks vārda plašākajā nozīmē (tā ir devusi cilvēku rokās datorus, atombumbu, gēnu inženēriju); te ir gan Eiropas, gan ASV atklājumi, ASV no kultūranalītiķu viedokļa pieder Eiropas civilizācijas sfērai. Savukārt zinātne rada lietas, kas attiecas uz militārismu un tehnoloģijām. Šīs divas nišas saista arī citas civilizācijas. No Eiropas labprāt pērk ieročus, licences, un mūsu civilizācijas varenība atstāj milzīgu iespaidu uz austrumu tautām, Latīņameriku. Kas ir Eiropas vājums? Tas, ko mums pārmet islāma valstis: Eiropa neturpinās, tā negrib bērnus, tā noveco. Patlaban sociologi, mediķi un demogrāfi šai sakarā rīko pētījumus, kongresus, un valodā ir ienācis jauns modes vārds: aging – novecošanās. Lai mēs turpinātos, katrā ģimenē vajag vairāk nekā divus bērnus, bet tā nenotiek. Un tāpēc varam teikt: kam mums šīs zināšanas un varenās tehnoloģijas, ja nebūs kam to atstāt?

– Latvija iesaistījās starp-tautiskajās organizācijās galvenokārt dēļ drošības – sociālās, fiziskās, militārās. Vai tagad jūtamies drošībā? Kā šodien jūtas “vidējais”? Cik patiesībā, jūsuprāt, drošs šobrīd jūtas Latvijas vidējais iedzīvotājs – piecdesmitgadīgs cilvēks? Kādas vērtības un garantijas valstij būtu jāpiedāvā vispirmām kārtām?

– 50 gadi ir bīstama situācija, pirmspensijas vecums, un viņiem būtu atklāti jāpasaka, ka viņi ir nonākuši pilnīgi citā dzīves un vērtību stilā. Tas prasa enerģiju, risku, uzdrošināšanos, spēju nokrist kā zaudētājam un tūlīt pat piecelties no jauna. Mainīt specialitātes, visu mūžu mācīties, strādāt ar datoriem.
Maz cilvēku no šīs paaudzes to iedrošinās, viņu dzīves jūk un brūk, jo jaunās, kapitālistiskās dzīves stils ir vērsts uz jauniem cilvēkiem, uz risku, entuziasmu, enerģiju.

– Un ko cilvēkiem piedāvā valsts?

– Šo un to. Izglītības ministrija piedāvā kursus; daudzu firmu rīkotie kursi ir nekvalitatīvi. Plaša mēroga palīdzības laukiem nav, maz darba velta izskaidrošanai, konsultācijām, projektu rakstīšanai. Katru vasaru braucu uz savu Lejasciemu un klausos: tas kaimiņš, 55 gadi, ir zaudējis darbu un nodzēries, otrs, turpat netālu, 50 gadu, nedara neko, tas pats gals. Savulaik cilvēkus stilā, vērtību sistēmā noturēja mācītāji. Viņi dzīvoja starp cilvēkiem, uzklausīja, regulēja konfliktus. Liela loma bija skolotājiem, tagad tā aprobežojas ar skolu. Lauku ciematos nav cilvēku, pie kuriem iet pēc padoma. Ģimenes ārsti ir drausmīgi aizņemti. Konsultācijas kaut cik var saņemt par mazo biznesu, projektu sagatavošanu, bet ne jau bizness vien veido cilvēku dzīvi. Vēl turas lauku sievietes, kaut vai ar to pienākuma apziņu, ka māja jāsakopj, lopi un bērni jāpaēdina. Tā ir vesela paaudze Latvijas laukos, kuriem klājas grūti visādā ziņā, un tie ir mūsu cilvēki. Sfēra, ko rietumos turīgajiem cilvēkiem aizpilda psihoanalīze, pie mums ir tukša. Ir daži glancēti žurnāli, kuri stāsta ne tik daudz par vērtībām, cik par antivērtībām. Laukos ir vajadzīgi cilvēki, kas rūpētos par cilvēkiem.

– Pērn arī beidzot oficiāli un plaši ir atzīts tas, par ko demo-grāfi runāja jau sen – Latvijā pēc gadiem 15 vai 20 nāksies ielaist viesstrādniekus. Vai mūsu sabiedrība ir pietiekami liberāla, gatava sadzīvot ar svešiniekiem, droši vien austrumniekiem?

