Barikādes sirdī nesot

Trešdien, 19. janvārī, 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas muzejā Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre apbalvoja ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā vairāk nekā septiņdesmit barikāžu cīnītāju, kuru vidū bija daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, pulciņš policijas darbinieku.

Aktieri un kultūras darbinieki barikāžu atceres brīdī Kara muzejā Foto: Andris Kļaviņš

Pēc aptuvenām aplēsēm, uz barikādēm Rīgā bija ap 120 000 cilvēku. Nav viegls uzdevums 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas fonda vadītājam Renāram Zaļajam, jo pagaidām valsts apbalvojumu saņēmuši tikai apmēram desmit procenti no dalībniekiem. Gados jaunāki izturas ar sapratni, bet citādi ir ar tiem, kam “vairs nav sešpadsmit”. Tie raksta, tie jautā, bet citi toleranti klusē. Daudziem tas šķiet aizvainojoši. Pēc 14 gadiem apbalvojumu saņēma Rozālija Šķēle, kurai līdzi bija mazmeitiņa Krista, sporta darbinieks Arnis Zēns, kuram tuvojas deviņdesmit, Katoļu ģimnāzijas skolotāja Dace Reichmane, Mores kaujas dalībnieks Rolands Kovtuņenko un daudzi citi.

Atceroties Robertu Mūrnieku

Dienas vidū Mārupes kapos notika piemiņas brīdis pie Vecmīlgrāvja tilta OMON noslepkavotā Roberta Mūrnieka atdusas vietā, ko rīkoja Mārupes pagasta padome.

Ar inteliģences gara spēku

Trešdien, 19. janvārī, Latvijas Kara muzejā pulcējās liela daļa mūsu inteliģences, lai atcerētos 1991. gada barikāžu notikumus, skatoties filmas, pārrunājot notikumus, kā arī aizskarot sasaistes pavedienu no barikādēm līdz mūsdienām. Nav jāatgādina, ka tautas mīlētu rakstnieku, aktieru, mūziķu un dziedātāju klātbūtne Vecrīgā un citos aizsargājamos posteņos barikāžu dalībniekiem deva papildu emocionālo lādiņu. Tā nebija fiziska spēka ar ieročiem rokās cīņa, tā bija dziesmota revolūcija, kuras ierocis bija gara spēks. Pārrunājot notikumus ar to nedaudzo bruņoto vienību komandieriem, kuri Latvijai tad bija, visi kā viens apgalvo, ka apstākļos, kad pār galvām lido lodes, kad par tevi ņirgājas, kad pilsētā plosās miliču banda, visgrūtākais esot bijis likt puišiem sakostiem zobiem visu to paciest un atturēties no ieroču lietošanas. To labi saprot vecie karavīri, kam to nācās pārciest, sākoties krievu okupācijai, to nācās izciest policijas 1. bataljona vīriem un pirmajiem zemessargiem 1991. gadā.
Emocionāls un interesants izraisījās dialogs starp aizsardzības ministru Einaru Repši un Eduardu Pāvulu. Ar saviļņojuma par barikādēs pārdzīvoto ar kameru rokās stāstīja fotomeistari Imants Prēdels un Uldis Briedis.
Kara muzejā tās dienas un naktis vēlreiz pārdzīvoja Jānis Stradiņš, Andrejs Krastiņš, Eduards Pāvuls, Velta Līne, Mudīte Šneidere, Gunārs Placēns, Ģirts Jakovļevs, Jānis Paukštello, Ieva Akurātere, Ojārs Grīnbergs, Eduards Grāvītis un daudzi jo daudzi citi. Kordiriģents Arvīds Platpers atgādināja, ka viņa vīri dziesmu “Mirdzot šķēpiem” nekad nav beiguši ar sesto pantiņu par bālo meiču, kas kopj kapu ar rozēm, bet ar optimistiskāko septīto, kuru nez kāpēc parasti nedzied, – Krita daudzi, lai dzīvotu simti,/Tikai tā varam Tēviju glābt. /Un pēc kara, kas paliksim dzīvi,/ Sāksim jaunu sev Latviju celt!

Andris Kļaviņš