Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums — “LV”, 15.12., 22.12.2004., 05.01., 12.01.2005.

Kamēr turpinājās Padomju Savienības centieni iegūt Lielbritānijā deponēto Latvijas zeltu, bet kolhozos sadzītie latviešu zemnieki slīga nabadzībā, okupācijas režīms Rīgā uzsāka pompozā Kolhoznieku nama celtniecību. Attēls no “Saglabāt sudrabā. Latvija staļinisma varā”, Jumava, 2004.

Angļu pretprasības Padomju Savienībai

Anglija pieprasīja PSRS atmaksāt neatkarīgo Baltijas valstu garantētās parādzīmes, kas bija oficiāli līgumsaistību dokumenti. PSRS savukārt uzsvēra, ka tā nav atbildīga par šīm finansiālajām saistībām, jo līgumu slēgšanas laikā tā nekontrolēja Baltijas valstu teritorijas. Padomju Savienība arī atzīmēja, ka šādas saistības tai neuzliek spēkā esošā starptautiskā likumdošana. Sarunu laikā Anglija sāka izvirzīt arī prasību par Baltijas valstu parādzīmju procentu apmaksu. Noraidot britu pretenzijas, PSRS paziņoja, ka visas Baltijas valstu parādsaistības tika anulētas 1940.gada augustā un kopš tā laika nav spēkā. Lai neitralizētu britu prasības, PSRS paziņoja, ka tā var pieprasīt Anglijai maksāt procentus par Baltijas valstu deponēto zeltu, kuģiem un noguldījumu bankās izmantošanu. Anglija no savas puses paziņoja, ka šādas pretenzijas nav likumīgas, jo starp abām valstīm nepastāv nekādas līgumsaistības šajos jautājumos.

Maskavas apetīte aug augumā

PSRS pieprasīja britiem atdot ne vien Baltijas valstu zeltu, bet arī atmaksāt dažādus komercparādus un privātos noguldījumus Anglijas bankās. Lielāko daļu šo pretenziju briti pēc pārbaudes noraidīja. No kopējām šīs jomas pretenzijām 2,69 miljonu mārciņu apjomā Anglija atzina tikai prasības par 327 214 mārciņām. PSRS prasības apmēram 50 tūkstošu mārciņu apjomā 1965.gada rudens sarunās tika atliktas vēlreizējai pārbaudei un izskatīšanai. Padomju Savienība arī cēla pretenzijas pret visu veidu īpašumiem, kas Baltijas valstu iedzīvotājiem līdz 1940.gadam bija Anglijā. PSRS paziņoja, ka uz tiem attiecas padomju varas likums par nacionalizāciju. Anglija šādu pieeju nosauca par absurdu. Galarezultātā briti par atsevišķiem Baltijas valstu iedzīvotāju īpašumiem samaksāja divas reizes: vienreiz privātīpašniekiem, kam tas bija piederējis, otrreiz – vienojoties ar PSRS par savstarpējām valstu pretenzijām.
Maskavas sarunu laikā padomju puse izvirzīja prasību par 50 Baltijas valstu kuģu piederību, prasot britiem par tiem kompensāciju 1,54 miljonus mārciņu. Laika un dokumentu trūkuma dēļ briti šīs pretenzijas nevarēja izvērtēt detalizēti, tikai kārtējo reizi atgādinot, ka Baltijas padomju republikās pieņemtie privātīpašumu nacionalizācijas likumi nedarbojas Anglijā. PSRS spiediena rezultātā vienošanās projektā ietvēra padomju prasību par 22 kuģiem. Britu puse gan paturēja sev tiesības vēlāk, atrodot nepieciešamos dokumentus, noraidīt padomju pretenzijas.
Britu delegācijas vadītājs T.Raps, izvērtējot sarunu gaitu, secināja, ka padomju pusi pamatos interesēja tikai iespējas iegūt savā īpašumā Baltijas valstu zeltu. Jautājumu par britu zaudējumiem Ļenas un Tetjuhes uzņēmumos viņi vēlējās apspriest ārpus šīm sarunām. Padomju Savienība uzskatīja, ka abpusējās sarunas rezultatīvi beigsies tikai tad, ja Anglija samazinās savas pretenzijas pret Baltijas padomju republikām, vai arī atteiksies no tām. PSRS vēlējās pretenzijas ar Angliju kārtot pēc tādiem pašiem principiem kā ar Dāniju. Anglijai tas bija nepieņemami, jo tādā gadījumā bija jāatzīst par likumīgu PSRS veiktā Baltijas valstu aneksija.

