Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvijas ārpolitikas centrālais jautājums ir iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Pēc piecdesmit gadus ilgušās okupācijas Latvijas, līdzīgi kā pārējo Austrumeiropas valstu, ekonomiskā attīstība ievērojami atpaliek no ES valstu līmeņa. Tāpat atšķirīgu ceļu ir gājusi arī Austrumeiropas politiskā un sociālā kultūra.

Kā realizēt sociālās dzīves pārmaiņas? Kā panākt strauju valsts ekonomikas augšupeju? Šie ir jautājumi, uz kuriem jārod atbildes, tuvojoties šai Eiropas valstu kopienai – Eiropas Savienībai. Jebkurām reformām ir nepieciešama nauda, bet — kā parasti – naudas ir par maz.

Lai palīdzētu Austrumeiropas valstīm pēc iespējas ātrāk iekļauties ekonomiski attīstītajā Eiropā, ES ir izveidojusi dažādas palīdzības programmas, ar kuru starpniecību ES kandidātvalstīm ir iespēja saņemt neatmaksājamu finansiālu palīdzību reformu realizēšanai valstī.

Nu jau vairāk nekā astoņus gadus sekmīgi darbojas ES palīdzības programma PHARE, bet šogad savu darbību uzsāk jaunie ES pirmsiestāšanās finansu instrumenti ISPA un SAPARD.

Lai noskaidrotu, kā norisinās ES palīdzības programmu darbība Latvijā, kas panākts šajā astoņus gadus ilgajā periodā un kādas izmaiņas gaidāmas saistībā ar ES finansiālo palīdzību nākotnē, "Latvijas Vēstnesis" vērsās Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas pārvaldē (SPPKP).

SPPKP ir īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām pakļautībā esoša valsts iestāde, kuras uzdevums ir koordinēt ārvalstu palīdzības programmas, tai skaitā ES pirmsiestāšanās finansu instrumentus.

SPPKP funkcijas iedalāmas piecos pamatvirzienos:

• ārvalstu palīdzības prioritāšu plānošana atbilstoši izvirzītajām prioritātēm Latvijas un ES stratēģiskajos plānošanas dokumentos, kā arī Nacionālā attīstības plāna sagatavošana, aktualizācija un ieviešanas uzraudzība;

• ārvalstu palīdzības programmu sagatavošana, uzraudzība un novērtēšana, kas paredz ārvalstu palīdzības vajadzību un pieejamo resursu saskaņošanu, sadarbību ar Latvijas puses projektu iesniedzējiem un iespējamajiem projektu finansētājiem, programmu sagatavošanu un finansēšanas līgumu noslēgšanu, programmu uzraudzību, līdzdalību projektu sasniegto rezultātu atbilstības novērtēšanā;

• gatavošanās darbam ar ES strukturālajiem fondiem un kohēzijas fondu, kas ietver sevī nepieciešamo institucionālo struktūru, likumdošanas bāzes un procedūru izstrādes un ieviešanas veicināšanu, kā arī Speciālās sagatavošanās programmas darbam ar strukturālajiem fondiem koordinēšanu;

• informatīvu materiālu par ārvalstu palīdzības sniedzējiem un SPPKP aktivitātēm izdošana. Bezmaksas izdevums "SPPK Ziņas" iznāk reizi divos mēnešos, 300 eksemplāru lielā metienā gan latviski, gan angliski, savukārt "Pārskats par starptautisko palīdzību Latvijā" iznāk reizi gadā latviski un angliski. Ir izveidota un patstāvīgi tiek atjaunota SPPKP interneta mājas lapa – www.sppkp.lv;

• nodokļu atbrīvojumu noformēšana, kas paredz atzinumu sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam par ārvalstu palīdzības projektu ietvaros iegādātajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem, kam likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā piemērojami nodokļu atbrīvojumi.

Andžs Ūbelis, īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas pārvaldes vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Cik zināms, lai iegūtu Eiropas Savienības (ES) palīdzības programmu finanses, ir jānodrošina projektu līdzfinansējums Latvijā. Kā norit šis process? Vai Latvija izmanto visas iespējas un apgūst visus finansu līdzekļus? Vai netiek zaudēts tādēļ, ka nav līdzfinansējuma?

— Līdzšinējā praksē vēl neviens eiro Latvijai garām nav aizgājis un visa nauda, ko ES ir iezīmējusi Latvijai, vienmēr ir apgūta. Līdzfinansējums parasti tiek organizēts tā, ka, izstrādājot kādu konkrētu projektu vai programmu, jau sākotnēji tiek plānots arī līdzfinansējums konkrētai nozarei no valsts budžeta vai no citiem finansējuma avotiem. Šobrīd finansējuma plānošanas procesā cenšamies iet vēl tālāk un paredzam nepieciešamos līdzekļus nākamo gadu budžetos, balstoties uz jau pašlaik zināmo tuvākajos gados paredzēto ES palīdzības programmu finansējumu. Iegūt ES palīdzības programmu finansējumu, kas ir brīvi papildu resursi valsts attīstībai, vienmēr būs jebkuras valdības prioritāte. Ikviena saprātīga valdība centīsies mobilizēt daļu no nacionālajiem resursiem, lai vēl iegūtu līdzekļus, un es nepieļauju tādu situāciju, ka valdība atteiktos no šīs iespējas.

— Pēc "Pārskata par starptautisko palīdzību Latvijai 1998. gadā", ko sagatavojusi Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas pārvalde (SPPKP) redzams, ka lielākie finansu līdzekļi no PHARE programmas (pāri par 10% — 7,7 milj. latu) novirzīti augstākās izglītības attīstībai. Kādēļ tieši augstākajai izglītībai sniegts lielākais finansiālais atbalsts no PHARE? Vai tā ir galvenā prioritāte PHARE atbalstam? Kādi ir citi projekti šajā nozarē?

— Protams, augstākās izglītības attīstība ir viena no starptautiskās palīdzības prioritātēm, bet tā nav īpaša nozare, kuru ES izvirza priekšplānā. Lielākais augstākās izglītības projekts ir Eirofakultāte Latvijas Universitātē, kurā PHARE līdzekļi tiek izmantoti ārzemju lektoru darba samaksai, mācību centru uzturēšanai, bibliotēkas izveidei un uzturēšanai u.c. pasākumiem.

Augstākās izglītības atbalsta pārsvars finansiālajā ziņā izskaidrojams ar vairākām apjomīgām starptautiskām programmām, kas darbojas šajā nozarē. Galvenā ir TEMPUS programma, kas darbojas jau ilgāku laiku. Jāmin arī jaunās programmas SOCRATES, LEONARDO, YOUTH FOR EUROPE. Visās šajās starptautiskajās programmās ir augsta dalības maksa, kas tiek līdzfinansēta no ES PHARE programmas.

Tādējādi finansu apjoms, kas tiek ieguldīts augstākās izglītības attīstībā, ir visai ievērojams un, proporcionāli salīdzinot, tas izvirzās priekšplānā. Pēc aktivitāšu loka, kas norisinās nozarē, augstākā izglītība nebūt nav pirmā, bet, neraugoties uz to, tai piesaistīts vislielākais finansu apjoms. Taču augstākā izglītība nekādā ziņā nav ES finansiālā atbalsta galvenā prioritāte.

— Kuras jomas ir ES palīdzības galvenās prioritātes? Kur tiek ieguldīts lielākais palīdzības naudas apjoms?

— ES savu finansējumu virza galvenokārt uz to, lai kandidātvalstīs tiktu pildīti 1995.gadā Kopenhāgenā noteiktie pirmsiestāšanās kritēriji. Sākot no 1997.gada, kad tika paziņots, ka finansiālās palīdzības instrumenti un konkrēti PHARE programma kļūs par iestāšanās procesa galveno virzītāju, finansiālā palīdzība tiek skatīta galvenokārt caur šo pirmsiestāšanās prizmu. Līdz ar to galvenās prioritātes ir veicināt valsts vispārējo gatavību uzņemties ES dalībvalsts pienākumus, tāpat valsts administrācijas darbības efektivitāti, uzņēmēju konkurētspēju un valsts spēju pildīt ES iekšējā tirgus prasības. Šie ir galvenie uzdevumi, kuriem tiek virzīts PHARE finansējums, bet katru gadu piešķirtā finansējuma izlietojuma specifika ir atkarīga no ikgadējā programmā ietvertajiem mērķiem.

— Sākot ar šo gadu, Latvijai ir dota iespēja saņemt arī jauno pirmsiestāšanās programmu ISPA un SAPARD finansiālos līdzekļus. Kā norit šo programmu apguve Latvijā? Cik projektu un par kādu summu ir pieteikti?

— Šajā gadā vēl joprojām notiek gan ISPA, gan SAPARD programmu sagatavošana. Vēl nekādi reāli līdzekļi valstī nav ienākuši. 2000. gadu varētu saukt par jauno finansu instrumentu sagatavošanas jeb programmēšanas gadu.

Runājot par ISPA programmu, Briselē ir iesniegti četri tehniskās palīdzības projekti vides jomā un trīs projekti satiksmes jomā. Latvijas interesēs ir līdz gada beigām iesniegt izskatīšanai projektus, kuru finansiālais segums būtu 47 miljoni eiro, kas ir ISPA noteiktie finansu "griesti" Latvijai. Protams, to izdarīt ir visai grūti, jo tas ir jauns uzdevums gan Latvijai, gan Eiropas Komisijai. Kā pirmos reālos Latvijas panākumus ISPA finansiālo līdzekļu piesaistē var minēt tikko kā ISPA Menedžmenta komitejā apstiprināto pirmo Latvijas ISPA projektu "VIA Baltica 13.—21.km uzlabošana".

Aktīvs darbs norit arī pie otras pirmsiestāšanās palīdzības programmas SAPARD, kas paredzēta strukturālajām reformām lauksaimniecībā un lauku attīstībai. Šīs programmas galvenais koordinējošais dokuments Latvijā ir Lauku attīstības plāns, kurš tiek saskaņots ar Eiropas Komisiju un atrodas jau saskaņošanas beigu stadijā. Tāpat tiek veidotas dažādas struktūras, caur kurām finansējumu koordinēt un novadīt līdz saņēmējām. Galvenā SAPARD programmas administrēšanas institūcija būs Lauku atbalsta dienests, kas nodarbosies ar projektu apstiprināšanu un finansu līdzekļu koordinēšanu. Bet, kā jau teicu, šis gads ir programmu sagatavošanas gads. Optimistiski raugoties nākotnē, finansu līgums par SAPARD programmas darbības uzsākšanu varētu tikt parakstīts šī gada beigās, un programmas reāla darbība sāksies tikai nākamajā gadā.

— Līdz šim lielākā finansiālā palīdzība no ES nāca ar PHARE programmu, un, lai šo finansējumu iegūtu, Latvijai bija jāpiesaista līdzfinansējums aptuveni 25 procentu apmērā. Bet, cik zināms, jauno programmu ISPA un SAPARD prasība ir, lai šo programmu izmaksas vispirms tiktu segtas no vietējiem līdzekļiem. ES finansu resursi Latvijā nokļūs tikai pēc attiecīgo projektu realizācijas — kā pēcmaksa. Vai Latvija spēs mobilizēt šādus visai apjomīgus finansu līdzekļus (aptuveni 100 miljonus eiro)?

— ISPA projektiem tiek saņemts aptuveni 20% liels avansa maksājums no ES, un vēlāk valdība sedz pārējos 80% izdevumu. Gadījumā, ja projekts realizēts veiksmīgi un viss ir bijis korekti, pēc projekta dokumentācijas iesniegšanas Eiropas Komisija (EK) atmaksā daļu no projekta finansējuma. Summa, ko atmaksā EK, ir atkarīga no vienošanās par katra konkrētā projekta finansējumu. Parasti EK atmaksā aptuveni 75% no kopējām izmaksām, dažkārt mazāk. Finansējumu, kas nepieciešams no Latvijas, valdībai ir jāspēj atrast, un jau pašlaik šie līdzekļi tiek paredzēti nākamā gada budžetā. Jāatzīst, ka tieši 2001.gada budžetu visstiprāk ietekmēs jaunās ES palīdzības programmas.

SAPARD programmā finansiālā situācija ir nedaudz atšķirīga. SAPARD projektos daļu saistību ir jāuzņemas pašiem naudas saņēmējiem, kas vairumā gadījumu ir privātie uzņēmumi. Protams, arī daļā SAPARD projektu līdzfinansējuma saistības uzņemas valsts: SAPARD programmai līdzfinansējums jau ir paredzēts Zemkopības ministrijas budžetā. Līdz šim ar līdzfinansējuma atrašanu valsts budžetā īpašu problēmu nav bijis, un domāju, ka šāda situācija saglabāsies arī turpmāk.

— Vai līdz šim nav bijis gadījuma, kad kāds projekts, kas tiek finansēts no ES līdzekļiem, tiek pārtraukts jeb netiek sasniegts projektā noteiktais mērķis? Kas notiek šādos gadījumos?

— Jā, ir bijušas problēmas ar dažu projektu izpildi, kad Latvija jeb precīzāk konkrētā pakalpojuma sniedzējs nespēj izpildīt izvirzītos uzdevumus. Šajā gadījumā projekta finansējums tiek "iesaldēts" un situācijai tiek meklēts risinājums. Ir bijušas problēmas ar valsts administrācijas reformas projektu, tāpat ir bijušas problēmas ar projekta realizāciju Naturalizācijas pārvaldē.

— Kā rīkojas ES šādos gadījumos? Vai projekts tiek apturēts pilnībā, vai iztērētie finansu līdzekļi ir jāatmaksā? Kādas ir sankcijas, ko piemēro ES?

— Līdz šim galvenā sankcija, kas tiek lietota, ir projekta finansējuma "iesaldēšana". Līdzšinējā prakse bija tāda — tiek sniegts pakalpojums un pēc tā izpildes par to tiek samaksāts. Es pieļauju, ka līdz ar jauno finansu instrumentu ieviešanu šī situācija varētu nedaudz mainīties, jo viss projekts pirmkārt tiks apmaksāts no valsts budžeta vai privāto uzņēmumu līdzekļiem. Gadījumā, ja projekta izpilde nebūs noritējusi korekti, nenotiks šo resursu atmaksa no ES. Šajā gadījumā projekta laikā radušies zaudējumi būs valsts iekšējā problēma.

— Jūs apgalvojāt, ka Latvijā tiek apgūti gandrīz visi ES palīdzības programmu ietvaros atvēlētie līdzekļi. Vai Latvijā ir konkurence projektu iesniedzēju starpā? Vai iesniegto projektu nav vairāk kā iespējamo finansu līdzekļu jeb šis darbs ar projektu idejām tiek kaut kā koordinēts?

— Protams, nekad jau nav ideālu situāciju. Kādam vienmēr nākas atteikt. Projektu ideju Latvijā netrūkst. Ja visus projektus apkopotu milzīgā sarakstā un veiktu atlasi, tad diezgan daudziem nāktos atteikt. Bet jautājumos, kas saistīti ar finansēm, vienmēr nākas izvēlēties prioritātes, jo vēlmju vienmēr būs vairāk nekā iespēju.

