Mag. iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Saeima jūnija vidū pieņēma grozījumus Reliģisko organizāciju likumā, un 5.jūlijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga tos izsludināja "Latvijas Vēstnesī". Pastāstiet, lūdzu, kā šīs izmaiņas likumā ietekmēs jūsu vadītās iestādes darbu un kādi aktuālākie uzdevumi būs jārisina.

— Vispirms jau mainās nosaukums un mūsu iestādes statuss. Kā paredz grozījumi Reliģisko organizāciju likumā, mēs kļūstam par Reliģisko lietu pārvaldi, kura jāizveido līdz šā gada 1.septembrim. Pārvalde top uz līdzšinējā Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta bāzes, kas bija Tieslietu ministrijas struktūrvienība. Tagad, kā nosaka minētā likuma 5.pants: "Reliģisko lietu pārvalde ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kuras nolikumu apstiprina Ministru kabinets." Tātad pārvalde kļūst par juridisku personu ar savu budžetu, nošķirtu mantu, patstāvīgu bilanci, zīmogu un citu atribūtiku, ar savu budžeta kontu Valsts kasē.

Galvenais mūsu pārvaldes uzdevums būs reģistrēt reliģisko organizāciju vai arī atteikt reģistrāciju, ja organizācijas darbība neatbildīs LR likumiem. Būtisks jaunums ir valsts politikas īstenošana reliģijas jomā. Radušās dažādas problēmas, viena no tām — tradicionālo konfesiju prasības par līgumu slēgšanu starp valsti un baznīcu (sīkāk par to — citā publikācijā). Otra — ar Ministru prezidenta rīkojumu tiks nodibināta darba grupa, kuras uzdevums būs izstrādāt noteikumus par kapelāna darbību, jo Reliģisko organizāciju likuma 9.pantā ir dots vispārīgs norādījums: "Kapelāni Latvijas Republikā darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par kapelāna dienestu." Īpaša problēma šai sakarā ir cietumi. Gandrīz vai katrs, kas pēkšņi izjutis Dieva apdvesmību pār sevi, ir gatavs klauvēt pie cietuma durvīm un sludināt vai nu "Jehovas liecinieku" vai vēl kādu citu mācību, apskaidrojot ieslodzītos. Tas nav pieļaujams, jo tad būtu jāaizmirst par pirmstiesas objektīvu izmeklēšanu, cietumos esošo izolēšanu no ārpasaules. Jo — kur ir garantija, ka šādi garīgo mācību sludinātāji neatnesīs līdzi ko neatļautu...

Protams, nav runas par sīku, katra kapelāna soļa reglamentēšanu. Svarīgi ir nosacījumi, kas iekļaujami minētajos noteikumos. Plašāk, nekā tas ir likumā, jāizskaidro kapelāna statuss. Piemēram, par izglītību, pakļautību vai zināmu kontroli. Jāpiebilst, ka grozījumus Reliģisko organizāciju likumā par kapelānu darbību ieviesa pēc garīdznieku iniciatīvas. Manuprāt, tos vajadzēja ierosināt cietumu personālam. Sarunā ar iepriekšējo tieslietu ministru Valdi Birkavu un viņa padomnieku Daini Turlo, baznīcas pārstāvji izteica priekšlikumu, lai Tieslietu ministrija savos normatīvajos aktos paredz, ka kapelāniem jābūt garīdzniekiem. Viedokļi toreiz bija dažādi. Es uzskatu, ka kapelānam jābūt cietuma administrācijas tiešā pakļautībā. Protams, tas nenozīmē sīku kontroli — ko viņam darīt, kā uzklausīt, teiksim, notiesāto grēksūdzi u.tml. Taču jānosaka kārtība, kur un kā ir atļautas šīs tikšanās. Dažādās valstīs tas notiek atšķirīgi.

— Latvijas armijā ir noslēgti līgumi ar konfesijām par kapelāna darbību, un viņi strādā, ievērojot noteikumus. Šie jautājumi nav atrisināti slimnīcās, patversmēs, bērnu namos, arī lidostās. Vajadzīgi līdzekļi, atbilstoša izglītība, jo kapelāna uzdevums ir apkalpot ne tikai savas konfesijas pārstāvjus, bet arī citām konfesijām piederošos.

Pagājušajā vasarā biju ASV Kongresā. Interesanti, ka tur ir kapelāna institūcija. Turklāt šim kapelānam bija divas augstākās izglītības — teologa un psihologa. Kā man stāstīja, kongresmeņi visbiežāk pie kapelāna ejot kā pie psihologa. Varbūt arī mūsu Saeimā būtu lietderīgi ieviest līdzīgu institūciju? Starp citu, tādas domas izskanējušas un pat bijuši mēģinājumi.