– Grūti pateikt, kas gribēs braukt uz tik tālu un aukstu zemi. Ceru, ka Ukraina pati atkopsies, tagad tā ir pagriezusies uz rietumu pusi. Arī Baltkrievija mainīsies, jo Lukašenko nebūs mūžīgs. Domāju, ka šurp nebrauks lielas masas, ir pievilcīgākas zemes ar vairāk darba vietām. Varbūt brauks no nedrošajām zemēm, Čečenijas, kurdu teritorijām, varbūt no Libānas un Palestīnas. Domāju, ka šai sakarā lielu konfliktu nebūs, jo ES ideoloģija radina visus domāt, ka pret svešiem cilvēkiem jāizturas toleranti. Mēs, latvieši, jau gadu simtiem esam pieraduši to darīt. Kāda Zviedrijas profesore man smejoties teica – kad pie jums sabrauks sveštautībnieki no citām reliģijām, tad jūs redzēsit, cik mīļi jums būs jūsu krievi, kas ir kristieši, pie kuru sejām un mentalitātes jūs jau esat pieraduši.
Visas Eiropas un pasaules tautas sajauksies, ir sācies šis laikmets. Vietējiem speciālistiem būtu jāsāk domāt par to, lai mēs nezaudētu labākās darba vietas – celtniecībā, zinātnē, augstskolās. Iebrauks jau ne tikai mazizglītotie vien. Drīzāk redzu citu tendenci: ārzemju studenti mācās latviešu, čehu, horvātu valodas un ar saviem diplomiem no Vācijas un citām Rietumvalstīm mēģinās ieņemt labās vietas šeit. Būs arī ekonomiskie un politiskie bēgļi. Mums ar mūsu vēsturi būtībā ir pienākums pieņemt politiskus bēgļus.
Kapitālismu mēs pieņēmām jau Tautas frontes laikā, saucām gan to par labklājības sabiedrību, bet tajā nav pieņemts, ka valsts pamāca un pasaka priekšā. Protams, masu mediji, žurnāli, literatūra varētu vairāk pievērsties pašmāju speciālistu atbalstam. Patlaban tie vairāk rāda, kā braukt prom no šejienes – kā tūristam, kā studentam. Kā pacelt dzīves kvalitāti, lai mēs paši šeit labi justos, par to runā maz.

– Pērn bija salīdzinoši daudz ziņu par etniskām nesaskaņām un rasistiskiem incidentiem pat tādās demo-krātijas citadelēs kā Francija un Vācija. Vai globalizācija nozīmē etnisko nesaskaņu eskalāciju?

– Eskalācija – tas būtu pārāk spēcīgs vārds. Plašsaziņas līdzekļi par to tagad vairāk ziņo. Daži no tā izsit politisko kapitālu. Kāda vadoša vācu politiķe nesen runāja par iebraucēju minoritāšu ierobežošanu. Runāt par lielu nepatiku pret cittautiešiem ārzemēs būtu pārspīlēti, tomēr sadzīviska nepatika ir jūtama. Es pirms dažiem gadiem dzīvoju Berlīnē turku kvartālā, nācu vakaros mājā viena no metro ar savām somām un grāmatām, bez lakata un attieksmi jutu – vīrieši āra kafejnīcās cieši noskatījās. Sievietes tur kafejnīcās nesēž, taču neviens mani neaizskāra ne ar vārdiem, ne darbiem. Daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas.
Man politika šķiet nelietīga nodarbošanās jau ar to vien, ka politiķi vāc sev balsis, izmantojot primitīvus cilvēku instinktus. Daudz nevajadzēja, lai nacisti panāktu naidu starp tautām. Sarežģītāk ir mācīt toleranci, atzīt citādību. Pazīstot daudzus Rietumu cilvēkus personīgi, zinu, ka viņos nav dziļa naida pret atšķirīgu kultūru un reliģiju cilvēkiem. To redz arī rietumnieku labākajos mākslas darbos.

– Ir parādības, kas liek domāt, ka citādības aizsegā nereti zeļ amorālisms. Vai anomālijas reizēm nesāk pretendēt uz lielāku toleranci, nekā pašas izrāda pret tradicionālajām vērtībām? Kur ir robeža starp tolerances vārdā pieļaujamo un nepieļaujamo?

– Eiropas filosofija saka, ka ir iestājies diferenču, atšķirību laiks. Kad šīs tendences sāk iemiesoties kultūrā, bieži izrādās, ka atšķirīgais grib izcelties. Žanri, kas nepieder pie klasiskās mākslas un pauž vienīgi ekstravagances, grib būt centrā. Ja savdabība sāk apspiest normalitāti, ja saka, ka vārdu “norma” vairs nedrīkst lietot, tā ir negatīva pārveide vērtību sistēmā. Plašsaziņas līdzekļi kā apsēsti apraksta anormālo, skandalozo; lasītājs vairs negribot dzirdēt par līdzsvaroto, sakarīgo, vērtīgo. Maz ir pozitīvo apliecinājumu no tās sfēras, kas ir klasiska, humāna, labvēlīga. Eiropas kultūra joprojām pamatā balstās uz kristietību, un tur ietilpst – nenogalini, nenomāc atšķirīgo. Bet, ja šis atšķirīgais grib kultūrai un sadzīvei uzkundzēties, jāprot savas vērtības aizstāvēt.

– Jautājums par vērtībām ir arī tas, ka valstī, kur pastāv it kā augsta uzticība baznīcai, tikai piektā daļa vecāku izvēlējās laicīgo, nevis kristīgo ētiku savu bērnu izglītošanai skolās.

– Varbūt vecāki to uzskatīja par vecmodīgu, ortodoksālu. Tur nepieciešams socioloģisks pētījums. Es nebūtu laicīgo ētiku nodalījusi no kristīgās. Ētika arī modernajā kontekstā nevar izlēkt kā sienāzis no kristīgās kultūras, no kuras tā ir radusies.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv