Piektais gads Turaidas apkārtnē

Muzeja krājumā esošie avoti, kas vēsta par 1905.gada revolūciju, iegūti ekspedīcijās no 1963. līdz 1976.gadam. Ar Turaidas muižas vēstures izpēti nodarbojas krājuma nodaļas speciālistes Everita Tanne un Līga Kreišmane.

Turaidas muižas kalējs Andrejs Šenbergs

20.gs. sākumā Turaidā izveidojās savdabīgs sociāli ekonomiskais stāvoklis. Muižas īpašnieks barons Baltazars fon Kampenhauzens bija vecs vīrs un vairāk laika pavadīja ārpus Turaidas. 1905.gada revolūcijas laikā viņš atradās savos Igaunijas īpašumos. Muižas nomnieki daļu rentes atstrādāja muižā, bet biežāk gāja meža darbos. Tādējādi muižā kalpu bija maz un tie paši labi atalgoti.
Atmiņas vēsta, ka barons Kampenhauzens pret saviem ļaudīm bijis taisnīgs un dažkārt pat atlaidis renti. Par to liecina kāda turaidieša atmiņas: “Kādam saimniekam bija slikta raža, zirgs nosprāga, un viņš lūdza muižkungu (tā vietējie turaidieši sauca muižas pārvaldnieku), lai atlaiž maksu, bet tas neparko nepiekrita. Tad saimnieks gāja pie barona. Tas parakājās pa krāsns augšu un iedeva simtnieku, tik piekodināja, lai nevienam nestāsta.”

Aģitatori

Visās atmiņās aculiecinieki min aģitatorus, kuri ieradušies no Rīgas. Pārsvarā tie bija pagastā nepazīstami, sveši cilvēki. Viņi ieradās slepus, sarīkoja tikai vienu sapulci un tikpat slepus pazuda. A.Caune atmiņās min: “Nevienam apkārtnē nebija lielas skaidrības, kas ir “revolūcija”, ko šis vārds sevī ietver, bet bija bieži dzirdējuši, ka Krievijā tāda notiekot.” Citviet aģitatori bija viesstrādnieki, piemēram, Bīriņos tie bija amatnieki no Cēsīm.
Īpaša pētījuma vērtas ir aģitatoru runas, kuras tika speciāli iestudētas un sagatavotas. Lietā tika likta skatuves māksla un emociju spēle. Pēc šādām runām pūlis bija gatavs krist transā un dažkārt pat pastrādāt visbriesmīgākās lietas. Šādi augstas klases oratori pārsvarā uzstājās pilsētu mītiņos. Laukos aģitatori ieradās aprīlī un maijā, un tie pārsvarā bija stažieri. Aģitatora runa uz zemnieku atstāja dziļu iespaidu. Runa bija par muižas pārņemšanu, ieroču iegūšanu un bruņošanos. Uz sapulcēm ieradās cilvēki arī no citiem pagastiem.
Radikālām pārmaiņām noskaņotie ļaudis saņēma konkrētus uzdevumus, dažkārt tos deva pat lozēšanas ceļā. Biežāk gan gadījās, ka pagastā aģitatori atkārtoti vairs neieradās. Nesaņemot jaunus norādījumus un ierosinājumus, cilvēki nezināja, ko darīt, un līdz ar to pagastā revolūcija pieklusa vai pat apsīka. Rīgas apriņķī daļa pagastu bija pasīvi un daļa – ļoti aktīvi. Savukārt iedzīvotāju vidū bija atbalstītāji, pasīvie un protestētāji. Turaidieši vairāk nosliecās uz pasīvo revolucionāru pusi.

Uzsaukumi un proklamācijas

1905.gada pavasarī sociāldemokrāti izplatīja lapiņas, kas lauku iedzīvotājus aicināja cīnīties par pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā un demokrātisku pašvaldību ievēlēšanu. Bija arī norādes uz pretošanās kustības formām, kas būtu lietojamas laukos. Īpaši tika uzsvērts, ka jāizvairās no īpašuma postīšanas.
Turaidā liela loma progresīvo ideju izplatīšanā bija pagasta turīgākajiem saimniekiem. Kultūras un sabiedriskajā dzīvē aktīvi iesaistījās “Ķeipānu”, “Saliņu”, “Skrāpju”, “Pūtēju”, “Anniņu”, “Kalna Melderu” māju saimnieki ar savām ģimenēm. Par progresīvo ideju centru kļuva dzirnavas, kuru saimnieks regulāri abonēja laikrakstu “Dienas Lapa”. Tā saviem lasītājiem stāstīja, kas ir revolūcija, kā darbojas parlaments, kas ir demokrātija u.tml. Tika aprakstīti streiki, demonstrācijas un mītiņi. Ar avīzes saturu varēja iepazīties ikviens, kas iegriezās “Kalna Melderu” dzirnavās.
Ļoti daudzās atmiņās kā progresīvo ideju sludinātāji tiek minēti vietējie skolotāji. Arī Turaidas pagastā par revolucionārās darbības centru kļuva Turaidas ministrijas skola. Turaidieši skolotāju Niedrīti uzskatīja par sociālistu. Rīgā mācoties, viņš bija iestājies sociālistu pulciņā. Vakaros pie skolotāja pulcējās jaunatne, tur tika dalītas sociālistu “grāmatiņas”. Ko respondents saprot ar vārdu “grāmatiņa”, grūti teikt, taču iespējams, ka tās bija sociāldemokrātu brošūras un uzsaukumi. Atmiņu pieraksti liecina, ka revolūcija vismaz Turaidā un Siguldā bijusi dziesmota. Vēsturnieki uzskata, ka iemīļotākā Piektā gada revolucionāru dziesma bija “Latvija, mosties!”. Turaidā un Siguldas apkārtnē pierakstītajās atmiņās kā visvairāk dziedātā minēta dziesma “Kas paši staigā driskās”. Savukārt Bīriņos vairāk dziedājuši dziesmu “Viens saucējs sauc pie Daugavas”. Jānis Akuraters revolucionāro notikumu iespaidā uzrakstīja vēlāko revolucionāru himnu “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”.

Dedzināšana

Kalnamelderu dzirnavās Arhīva foto

Kopumā revolūcijas laikā bija 859 dedzināšanas gadījumi. Pieminot nodedzinātās muižas un pilis, tiek pausts nosodījums, negatīva attieksme pret šo atriebības veidu. Taču parasti aizmirst soda ekspedīciju nodedzinātās zemnieku un saimnieku sētas.
Cīņas ieročus un metodes ierosināja lielākoties aģitatori, un ne vienmēr tie bija paši godprātīgākie līderi. Tāpēc zemnieks ķērās pie šīs radikālās cīņas metodes, iznīcināja ienaidniekam visdārgāko un dzīvībai svarīgāko. Kultūrvēstures un arhitektūras kontekstā ir redzama atšķirība starp zemnieka koka mājeli un vācu barona muižu, taču vēstures pētniekam gan viena, gan otra ir ēka, dzīvojamā māja.
Pajumte, patvērums, drošība. Šie vārdi pat skan līdzīgi, un, kad šie apstākļi ir apdraudēti vai pat tiek iznīcināti, rodas ilūzija, ka pats ienaidnieks arī ir uzveikts. Kam nāca par labu šādas ilūzijas radīšana – arī tas ir pētījuma vērts.
Cilvēki dežurēja un sargāja savus īpašumus, lai nenodedzina, jo strīdi dažkārt izcēlās sapulču debatēs arī starp lielsaimniekiem, bezzemniekiem un amatniekiem. Piemēram, kurpnieks sastrīdējās ar zemnieku, un viens otram draudēja nodedzināt māju vai kūti. Cilvēki rudens vakaros tramīgi skatījās pa logu, vai nedeg Nurmižu muiža, jo klīda baumas par dedzināšanu. Pie mājām, kas neatbalstīja revolūciju un tajā neiesaistījās, tika izkārti balti karogi. Varbūt tas bija veids, kā pasargāt savu īpašumu.
Siguldas apkārtnē nodega 14, bet pavisam Rīgas apriņķī 69 muižas. To vidū nebija ne Turaidas, ne Siguldas, ne Krimuldas un Bīriņu muižas. Vidzemē un Kurzemē nopostīja 430 muižas. Savukārt soda ekspedīcijas dedzināja zemnieku sētas, kopā nodega 300 viensētas. Par to, cik pie šiem gandrīz 800 dedzināšanas gadījumiem vainīgi bija latvieši, nav precīzu ziņu, jo arī soda ekspedīcijas dedzināja krogus un citus muižu īpašumus.
Hēgelis uzskata, ka brīvība saistāma ar cilvēka gara dzīvi, cilvēks var būt atkarīgs, bet tas neliedz viņam būt lepnam un apzināties gara brīvību. Uz 1905.gada revolūcijas notikumu fona es gribētu apgalvot, ka šāda brīvība ir diezgan apšaubāma. Šai sakarā jāmin Latvijas vēsturē maz pētītā alkoholisma problēma.
19.gs. beigās latviešu intelektuāļi “Dienas Lapā” rakstīja, ka jāmaina apstākļi, lai mazinātu daudzus sociālus netikumus, tostarp arī žūpību. Jau vēsturiski kroģēšanas tiesības un krogu ierīkošana, kā noteikts Baltijas civillikumā, bija bruņniecības un muižu reāltiesības. 1900.gadā Krievijā un vēlāk arī Baltijā ieviesa spirta monopolu, kas sekmēja daudzu krogu slēgšanu. Bet krogam bija daudz plašu funkciju. Līdz tautas namu atvēršanai tā bija pulcēšanās vieta ar kultūrizglītojošu raksturu.
Par to, ka alkoholisms bija problēma, liecina 1905.gada revolūcijas laikā veiktie pasākumi – dzertuvju slēgšana un alkohola monopola likvidēšana. Pārtrauca dzērienu ražošanu, tautas sapulču dienā slēdza veikalus un krogus. Uzņēmumos uzlika naudas sodu strādniekiem, kas darba laikā lietoja alkoholu, un par iegūtajiem līdzekļiem tika pirkti ieroči.
Laukos plaši izvērtās atturības kustība, kas bija saistīta ar monopolveikalu slēgšanu un dažkārt pat demolēšanu. Lēdurgā uz kroga sienas bija rakstīts “Kampenhauzena slaucamā govs”, bet uz kroga durvīm – “muļķu slauktuve”. Skolotāji zemniekiem stāstīja par dzeršanas sekām – postu un nabadzību.
Turaidas pagastā 1905.gada 8.decembrī tika ievēlēta jaunā pagasta valde, ko sauca par rīcības komiteju. Tās darbības laiks bija īss. Kā liecina turaidiešu atmiņas, rīcības komiteja atbrīvoja no amata pagasta vecāko, pagastmājā no sienas noņēma cara ģīmetni, atlaida magazīna priekšnieku un labību izdalīja trūcīgiem zemniekiem.