— Tātad, izstrādājot Ministru kabineta noteikumus par kapelāna dienestu, būs nepieciešama arī konfesiju pārstāvju sadarbība ar valsts institūcijām, zināma atbildība par kapelānu sagatavošanu?

— Domāju, darba grupai, kura man būs jāvada un kurā ir dažādu konfesiju pārstāvji, arī pārstāvji no Aizsardzības ministrijas un vēl dažām citām valsts institūcijām, pusgada laikā izdosies šos noteikumus izstrādāt. Mans uzskats, ka nekādā gadījumā kapelāna reliģiskās darbības nevar atļaut pie pirmstiesas izmeklēšanā esošajiem, jo tas var ietekmēt liecības, traucēt tiesai pieņemt taisnīgu spriedumu.

Atgādināšu Reliģisko organizāciju likuma grozījumu 5. panta 3. daļā ierakstīto: "Likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros Reliģisko lietu pārvalde nodrošina valsts politikas realizāciju un koordināciju reliģijas lietās, pārzina ar valsts un reliģisko organizāciju savstarpējām attiecībām saistītos jautājumus, seko valsts tiesiskā regulējuma efektivitātei reliģijas praktizēšanā un izsaka priekšlikumus par pasākumiem, kas veicami, lai novērstu Latvijas Republikas Satversmē un starptautiskajos līgumos reliģijas jomā garantēto cilvēktiesību pārkāpumus un to veicinošos apstākļus."

Pārskatot perspektīvā pārvaldei risināmos jautājumus, jāmin arī reliģiskās brīvdienas. Mums ir valsts oficiālās brīvdienas Lieldienās un Ziemassvētkos, taču arī pareizticīgie un vecticībnieki vēlas, lai tās papildinātu ar jauniem datumiem, kas saistās ar šo dienu svinēšanu viņu ticībās. Kādas būtu sekas? Domāju, tad arī adventisti, musulmaņi un vēl citu reliģiju pārstāvji pieteiktu savas tiesības. Un valstī svinēšana un brīvdienas izvērstos plašos apjomos. Diezin vai tas būtu pareizi, jo Latvijā Lieldienas un Ziemassvētki ir vēsturiski nostiprinājušies. Tie uztverami kā valsts oficiālās brīvdienas, un tās nevajadzētu jaukt ar dažādu reliģiju atzīmējamām dienām. Iespējams, ka šie jautājumi risināmi atsevišķi, varbūt Darba likumā, paredzot, ka konfesiju pārstāvji savu reliģisko svētku dienas kā brīvdienas ņem uz sava rēķina, vai pēc tam "atstrādājot" darbavietā. Te varētu būt varianti.

— Nereti gan sabiedrībā, gan saziņas līdzekļos izskan neizpratne par valsts nodokļu politiku attiecībā pret reliģisko kultu celtnēm, jo bieži vien tās ir kultūrvēsturiski objekti pilsētās, rajonos, taču nav līdzekļu to remontam un saglabāšanai. Vai Reliģisko lietu pārvalde domās par palīdzību šo problēmu risināšanā?

— Jā, pašlaik garīdznieki ir sarūgtināti par nodokļiem, kuru lielākā daļa nonāk valsts budžetā, neatstājot līdzekļus kulta celtņu — kultūrvēsturisku objektu — saglabāšanai un restaurācijai. Es domāju, ka arī, teiksim, Doma baznīcu mēs uztveram ne tik daudz kā namu, kurā notiek dievkalpojumi, bet vairāk kā kultūrvēsturisku celtni. Manuprāt, jāizstrādā kārtība, lai daļa no ieņēmumiem, ko baznīca iegūst komercdarbībā un maksā nodokļos valstij, tomēr paliktu baznīcu pārziņā šādu kultūrvēsturisku celtņu saglabāšanai. Protams, te varētu būt runa par noteiktu šo līdzekļu kontroli no valsts puses. Pašlaik baznīca nemaksā nodokļus tikai par tām celtnēm, kurās notiek reliģiskas darbības. Kaut gan nav īstas skaidrības, ko uzskatīt par šādām vietām, jo, piemēram, arī skola var būt tāda, ja tur pasniedz ticības mācību. Domāju, ka būtu jāprecizē arī laulības reģistrācijas kārtība, jo baznīcai bieži vien rodas problēmas. Minēto un arī citu aktuālo jautājumu risināšanai pievērsīsies jaunizveidotā Reliģisko lietu pārvalde.

Rita Belousova, "LV" nozares redaktore