Patlaban ES finansējuma izlietojums tiek plānots "no augšas uz leju" un "no apakšas uz augšu". "No augšas uz leju" nozīmē to, ka tiek izplānoti galvenie valsts attīstības virzieni, tiek noteikts, kādas ir galvenās problēmas un trūkumi Latvijas virzībā uz ES. Tiek izvirzītas prioritātes, un tas sašaurina konkurences iespējas. Savukārt "no apakšas uz augšu" pieeja nozīmē to, ka reģioni iesniedz savus priekšlikumus centrālajās struktūrās. Tad var salīdzināt, kā šie priekšlikumi saskan ar izvirzītajām prioritātēm. Taču arī prioritātes var tikt ietekmētas un veidotas, balstoties uz reģionu iesniegtiem priekšlikumiem. Šis plānošanas un projektu atlases process ir komplicēts, un tajā liela nozīme ir valsts attīstības stratēģiskai plānošanai.

— Komentējiet nesen radušos konfliktu starp Latgales un Zemgales reģionu attīstības aģentūrām un finansiālās palīdzības koordinatoriem Rīgā. Kāds ir jūsu viedoklis, kam būtu jāpārrauga finansiālās palīdzības koordinācija un izlietojums reģionos?

— Šī nesenā konflikta jeb pārpratuma cēlonis ir meklējams sarežģītajā situācijā reģionālās politikas jomā valstī kopumā. Centrālajā līmenī ir vairākas institūcijas, kuru darbs saistīts ar reģionālo politiku. Tās ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Ekonomikas ministrija, abi īpašo uzdevumu ministri. Katram ir kompetence, kas saistīta ar reģionālās politikas īstenošanu. Šāda situācija EK nereti radīja problēmas, jo nebija skaidrs, kas Latvijā ir atbildīgs par reģionālās politikas realizēšanu un kurš uzņemsies vadošo lomu šajā procesā. EK vairākkārt norādīja uz šo trūkumu Latvijā, un īpašu nozīmi tas ieguva šīs vasaras sākumā, kad Latvijā ieradās pārstāvji gan no EK Reģionālās politikas direktorāta, gan no Paplašināšanās direktorāta. Fakts, ka reģionālā politika ir nesakārtota, EK pārstāvjos radīja bažas par investīciju projektu veiksmīgu īstenošanu abos mērķa reģionos Latvijā — Latgalē un Zemgalē.

EK izvirzīja prasību, lai atbildība tiktu koncentrēta kādas vienas institūcijas rokās un lai tiktu sakārtotas attiecības starp reģionālo un centrālo līmeni. EK nebija pieņemams fakts, ka tiek veidotas struktūras reģionālā līmenī un atbildība par projektu koordināciju ir jāuzņemas reģioniem, bet tajā pašā laikā nav skaidrība par atbildīgo institūciju centrālajā līmenī. Līgums par projekta finansējumu tiek parakstīts starp Briseli un Rīgu, starp Eiropas Komisiju un Latvijas valdību, tādēļ ir vajadzīga skaidrība par atbildīgo institūciju valdības līmenī. Balstoties uz šīm EK prasībām, bija jāparedz konkrētas izmaiņas projektu īstenošanas struktūrā. Es negribētu teikt, ka šī jaunā struktūra būs centralizēta. Tā drīzāk ir jāizvieto gan centrā, gan reģionā. Latvijas uzdevums ir panākt, lai šie divi līmeņi darbotos pēc iespējas saskaņoti un efektīvi. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka centrs un reģions strādā atsevišķi.

Pašlaik ir panākta vienošanās ar abiem reģioniem, ka mēs turpināsim darbu pie institucionālās shēmas precizēšanas, sagatavojot speciālās vadlīnijas projektu īstenošanai. Šis darbs tiks veikts līdz gada beigām, un es domāju, ka visi pārpratumi līdz šim laikam tiks atrisināti.

— Atsaucoties uz SPPKP veidoto izdevumu "Pārskats par starptautisko palīdzību Latvijā 1998. gadā", 1998.gadā PHARE palīdzības programmas līdzekļi ir 42% no finansiālās palīdzības kopapjoma Latvijai. Vai šī finansiālās palīdzības attiecība ir mainījusies pēdējā gada laikā? Kāda ir paredzamā ES finansu līdzekļu daļa kopējā palīdzības budžetā pēc ISPA un SAPARD programmu apguves?

— ES finansu instrumenti būs nozīmīgākais finansiālās palīdzības avots Latvijā. Citu organizāciju neatmaksājamās finansiālās palīdzības proporcija samazināsies ik gadu. Šī tendence ir novērojama jau pašreiz. Ir vairākas divpusējās donoru programmas, kas paziņojušas par savas darbības pārtraukšanu tuvākajā laikā.

Ir grūti pateikt precīzu ES un pārējā finansējuma attiecību nākamajā gadā. Ja pieņemam, ka citu finansu resursu apjoms saglabāsies 1998. gada līmenī, tad 2001. gadā kopējā palīdzības apjomā ISPA programmas finansiālie līdzekļi būs 28%, SAPARD 13% un PHARE 18%. Tātad kopā ES neatmaksājamā finansiālā palīdzība būs aptuveni 60% no kopējā finansiālās palīdzības apjoma Latvijai. Protams, šie ir aptuveni skaitļi. Ņemot vērā, ka divpusējai palīdzībai ir tendence samazināties, ES daļa kopējā palīdzības apjomā varētu būt vēl lielāka.

— Kādi ir galvenie iemesli divpusējo palīdzības programmu "aiziešanai" no Latvijas? Kad šis process aizsākās un cik strauji tas norisinās?

— Kā jau es minēju, šis ir pakāpenisks process, kas ir aizsācies jau pagājušajā gadā. No sabiedrībā zināmākajām palīdzības programmām kā piemērus var minēt ASV palīdzības programmu USAID, kura pārtrauca savu darbību jau pagājušajā gadā, tāpat jāmin Vācijas palīdzības programma TRANSFORM, kura arī ik gadu samazina savu finansējumu. Vēl var minēt, ka Apvienoto Nāciju Attīstības programma (UNDP) ir paziņojusi, ka Latvijai, tuvojoties iestāšanās brīdim ES, ir jākļūst no saņēmējvalsts par donorvalsti. Jau šogad Latvija ir veikusi pirmās iemaksas šajā programmā.

Es pieļauju, ka lielākā daļa palīdzības sniedzēju kā finansējuma beigu termiņu ir uzstādījuši Latvijas iestāšanos ES, un es šaubos, vai pēc tam Latvijai vēl tiks sniegts kāds atbalsts.

Nozīmīgs faktors finansiālā atbalsta samazināšanai ir tas, ka Latvija ir uzsākusi sarunas par iestāšanos ES. Tātad tuvojas brīdis, kad var tikt pārtraukts neatmaksājamais finansiālais atbalsts Latvijai.

— Runājot par divpusējo finansiālo palīdzību Latvijai, cik aktīva ir sadarbība ar konkrētām valstīm? Kā redzams pārskatā par 1998. gadu, pēc PHARE palīdzības programmas (42% kopējā finansu apjomā) nākamais lielākais Latvijas atbalstītājs ir ekonomiskā lielvalsts ASV (12%). Bet tūlīt pēc ASV nākamā lielākā (pēc finansiālā apjoma) Latvijas atbalstītāja ir par Latviju teritorijas ziņā mazāka valsts Dānija (11,97%), kas Latvijā 1998. gadā ieguldījusi 7,2 miljonus latu, kas Latvijai nav jāatmaksā. Kā izskaidrojams Dānijas lielais atbalsts Latvijai? Kādas nozares Latvijā atbalsta Dānija?

— Pirmkārt, Latvijai ar Dāniju ir ļoti labas attiecības. Otrkārt, Dānija ir viena no tām ES dalībvalstīm, kas vispārliecinošāk atbalsta Latvijas iestāšanos ES. Tāpat jāņem vērā, ka Dānija ir viena no pieredzējušākajām ES dalībvalstīm mums kaimiņos. Tā izskaidrojams Dānijas lielais atbalsts Latvijai. Dānijas palīdzības programmas Latvijā darbojas jau kopš deviņdesmito gadu sākuma.

Pēc 1998. gada datiem, vairāk nekā puse (54%) Dānijas palīdzības finansējuma ir vides sektoram, tad seko lauksaimniecība (16%), valsts un sabiedriskais sektors (7%) un enerģētika (7%). Var teikt, ka investīcijas vides sektorā ir visu Ziemeļvalstu prioritāte, un tā ir saprotama interese — viena reģiona ietvaros rūpēties par vides aizsardzību.

Runājot par Dānijas atbalstu Latvijai, ļoti svarīgi ir minēt Dānijas Ārlietu ministrijas sadarbības programmu FEU (gatavošanās dalībai ES). FEU programmas mērķis ir atbalstīt ES likumdošanas aktu pārņemšanu Latvijas likumdošanā un attīstīt tās institūcijas, kurām ir nozīmīga loma jauno likumdošanas aktu īstenošanā. Tāpat programmas mērķis ir atbalstīt ierēdņu un citu ES likumdošanas aktu pārņemšanā iesaistīto personu apmācību un izglītību. Šīs programmas ietvaros daudzi dāņu eksperti strādā Latvijā un palīdz likumdošanas pārņemšanas procesā.

— Viens no galvenajiem indikatoriem par Latvijas sasniegto ceļā uz ES ir EK veidotais progresa ziņojums. Kā ES finansu resursu apguve un darbs ar tiem ietekmē Latvijas integrāciju ES, kā šis process ietekmē progresa ziņojumu par Latviju?

— ES finansu resursu apguve noteikti ietekmē EK progresa ziņojumu par Latviju. Tas, kā Latvija spēj apgūt ES finansējumu un īstenot kopīgi izvirzītās prioritātes, norāda uz to, kā Latvijas administrācija spēj īstenot pasākumus un praktiski darboties.

Pieaugot ES palīdzības programmu finansējumam, palielinās arī darba apjoms, kas gulstas uz Latvijas administrācijas pleciem, jo liela daļa sagatavošanas darbu ir jāveic uz vietas Latvijā. Šis process prasa papildu administratīvo kapacitāti, bet diemžēl Latvijā tā ne vienmēr ir pietiekama. Pēdējā laikā arī no EK ir nācies dzirdēt kritiskus izteikumus par situāciju Latvijas administrācijā. Bet es uzskatu, ka tā ir pārejas perioda parādība. Administratīvā kapacitāte ir problēma, kas jārisina kompleksi ar tādiem jautājumiem kā algu reforma, civildienests, valsts administrācijā strādājošo statuss. Protams, es ceru, ka šīs problēmas ar laiku tiks atrisinātas, bet, manuprāt, šie pārejas gadi būs visai smagi.

— Kādas ir SPPKP galvenās problēmas ES finansiālās palīdzības resursu koordinēšanā gan sadarbībā ar ES struktūrām, gan uz vietas Latvijā?

— Sadarbībā ar ES struktūrām mums nav īpašu problēmu. Nelielās grūtības vai domstarpības, sadarbojoties ar ES struktūrām, varētu raksturot kā jaunu partneru sadarbības sākumposmu. Līdz šim attiecības starp ES un Latviju raksturojamas kā naudas devēja un naudas saņēmēja attiecības. ES kā bagātais onkulis atbalstīja jaunattīstības valsti Latviju. Patlaban šīs attiecības kļūst vienlīdzīgākas, un nu jau Latviju un ES var uzskatīt par vairāk vai mazāk vienlīdzīgiem partneriem. Dziļāka sadarbība prasa lielāku izpratni vienam partnerim par otru. Mums tā ir lielāka izpratne par EK darbību, par to, kādi faktori ietekmē lēmumu pieņemšanas procesus ES institūcijās. No ES puses tā savukārt ir lielāka izpratne par to, kāda ir Latvijas administratīvā kultūra, par to, kā mēs uztveram EK dotos ieteikumus. To varētu saukt par sastrādāšanās posmu, kas jebkurās partnerattiecībās tiek izkopts ar laiku.

Runājot par finansējuma koordināciju Latvijā, kā viena no problēmām finansējuma apguves procesā jāmin spēja strādāt lielā tempā. Programmu plānošana un īstenošana norisinās ikgadējos ciklos. Katram finansējumam ir noteikts tā izlietošanas termiņš, un, ja tas netiek izlietots noteiktajā laikā, ir iespējams šo finansējumu zaudēt. Tādēļ nav iespējams darbus kaut uz brīdi atlikt vai pārcelt, un šāds darba ritms prasa lielu spēku mobilizāciju un perfektu darba organizāciju.

Otra problēma, pie kuras risinājuma aktīvi jāstrādā, ir koordinācija starp institūcijām. Darbs ar ES finansiālās palīdzības līdzekļiem prasa augstu koordināciju, un šajā procesā ir jāveic plašs informēšanas darbs, kā arī jāuzklausa dažādu iesaistīto institūciju viedokļi par konkrētā projekta realizāciju. Jāveic darba koordinācija starp centrālo un reģionālo līmeni, tāpat jāstrādā pie sadarbības uzlabošanas viena līmeņa (piemēram, ministriju) starpā. Tas ir jautājums par uzticēšanos, par spēju saprasties un strādāt kopējam mērķim, strādāt nacionālo interešu labā.

Trešā problēma ir spēja strādāt starptautiskā vidē — spēja strādāt svešvalodās (galvenokārt angļu valodā), spēja vienkārši un pārliecinoši izskaidrot savu nostāju un pamatojumu konkrētai projekta idejai. Šīs ir spējas, kuras nereti pietrūkst Latvijas administrācijā strādājošiem cilvēkiem, tādēļ ir jāiegulda papildu darbs un līdzekļi, lai veiktu darbinieku apmācību.

— Cik sekmīgi jūsu vadītā institūcija sadarbojas ar pārējām Latvijas institūcijām, kas iesaistītas Eiropas integrācijas procesā? Vai šo institūciju nav par daudz? Vai to funkcijas nepārklājas? Cik efektīvi, jūsuprāt, tās pilda savus uzdevumus?

— Runājot par visām institūcijām kopumā, jāatsaucas uz ES vairākkārtējiem norādījumiem, ka Latvijas centrālo koordinējošo institūciju kapacitāte un to loma ir par mazu. Diezgan bieži ir grūti formulēt kopējo nacionālo politiku, jo liela daļa darba novirzās uz atsevišķiem sektoriem un nereti to pieņemtie lēmumi nonāk pretrunā viens ar otru. Līdzīga situācija ir arī Eiropas integrācijas jomā, jo, lai gan Latvijā ir vairākas centrālās koordinējošās institūcijas, to tomēr ir par maz un tām ir ierobežota kapacitāte. Es neuzskatu, ka kāda no šīm institūcijām viena otru dublētu. Ir diezgan skaidri sadalītas darbības jomas Ārlietu ministrijā, Eiropas integrācijas birojā un SPPKP. Lai panāktu lielāku ietekmi uz samērā stiprajām sektoru institūcijām, mēs ik pa laikam, strādājot pie konkrētiem pasākumiem, apvienojam spēkus un strādājam vienoti. Manuprāt, šī sadarbība norit ļoti veiksmīgi. Kā nesenāko piemēru mūsu sadarbībai var minēt PHARE 2001. gada programmas prioritāšu noteikšanu.

— Vai Latvijai izdosies pilnībā pāriet no naudas saņēmēja statusa uz līdzvērtīga partnera statusu? Diezgan bieži gan Latvijas, gan citu ES kandidātvalstu politiķi pauduši viedokli, ka Austrumeiropas valstis, nemitīgi saņemot naudu no ES, ir kļuvušas par "lūdzējām" jeb par "mazāko brāli", kurš jāatbalsta. Ir izplatīta atziņa, ka Latvija, līdzīgi kā citas valstis, pēc šī vairākus gadus ilgā saņēmēja statusa nespēs nostāties līdzās ES dalībvalstīm kā līdzvērtīgs partneris un kļūs par otrās šķiras valsti ES sastāvā. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

— Manuprāt, šeit vajadzētu atcerēties to, kas vairākkārt uzsvērts dažādos ES dokumentos — palīdzības programmu un strukturālo fondu finansu līdzekļiem jābūt kā katalizatoram turpmākai attīstībai. Nevar pieļaut, ka kāda jaunā ES dalībvalsts būtu par 80% atkarīga no ES finansējuma. Palīdzības programmu līdzekļiem ir jābūt kā finansējumam, kas, nonākot Latvijā, atbalsta kādu noteiktu attīstības prioritāti un piesaista tam papildus nacionālos vai privātos resursus vai veicina ārvalstu investīciju ieplūšanu Latvijā. Strādājot pēc šiem mērķiem, nevajadzētu izveidoties situācijai, kad valsts kļūst atkarīga no ES finansējuma un kļūst par otrās šķiras valsti. Nav pieļaujams, ka ES dalītos divās grupās — donoros un saņēmējos, jo saņēmēji tādējādi kļūst par beztiesisku veidojumu ES ietvaros.

Viena no ietekmīgākajām ES dalībvalstīm — Spānija — vēl joprojām ir saņēmējvalsts, bet tas nemazina viņas ietekmi uz ES notiekošajiem procesiem. Protams, mēs nevaram pretendēt uz Spānijas statusu mūsu valsts izmēru dēļ.

— Nacionālā programma integrācijai ES (NPIES) un Nacionālais attīstības plāns — ko nosaka šie dokumenti jūsu darbā, cik liela tiem nozīme palīdzības programmu piesaistē un to koordinēšanā?

— SPPKP savu darbību veic saskaņā ar abiem šiem dokumentiem. Atšķirība starp dokumentiem ir tāda, ka NPIES ir jau ilgāku laiku funkcionējošs dokuments, kas ik gadu tiek atjaunots, bet Nacionālais attīstības plāns vēl joprojām ir tikai izstrādāšanas jeb pārstrādāšanas stadijā. Kā mēs varam vadīties pēc diviem dokumentiem, nesavietojot tos kaut kādā hierarhijā? Vienkārši — šie ir pēc koncepcijas atšķirīgi dokumenti.

Nacionālā programma ir Latvijas darba plāns līdz brīdim, pieņemsim 2005. gadam, kad Latvija parakstīs iestāšanās līgumu Eiropas Savienībā, to ratificēs, un Latvija kļūs par pilntiesīgu ES dalībvalsti. NPIES nosaka, kā Latvija pārņems saistības, ko uzliek ES dalībvalsts statuss. Šis dokuments soli pa solim nosaka visas veicamās darbības: likumdošanas pārņemšanu, institūciju izveidošanu, uzņēmēju konkurētspējas celšanu utt.

Savukārt Nacionālās attīstības plāns ir vērsts uz attīstības rādītāju izlīdzināšanu starp ES un Latviju. Šis izlīdzināšanas process varētu ieilgt un turpināties arī pēc Latvijas iestāšanās ES. Pēc tam, kad Latvija būs iestājusies Eiropas Savienībā, tikai pēc vairākiem gadiem tā varētu tuvināties vidējiem ES attīstības rādītājiem. Tāda ir arī citu pašreizējo ES dalībvalstu pieredze.

— Kā jūs, gados tik jauns cilvēks, nonācāt šādas nozīmīgas institūcijas vadītāja amatā? Kā jūs skaidrojat faktu, ka valsts institūcijās, īpaši institūcijās, kas nodarbojas ar Eiropas lietām, strādā tik daudz jaunu cilvēku?

— Tas, ka valsts institūcijās ir nodarbināti tik daudzi jauni cilvēki, izskaidrojams ar problēmām valsts administrācijā kopumā. Galvenā problēma Latvijas valsts administrācijā ir zemais algu līmenis. Šāda situācija neļauj ilgu laiku noturēt pieredzējušus profesionāļus valsts struktūrās. Pašlaik atalgojums privātajā sektorā ir daudz lielāks, tādēļ liela daļa profesionāļu pamet valsts administrāciju. Līdz ar to rodas brīvas vietas, kuras sāk aizpildīt ļoti jauni cilvēki, no kuriem liela daļa vēl studē. Jauniešiem tā ir lieliska iespēja jau studējot iegūt profesionālas iemaņas un uzkrāt pieredzi turpmākajai karjerai.