Represijas

Revolūcijas apspiešanai 1905.gada novembrī pēc cara pavēles izveidoja speciālu soda ekspedīciju no gvardes pulkiem un kazakiem. Soda ekspedīcija caurstaigāja Latviju un sodīja ikvienu, kas bija izrādījis kaut vismazāko nepaklausību. Sodāmo sarakstus pārsvarā sastādīja muižu pārvaldnieki, baroni ar saviem dēliem un arī mācītāji. Kā piemēru var minēt Lēdurgas un Turaidas draudzes pirmo latviešu mācītāju Augustu Spalviņu, kas bija Valmieras krodzinieka dēls. Izstudējis par mācītāju, viņš atstājis savu līgavu latvieti un apprecējās ar vācieti, arī pats kļuva par kārkluvācieti, bija ļoti kundzisks, turējās kopā ar baronu. Ļaudis mācītāju nemīlēja, jo no kanceles viņš vienmēr bārās, lādējās par dzeršanu un netiklu dzīvi. Mācītājs bija visus izsekojis un kļuva par galveno tiesnesi.
Turaidā soda ekspedīcija ieradās 1906.gada 27.janvārī un apmetās Turaidas pagastmājā. Turaidieši nebija rīkojuši demonstrācijas un bojājuši muižnieka īpašumus, taču sods pienācās par rīcības komitejas darbību. Visiem, kas bija tajā darbojušies, paziņoja, ka jāierodas uz pēršanu. Pagastmāja atradās iepretī skolai, skolēniem bija stingri aizliegts skatīties pa logiem, bet viņi tāpat visu redzēja. Šķūnī novietoja velējamo solu, uz kura pēc kārtas pēra “nepaklausīgos” turaidiešus.
Daudzviet revolucionārus jau laikus pabrīdināja par soda ekspedīcijas ierašanos un viņi paguva aizbēgt. Tā bija arī ar Turaidas rīcības komitejas priekšsēdētāju Jāni Bērziņu. Vēlāk viņu tomēr notvēra un sodīja. Uz pēršanu bija jāierodas Siguldā Gāles krogā. Viņš dabūja 50 sitienu. Mājās brauca ratos stāvus, pēc tam ilgi gulēja uz vēdera un vēl visu vasaru nekāds strādātājs nebija.
Pēc pēršanas lielākai daļai steidzami bija vajadzīga medicīniskā palīdzība, bet vācu ārsti atteicās to sniegt. Tā Lodes muižas rentnieks Vilciņš ārstu vedis no Straupes un nav teicis, pie kāda slimnieka ved. Tādā veidā tika izglābtas vairāku cilvēku dzīvības, jo pēršana bija ārkārtīgi nežēlīga.

Jolanta Dukaļska

Indivīds un revolūcija

Turaidas muižas pārvaldnieka jaunajā mājā vakar, 20.janvārī, notika 1905.gada revolūcijas simtgadei veltīta konference, ko rīkoja Rīgas rajona padome, Turaidas muzejrezervāts un Siguldas novada dome. Vēsturnieki, filozofi, literāti un novadpētnieki runāja par to, kā Piektais gads dzīvo tautas atmiņā un folklorā, referēja par revolūcijas attiecībām ar indivīdu un īpaši pievērsās Raiņa, Hermaņa Enzeliņa un Kārļa Ulmaņa saskarsmei ar revolūciju.
Ievadot diskusiju par indivīdu un revolūciju, muzeja direktore Anna Jurkāne atgādināja, ka līdz Piektā gada spontānajiem notikumiem jau bija noiets garš tautas atmodas un garīgās attīstības ceļš. Jau bija notikusi latviešu tautības pāraugšana nācijā. Tieši Turaidā tā sauktajā Šveices mājā 1848.gadā notika pirmā skolotāju sapulce, kurā gan vēl runāja vācu mēlē, bet daudzi referenti jau pauda jaunlatviešu uzskatus un domas. 1869.gadā Kronvalda Atis skolotāju sapulcē pirmo reizi runāja latviešu valodā. Nākamajā sapulcē viņš nolasīja referātu par latviešu dainām un mudināja skolotājus piedalīties to vākšanā. “Pēc konferences skolotāji ar tautas dziesmām pieskandina Liepu dārzu pie Turaidas pils, pretī tagadējam Dainu kalnam, kur 20.gadsimta beigās simtiem koncertos tika pausts atbalsts Dziedošajai revolūcijai.”
Tilti no simt un vairākus gadus senas vēstures uz šodienu un nākotni tika mesti arī konferences gaitā.
Par 1905.gada revolūcijas notikumiem Turaidas muižā referēja muzejrezervāta galvenā speciāliste vēstures maģistre Jolanta Dukaļska. Referātu publicējam krietni saīsinātu.

“LV’’ informācija