Anglijā iespiestā Latvijas Bankas naudas zīme – brīvās Latvijas labklājības simbols, ko izņēma no apgrozības pēc padomju okupācijas. No grāmatas “Nauda Latvijā”, Rīga, 1995.

Anglijas pretenziju apkopojums

1965.gada 25.novembrī pēc atgriešanās no sarunām Maskavā T.Raps sagatavoja britu Ārlietu ministrijai detalizētu atskaiti, kurā analizēja ne vien britu un padomju pieeju problēmas risinājumam, bet arī sniedza Anglijas finansiālo pretenziju apkopojumu. Tās sevī ietvēra: nacionalizētos īpašumus – 2 085 998 mārciņas, vērtspapīri (akcijas) – 5 433 727, banku depozīti: 74 818, parādi un apdrošināšana – 1 197 660, Transporta ministrijas prasības – 1 291 105, Darba ministrijas prasības – 37 935, obligācijas un parādzīmes – 2 755 523, Ļenas un Tetjuhes uzņēmumu zaudējumi – 2 368 040. Kopumā Anglijas prasības bija 15 264 806 mārciņas.
T.Raps atzīst, ka sarunas ar padomju delegāciju nelīdzinājās sarunām, kas balstītos uz starptautiski pieņemtu likumdošanu un praksi, tās vairāk bija izturības un pacietības pārbaude. PSRS nebija gatava atzīt saistības un uzņemties atbildību par britu zaudējumiem Baltijas valstīs. Abu valstu zaudējumu aprēķināšanas sistēma fundamentāli atšķīrās. Vienošanās netika panākta ne par kopējo zaudējumu summu, ne par daudzajām individuālajām prasībām. PSRS vai nu noraidīja Anglijas pretenzijas vispār, vai arī konkrētajam īpašumam noteica tik zemu vērtību, ka zuda vienošanās jēga. PSRS centās uzspiest bezjēdzīgas diskusijas par Latvijas Republikas un britu firmu komercparādiem, ka preces tikušas piegādātas, bet samaksa no Anglijas par tām neesot saņemta.
Diskutējot par nacionalizēto īpašumu atmaksu, PSRS pat atsaucās uz savas valsts konstitūciju, kurā noteikts, ka zeme, meži, minerālie resursi pieder visai tautai, ka tas nevar būt privātīpašums. Tika noraidīta Anglijas pieeja aprēķināt konkrēto īpašumu vērtību, vadoties no 1940.gada jūlija cenām, t.i., laikā, kad PSRS anektēja Baltijas valstis. Attiecībā uz apdrošināšanas izmaksām PSRS norādīja, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1940.gadā spēkā esošie likumi noteica, ka visas pretenzijas bija jāpiesaka vienas vai vēlākais trīs nedēļu laikā. Ja pieprasījums noteiktajā laikā netika izdarīts, īpašnieks zaudēja atlīdzības tiesības. Lielbritānijai apdrošināšanas atlīdzināšanas prasības kopsummā bija pāri par 1 miljonu mārciņu. Līdzīgā veidā tika noliegtas arī akciju un vērtspapīru īpašnieku pretenzijas vairāk nekā 5 miljonu mārciņu apjomā.

Padomija kaulējas

1965.gada oktobra sarunu nobeigumā Maskavā PSRS no britu prasībām 8 811 000 mārciņu apjomā apstiprināja tikai 474 500 mārciņu. No tām 244 900 mārciņas attiecās uz Latviju, 175 000 – uz Igauniju, 52 500 – uz Lietuvu. Netika apstiprinātas prasības par 3 348 300 mārciņām, noraidītas 2 514 600 mārciņas. Britu prasības atmaksāt Krensholmas uzņēmuma īpašnieku zaudējumus 2 028 000 mārciņu vērtībā arī tika noraidītas. PSRS pēc ilgām diskusijām piekrita segt tikai 5% no šīs summas. Britu prasības par īpašumiem Mēmelē 132 900 mārciņu vērtībā arī netika pieņemtas.
Attiecībā uz Baltijas valstu pirmskara perioda aizņēmumiem tika konstatēts, ka tos ir garantējušas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības. Kopējā šīs pretenziju grupas prasība bija 2,77 miljoni mārciņu. Līdz 1959.gadam PSRS atteicās iekļaut šīs prasības zaudējumu aprēķinos. Padomju Savienības prasībās pret Angliju 1965.gada rudenī bija iekļauti arī 50 Baltijas valstu kuģi ar kopējo vērtību 1,54 miljoni mārciņu. Anglija uzreiz noraidīja prasību par 14 kuģiem (469 000 mārciņas), jo tie kara laikā nebija rekvizēti. Astoņus Baltijas valstu kuģus Anglija bija atņēmusi Vācijai kara beigās (182 000 mārciņas). Arī šī prasība tika noraidīta. Anglijas valdība 1940.gadā bija rekvizējusi 28 kuģus (889 000 mārciņas), bet par tiem 1965.gada oktobrī vienošanās netika panākta. Lielbritānija uzskatīja, ka uz šiem kuģiem neattiecas PSRS likumdošana.

Baltijas valstu aneksiju joprojām atzīst de facto

1966.gada 22.martā “The Guardian” parādījās liels raksts par Rumānijas parādiem Lielbritānijai. Raksta autors atzīmēja, ka jautājuma aktualizēšana varētu sekmēt arī Baltijas valstu parādzīmju vērtības kursa pieaugumu. Vienlaikus tika secināts, ka Ļenas un Tetjuhes, kā arī cariskās Krievijas laika vērtspapīru turētājiem nav gandrīz nekādu cerību, jo PSRS un Anglija vienojušās savstarpējās pretenzijās iekļaut tikai tās prasības, kas radušās pēc 1939.gada. Pārspriedumi presē kārtējo reizi izraisīja debates arī britu parlamenta Apakšnamā. Atbildot uz deputātu jautājumiem, ārlietu ministrs paskaidroja, ka Anglijas valdības attieksme pret Baltijas valstu problēmu nav mainījusies. Lielbritānija joprojām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā atzīst tikai de facto, bet ne de iure.
Kopumā 1966.gadā, tāpat kā iepriekšējos gados, turpinājās sarežģītas un neauglīgas abu valstu delegāciju apspriedes par savstarpējām finansiālajām prasībām. Anglija vēlējās saņemt no Padomju Savienības apmēram 15 miljonu mārciņu, bet otras puses prasības bija tuvu pie 10 miljoniem. Lielbritānija un Padomju Savienība apmainījās ar papildinātajiem īpašumu sarakstiem, ko pēc tam vai nu pilnībā noraidīja, vai arī apstrīdēja to vērtību. Šķita, ka sarunas nonākušas pilnīgā strupceļā. Gada nogalē “Weekend Telegraph” tika publicēts raksts, kurā Baltijas valstu vēstniecības Londonā tika nosauktas par neesošo valstu, t.i., “spoku” pārstāvniecībām. Raksta autore Džīna Ričardsone atzīmēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātu darbības bezcerību un uzsvēra, ka Anglijas bankā joprojām ir iesaldēti apmēram 6 miljoni mārciņu šo valstu līdzekļu. Iepriekš minētais trimdas vēsturnieks I.Kažociņš, novērtējot šādu rakstu parādīšanos, atzina, ka ar to palīdzību laikraksts mēģināja noskaņot britu sabiedrību pret Baltijas valstīm un izdarīt spiedienu uz savu valdību. Laikraksts it kā netieši aicināja uz lielāku elastību sarunās ar PSRS un konkrētu rezultāta sasniegšanu. Baltijas valstu pārstāvjiem laikrakstā “The Daily Telegraph” savukārt izdevās atbildēt ar pretrakstu. Tajā bija akcentēts Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas fakts un atzīmētas šo tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Baltijas valstu sūtņi uzsvēra likumības ievērošanas nepieciešamību starptautiskajās attiecībās.

Turpinājums sekos