Otrs faktors, kas izskaidro īpaši augsto jauniešu koncentrāciju ar Eiropas lietām saistītajās institūcijās, ir tas, ka šī ir jauna sfēra, kurā nevienam Latvijā nebija iepriekšējas pieredzes. Latvijas ceļš uz ES ir jauns process, kurš sācies pavisam nesen, tādēļ ir grūti vai pat neiespējami Latvijā atrast cilvēkus ar lielu pieredzi Eiropas lietās un finansu instrumentu menedžmentā. Ikvienam, kas ienāca šajā nozarē, īsā laikā bija jāapgūst daudz jaunu lietu, jāuzkrāj daudz jaunas informācijas, un man jāatzīst, ka jauni cilvēki šajā jomā gūst daudz lielākus panākumus.

Trešais faktors, kas nosaka jaunu cilvēku atrašanos Eiropas un ārlietu sektorā Latvijā, ir svešvalodu zināšanas un spēja strādāt ar jaunākajām informācijas tehnoloģijām. Šīs lietas ir ikdiena ES, bet pie mums valodu zināšanas un informācijas tehnoloģijas ir gados jauno cilvēku "trumpis", kas tiem ļauj jau tik agri ienākt valsts administrācijā.

Iepriekšminēto faktoru dēļ arī es pats nonācu valsts administrācijā jau studējot. Savukārt tālākā attīstība ir kāpšana pa karjeras kāpnēm; kādam tas izdodas veiksmīgāk, citam ne tik veiksmīgi. Protams, es apzinos, ka jebkurā ES valstī šāda situācija būtu neiespējama, bet tās ir Latvijas "pārejas laika" priekšrocības vai arī varbūt pilnīgi pretēji — problēmas.

— Eiropas Savienības un ES dalībvalstu valsts institūcijās strādājošo cilvēku vecums tomēr ir ievērojami lielāks nekā Latvijas valsts administrācijā. Vai šāda situācija netraucē Latvijas sadarbībā ar ES un kādu iespaidu uz Latvijas un ES attiecībām atstāj lielā kadru maiņa Latvijas valsts administrācijā, it īpaši Ārlietu ministrijā?

Man sadarbības partneru vecuma starpība netraucē. Es pieļauju, ka kādam Eiropas birokrātam ir aizspriedumi pret gados jauniem cilvēkiem valsts administrācijā. Bet tas ir subjektīvs vērtējums. Manuprāt, galvenā nozīme ir katras personas profesionalitātei un spējai sastrādāties. Ja tas realizējas, tad nevajadzētu rasties nekādām problēmām. Kas attiecas uz biežo kadru maiņu, tā neapšaubāmi ir ļoti smaga problēma Latvijas valsts administrācijā un, manuprāt, atstāj negatīvu iespaidu uz jebkurām starpvalstu un starptautiskajām attiecībām.

— Kādas ir nākotnes prognozes saistībā ar ES jauno finansu instrumentu ISPA un SAPARD un ES strukturālo fondu līdzekļu apguvi? Kā varētu mainīties ES piešķirtā finansējuma apjoms nākotnē, un cik lieli līdzekļi būs jāiegulda Latvijai ES budžetā tad, kad Latvija kļūs par ES dalībvalsti?

— Skaitļi, kas attiecas uz Latvijas ieguldījumu brīdī, kad Latvija kļūs par ES dalībvalsti, pašlaik nav zināmi un prognozējami. Tas ir atkarīgs no sarunu gaitas. Šos skaitļus katrā ziņā ietekmēs tas, cik valstis iestāsies ES reizē ar Latviju, un tas, kādi būs ES budžeta noteikumi šajā brīdī. Runājot par pirmsiestāšanās finansu instrumentiem ISPA, SAPARD un PHARE, skaidrs ir tas, ka šie līdzekļi pieaugs. Kad kāda no kandidātvalstīm iestāsies ES, pirmsiestāšanās finansējums būs jāsadala atlikušajām kandidātvalstīm. Uz šī rēķina finansējums varētu palielināties. Bet tad, kad Latvija kļūs par dalībvalsti un sāks strādāt ar strukturālajiem fondiem, finansējums pieaugs visai ievērojami.

ISPA un SAPARD līdzekļi Latvijā varētu nonākt, tikai sākot ar nākamo gadu. Tas nozīmē, ka efekts un pievienotā vērtība no šīs palīdzības būs redzama tikai pēc diviem vai trim gadiem, un Latvijas sabiedrība to izjutīs vēl vēlāk. Tāpat jāapzinās, ka šis finansējums ir salīdzinoši visai neliels, ja ņemam vērā to, kādas strukturālās izmaiņas Latvijā ir vajadzīgas, lai sasniegtu ES dalībvalsts attīstības līmeni. Tas nenotiks trīs, četru vai piecu gadu laikā. Būs nepieciešams daudz ilgāks laika periods, lai ievērojami uzlabotu valsts attīstības līmeni.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors